Snaiperi
Snaiperi (no angl. snipe) - īpaši apmācīti strēlnieki, kuru uzdevums kara darbības apstākļos iznīcināt pretinieka militārpersonas, darbojoties maskēšanās tērpā, vienatnē vai pārī. Īpaši prasmīgi lokšāvēji vai lingotāji guva ievērību jau senajos laikos, taču snaiperi kā pastāvīga karavīru kategorija parādījās XIX gs. līdz ar vītņustobra šauteņu masveida ieviešanu (lai gan pirmo vītņstobru medību šaujamierošu izmantošana avotos fiksēta Anglijas pilsoņu kara laikā (1642.-1648.), kad šādi bruņoti strēlnieki pa vienam centās iznīcināt pretējās puses virsniekus). Zināmākais snaipera sasniegums šajā laikā fiksēts 1643. gada martā Ličfīldas aplenkuma laikā, kad Džons Daijots (John Dyott) no gludstobra musketes nošāva Parlamenta armijas komandieri lordu Bruku, no 150 jardu (137,2 m) attāluma tam trāpot acī. Plaši snaiperus sāka izmantot Ziemeļamerikas kolonisti, karā ar metropoli, kur atsevišķi snaiperi spējuši iznīcināt pretinieku pat no 300 jardu (274,3 m) liela attāluma. 1798. gadā Lielbritānija iepirka Prūsijā 5000 garstobra šautenes īpaši šādiem strēlniekiem, izveidojot snaiperu grupas īpašās zaļās uniformās, kurām ļāva darboties ārpus kaujas ierindas, taču beidzoties t.s. Napoleona kariem tās neatstāja kā pastāvīgas vienības. Pēc šī parauga 1861. gadā ASV tika izveidots īpašs snaiperu pulks pulkveža Berdana (Hiram Berdan) vadībā. Šajā laikā pretinieku varēja izsist no ierindas jau no 1500 jardu (1371,6 m) attāluma. Izcilus sasniegumus uzrādīja būru snaiperi 2. būru kara laikā (1899.-1902.), taču vispārēji snaiperi kā kategorija tika ieviesti visu valstu bruņotajos spēkos I Pasaules kara laikā.
Skat. arī jēgeri
