Staļinisms

Staļinisms (kr. сталинизм) - PSRS 20.-30. gadu mijā aizsākts iekšpolitisks un ārpolitisks virziens un tā ideoloģiskais pamatojums, kas ievirzīja valsti nacionālistiskas, totalitāras, birokratizētas un industriālas lielvalsts izveidošanas virzienā ("sociālisma uzvara vienā valstī") un tā realizācija. Nodēvēts Staļina vārdā, kurš sīvā iekšpartejiskā cīņā, atstumjot vai pat iznīcinot visus konkurentus, kļuva par PSKP līderi un valsts reālo vadītāju, atmetot ideālismu un veidojot cinisku un pragmatisku politisku sistēmu. Šī politika, pamatojoties uz tēzi par šķiru cīņas saasināšanos sociālisma ieviešanas gaitā, bija vērsta uz jebkādas politiskas opozīcijas fizisku iznīcināšanu, tradicionālā dzīvesveida, pasaules skatījuma un sociālo saišu iznīcināšanu, ko varēja īstenot tikai masu represiju ceļā, lai tā vietā radītu kardināli jaunu t.s. "padomju cilvēka" tipu. Raksturīgi, ka parasti atsaukšanās uz marksismu tika izmantota post factum - vispirms tika īstenota darbība, un tikai pēc tam tai selektīvi tika rasts ideoloģiskais pamatojums (visai daudz Marksa darbu PSRS netika publicēti, vai kā tautai nepiemēroti, izņemti no publiskās aprites), kā rezultātā lielā daļā pasaules sabiedrības selektīvi dogmatizējot un diskreditējot marksismu kā mācību, kas staļinismu uztvēra kā marksisma realizāciju praksē. Apzīmējumu sāka pirmais lietot opozīcijā esošais Trockis, laika gaitā kļuva visai izplatīts, lai apzīmētu PSRS politisko sistēnu un realizēto politiku 30.-50. gados, periodizējot PSRS vēsturiskās attīstības posmus. Pašā PSRS apzīmējums praktiski netika lietots, uzskatot, ka Staļins tikai ir Marksa un tā vienīgā leģitīmā ideoloģiskā mantinieka Ļeņina ideju iemiesotājs dzīvē.