Algādži

Algādži (vāc. Tagelöhner, algadsen) - brīvi nolīgti strādnieki, kuri strādāja par dienas algu.

Mūsdienu Latvijas teritorijā pirmo reizi algādži (medelinge) minēti 1386. gada Vidzemes muižu dokumentos. 15.-16. gs., kad saimnieki pamazām tika piesaistīti zemei (dzimtcilvēki), algādži saglabāja personisko brīvību un pārvietošanās iespējas. Pilsētās algādži visbiežāk bija pašas pilsētas patrimoniālā apgabala zemnieki, vēlāk arī uz pilsētu atbēgušie. Īpaša algādžu kategorija Rīgā bija t.s. nastnieki, kas strādāja tirdzniecības palīgdarbos. 16. gs. beigās algādžus dēvēja par siena vīriem, 17. gs. - par iebūviešiem. Bieži algādžiem bija savs inventārs un iedzīve: viena vai vairākas govis, dažkārt pat zirgs). 17 gs. zviedru Vidzemē pakāpeniski centās ierobežot algādžu pārvietošanās brīvību, piespiežot tos slēgt darba līgumu vismaz uz gadu vai uzņemties apstrādāt zemi kā pusgraudniekiem. Līdz 19. gs. algādžu dienas naudas likmi noteica zemes kungs vai attiecīgās pilsētas rāte.

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 26. lpp.
• Latvijas padomju enciklopēdija. - Galvenā enciklopēdija redakcija: Rīga, 1981., - 154. lpp.
• Dišlere I. Tukuma miesta attīstība un nozīme Kurzemes un Zemgales hercogistē. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 151.-152.. lpp.