Petroglifi

Petroglifi (no sgr. πέτρος = “akmens” + γλυφή = “gravējums”; an. petroglyph, vc. Petroglyphe, kr. петроглифы) – iegrebtas zīmes akmenī vai iežu atsegumos (pārsvarā alās), atklātā dabā, kā arī arheoloģiskas nozīmes mobilos artefaktos (kaulā vai kokā).

Senākie petroglifi attiecas uz paleolīta beigām un neolītu. Petroglifu interpretācija var būt kompleksa: ģeometriskas līnijas, zoomorfi atveidi, kas paleolītā bieži tiek projicēti daudzos slāņos viens virs otra, kā arī dekoratīvi motīvi. Visticamāk, to veidošana kā saistīta ar agrīnajiem reliģiskajiem ticējumiem. Petroglifi to labākai atpazīstamībai bieži tika iekrāsoti ar okeri, bet atmosfēras iedarbības rezultātā dabā esošie petroglifi ar laiku zaudē savu krāsainību. Petroglifu datēšana var būt kompleksa un bieži netieša, jo, nav iespējams datēt ieskrāpētu akmeni, kas tūkstošiem gadu atradies atmosfēras iedarbībā, nesaglabājot datējamu materiālu. Izņēmums ir tie petroglifi, kuru rievās ir vulkāniskas izcelsmes pelni - tos var datēt, pielietojot radiometriskās datēšanas metodes. Taču pārsvarā petroglifi tiek datēti pēc to tuvumā atrastiem priekšmetiem vai organiskā materiāla nogulām (cilvēku vai dzīvnieku kauli). Šādos gadījumos ir iespējams izmantot radioaktīvā oglekļa datēšanu. Petroglifi ir datējami, ja to tuvumā tiek atrasta olas čaumala vai gliemežvāks, kas izmantots krāsas glabāšanai, ogle, koka fragments, bet var, izmantojot termoluminiscences metodi, datēt arī okera krāsu.

Pirmais petroglifus Latvijā 1973. gadā sāka pētīt arheologs J. Urtāns vienā no t.s. lībiešu upuralām. Vēlākajos gadu desmitos tika atklātas aizvien jaunas vietas ar petroglifiem (apzinātas 60 šādas vietas).