Tamerlans
Timurs ibn Taragajs Barlass, jeb vienkārši Timurs (pers. تیمور ابن تاراجی بارلا : Tāmūr ibn Tāraġaiyi Bārlās; an. Timur, vc. Timur; kr. Тимур; 1336-1405) – Samarkandas emīrs, Timurīdu lielvalsts izveidotājs un dinastijas aizsācējs.
Dzimis Kešā (mūsd. Šahrisabza), miestā netālu no Samarkandas, senmongoļu barlasu cilts beka ģimenē. Jaunībā neesot guvis nekādu izglītību, taču esot bijis asu prātu, pratis vairākas valodas. Jau būdams valdnieks, pulcināja ap sevi zinātņu vīrus, licis lasīt priekšā vēstures traktātus. Iespēja sasniegt dzīvē ko vairāk Timuram radās pēc tam, kad 1358. gadā mira Čagataja ulusa valdnieks emīrs Kazagans (mong. Казаган : Qazaghan; 1346-1358), un Centrālāziju pārņēma jukas. Turpmākos gadus viņš pavadīja veicot uzbrukuma reidus, bēgot, laupot, vairākkārt nonākot gūstā, kalpojot vienam vai otram valdniekam. 1362. gadā stājās Seistānas (mūsd. Afganistānas dienvidrietumos) emīra dienestā, kur kādā kaujā Timurs zaudēja četrus pirkstus un guva tik smagu gurna savainojumu, ka kliboja visu atlikušo mūžu - nelabvēļi viņu tāpēc iesauca par Timuru klibo jeb eiropiešu literatūrā par Tamerlanu (pers. تيمور لنگ : Timūr(-i) Lang, an. Timur the Lame, Tamerlane, Tamburlaine, vc. Timur der Lahme, kr. Тамерлан). Taču 1370. gadā Timuram izdevās sagrābt varu bijušā Čagataja ulusa centrālajā daļā – tika sasaukts kurultajs, kurā par Čagataja ulusa hanu ievēlēja čingisīdu Sujurgatmišu, bet Timuru par "lielo emīru". Kopš tā laika reālā vara bija Timura rokās, bet tronī, saskaņā ar tradīciju, atradās hani no čingisīdu vidus. Pats Timurs apprecējās ar pēdējā Čagataju ulusa hana Kazana (mng. Казан : Qazan; ?-1346) meitu Saraju (mng. Сарай-мульк ханым : Saray Mulk khanum; ?-1405), tādējādi saradojoties ar čingisīdiem, un turpmāk titulējās kā Gurkans (arābu گوركان : Gurkānī), t.i. "[hana] znots". Par hana un lielā emīra rezidenci tika izvēlēta Samarkanda.
Turpmākos gadus Timurs pavadīja karagājienos, cenšoties gan nosargāt jau iekaroto teritoriju, gan to paplašinot, lai atjaunotu izjukušo Čagataja ulusu. Demonstrējot izcilu karavadoņa talantu - pats plānoja un piedalījās visās lielākajās militārajās operācijās, - viņš iekaroja Horezmu un Kašgaru un atjaunoja Čagataja ulusu tā sākotnējās robežās. 1391. gadā Timurs pilnībā sagrāva Zelta ordas spēkus, izpostīja tās dienviddaļu un aizgāja gandrīz līdz Maskavai. 1399. gadā iebruka Rietumindijā, kur aizgāja līdz Deli, ko nopostīja, bet nākamajā gadā atsāka karagājienu uz Rietumiem: iekaroja Irāku, Azerbaidžānu, Gruziju, 1400. gadā tika sakauta Ēģiptes sultāna armija, Timuram iekarojot Sīriju, bet 1401. gadā nopostīja Bagdādi. 1402. gadā Timurs ieņēma Mazāzijas rietumdaļu, sakaujot osmaņu sultānu Bajazīdu II, un nopostīja Joanītu ordenim piederošo Smirnu. Atgriezies Samarkandā, Timurs sāka plānot karagājienu uz Ķīnu, pret Juaņu impēriju. Savācis milzu armiju, 1404. gada gada rudenī viņš devās savā lielākajā karagājienā uz auztrumiem, taču 1405. gada janvārī, sasniedzis pierobežas cietoksni Otraru, piepeši smagi saslima un mira 69 gadu vecumā.
Literatūra par šo tēmu
- Marozzi J. Tamerlane: sword of Islam, conqueror of the world, London: HarperCollins, 2004, ISBN 978-0-306-81465-5
- Lamb H. Tamerlane: Conqueror of the earth. - Bantam Books: New York, 1955, ASIN B00087SKA2
- Nagel T. Timur der Eroberer und die islamische Welt im späten Mittelalter. - Beck: München, 1993, ISBN 3-406-37171-X
- Schiltberger J., Reisen Des Johannes Schiltberger Aus München in Europa, Asia Und Afrika Von 1394 Bis 1427. - Nabu Press: Charleston, 2010, ISBN 1141206382
- Гарольд Л. Тамерлан. Правитель и полководец. - Центрполиграф: Москва, 2002, ISBN 5-227-01788-3
- Нагель Т. Тимур-завоеватель и исламский мир позднего средневековья. - Феникс: Ростов-на-Дону, 1997, ISBN 5-222-00104-0
