Pensija
Pensija (lat. pension = "izmaksa") - sizerena piešķirta vienreizēja vai regulāri saņemama naudas summa par kalpošanu pagātnē.
16. gs. Eiropā "pensija" bija naudas balva (piemēram, kaimiņvalsts diplomātam par konfidenciālas informācijas izpaušanu, virsniekam par labi īstenotu militāru operāciju, ierēdnim par atrisinātu problēmu u.tml.). Masveidīgas šādas izmaksas kļuva Francijā, Luija XIV galmā, kur aristokrātu vēlme uzturēties nevis savos īpašumos, nevis karaļa galmā Versaļā, raisīja nopietnas aizdomas par separātisku noskaņojumu, bet ja iemesls bija līdzekļu trūkums, tika piešķirta "pensija", lai nebūtu atrunu, ka naudas nav galma dzīvei. 17.-18. gs. Eiropā regulāras pensijas kā sistēma pastāvēja praktiski tikai bruņotajos spēkos, kur virsniekiem, kas ievainojumu vai vecuma dēļ spiesti dienestu pamest, un savas darbaspējas zaudējuši dienestā. Piemēram, Krievijas impērijas ukazā "Par bijušo militārpersonu pensionēšanu“ bija pamatots: „Noteikt pienācīgu uzturnaudu uz mūžu, lai [virsnieks] neapkaunotu [ar nabadzīgu izskatu] mundiera godu". Visur nemainīgs bija pamatprincips: pensija pienākas par kalpošanu valstij.
Valsts pensiju likumdošana aizsākās, kad Francijas Nacionālā sapulce 1790. gada 22. augustā izsludināja pensiju likumu, kas paredzēja, ka nācijas pienākums ir atlīdzināt pilsoņa darbu sabiedrības labā, ievērojot pakalpojumu svarīgumu un ilgumu un, ka pensijas tiesības bauda visu sabiedrisko nozaru darbinieki, ja vien veiktajam darbam bijusi vispārēja sabiedriska nozīme. Likuma realizācija prasīja pārāl lielus naudas līdzekļus, tāpēc pēc laika pensiju izmaksas tika pārtrauktas. No 19. gs. gandrīz visas industriāli attīstītās Eiropas valstis sāka nodrošināt valsts ierēdņu vecumdienas, uzskatot pensiju par algas turpinājumu, bet gs. beigās pakāpeniski sāka ieviest likumus par obligāto valsts apdrošināšanu invaliditātes, nāves, darbaspēju zuduma un vecuma (t.i. pensiju) apdrošināšanu arī privātpersonām.
