Spānijas pilsoņu karš
pilsoņu karš Spānijā (sp. Guerra Civil Española, an. Spanish Civil War, vc. Spanischer Bürgerkrieg, kr. Гражданская война в Испании) - pilsoņu karš Spānijas republikā, sākās 1936. gada jūlijā ar daļas koloniālās armijas ierašanos (ar Vācijas militāro transportu) Spānijā no Āfrikas, lai īstenotu militāru apvērsumu un gāztu kreisā spārna koalīcijas valdību. Rezultātā valsts sabiedrība sašķēlās ģenerāļa Francisko Franko (divīzijas komandieris spāņu Marokā) vadīto pučistu atbalstītājos (t.s. nacionālistos) un valdības atbalstītājos (t.s. sociālistos). Jau no paša sākuma ģenerāļa Franko spēkus atbalstīja Eiropas autoritārie režīmi: Vācija, Itālija un Portugāle, piegādājot kara lidmašīnas un citus militārus materiālus. Drīz pēc tam Vācija un Itālija sāka sūtīt uz Spāniju militāras vienības. 1936. gada rudenī Vācija nosūtīja "Legion Condor" – integrētu armijas vienību ar lidmašīnām, tankiem, pretgaisa artilēriju, kā arī ar kādiem 5000 kareivjiem, - Itālija sūtīja vēl vairāk lidmašīnas un kara materiālus un vēl lielāku militāru personālu, kas vēlāk sasniedza 30 000 vīru. Republikāņu valdība griezās pēc palīdzības pie Padomju Savienības un septembrī Padomju Savienība sāka piegādāt Spānijai kara lidmašīnas u.c. karamateriālus, kā arī ar kādus 500 militāros padomniekus un tehniskos darbiniekus. Spānijas valdības spēki saņēma militāro atbalstu arī no Meksikas, kā arī ievērojamu sabiedriskās domas atbalstu (republikāņu valdībai savas simpātijas pauda lielākā daļa tā laika Eiropas intelektuāļu un kultūras personu) un brīvprātīgo pieplūdumu no citām valstīm (t.sk. arī no Latvijas). No šiem brīvprātīgajiem tika formētas tā sauktās internacionālās brigādes (brigāžu lielums eventuāli sasniedza kādus 20 000 vīrus). Pilsoņu karā piedalījās ap 120 brīvprātīgo no Latvijas un 25 latvieši no Padomju Savienības - visi republikāņu valdības pusē. Lielbritānija pasludināja neitralitāti un uzlika veto kara materiālu piegādei abām pusēm. Vēlāk to darīja arī Francija u.c. valstis, pievienojoties Starptautiskā neiejaukšanās padomei. Briesmu darbus pastrādāja abas puses, kopā nogalinot vairāk nekā 500 000 cilvēku. Republikāņu pusē bija dezorganizēts terors pret baznīcām un mantīgām aprindām, nacionālistu pusē sistemātisks terors pret liberāļiem, komunistiem, sociālistiem un citiem republikāņu atbalstītājiem vai vienkārši nacionālistu neatbalstītājiem. Ar Vācijas un Itālijas atbalstu Franko armija izcīnīja nozīmīgas uzvaras, pamazām iekarojot vienu Spānijas provinci pēc otras. 1938. gada sākumā kļuva skaidrs, ka Franko spēki ņem virsroku, un visu PSRS padomnieku personālu atsauca no Spānijas un pārtrauca bruņojuma piegādes bez priekšapmaksas. Karš beidzās 1939. gada aprīlī ar valdības krišanu, republikas likvidēšanu un autoritāra režīma izveidošanu. Valdības atbalstītāji un līdzjutēji bija spiesti emigrēt vai arī masveidā tika pakļauti represijām.
Skat. arī: Pumpurs Pēteris, Sproģis Artūrs, Ozols Žanis, Haikins Ābrams, Vilks Rūdolfs, Ozols Voldemārs
bēgļi šķērso Francijas robežu
republikāņu internēšana Francijā
republikāņu pārvetošana uz internēto nometni Francijā
Literatūra par šo tēmu
- Harijs Tranzējs. 9 mēneši Spānijas pilsoņu karā. – Gaisma: Rīga, 1938.
- Alpert Michael. A New International History of the Spanish Civil War. - Basingstoke: Palgrave Macmillan, 2004. ISBN 1-4039-1171-1
- Beevor Antony. The Battle for Spain: The Spanish Civil War 1936–1939. London: Weidenfield and Nicolson, 2006. ISBN 0-297-84832-1
- Patrik von zur Mühlen. Spanien war ihre Hoffnung (Linke im Spanischen Bürgerkrieg 1936 - 1939), Forschungsinstitut der Friedrich-Ebert-Stiftung. - Verlag Neue Gesellschaft: Bonn, 1983. ISBN 3-87831-375-6
- Хью Томас. Гражданская война в Испании. 1931-1939 гг. - Центрполиграф: Москва, 2003. - 576 с. ISBN 5-9524-0341-7
