Sasanīdu dinastija
| |
| |
Sasanīdi (pers. ساسانیان) - monarhu dinastija Persijā laikā no 224. līdz 651. gadam. Dzimta savu izcelsmi saistīja ar leģendāro Bahmanu, taču nosaukumu ieguva no Sasana, kurš bija Anahitas tempļa virspriesteris, tā dēls Pāpagāns - Stahras pilsētas un novada hvatavs (pārvaldnieks). Cīņu par Persijas troni uzsāka Pāpagāna dēls Artašīrs (اردشیر - Ardashīr), kurš savu karjeru sāka visai pieticīgi kā Darabgerdas cietokšņa komandants, taču, izmantojot valstī sākušās jukas un centrālās varas vājumu, 209. gadā kļuva par Istahrdatas šahu, turpmākajos gados pakļaujot savai varai aizvien vairāk apkaimes teritoriju, līdz sagrāba varu visā Parsā, kļūstot par vienu no ietekmīgākajiem magnātiem Partas lielvalstī. Turpinot līdzšinējo stratēģiju, viņš pakļāva Isfahanu, Kermanu, iebruka Huzistānā un pavērsās uz ziemeļiem, pārstājot atzīt sevi par valdnieka vasali. 224. gada 20. aprīlī Ormizdaganas līdzenumā Artašīrs sastapās kaujā ar Partas valdnieku Ardavanu IV (pers. اردوان - Ardavan), iznīcinot tā karaspēku, bet 226. gadā jau kronējās par visas valsts šahanšahu (t.i. valdnieku valdnieks). Savu lielāko varenību Sasanīdu impērija sasniedza Hosroja II laikā (590.-628.). Pēdējais Sasanīds Persijas tronī bija Jezdigerds III (pers. یزدگرد سوم), kurš pēc 14 gadu ilga kara ar arābu Kalifātu 651. gadā cieta sakāvi, zaudējot dzīvību un valsti.
