Tjurku kaganāts

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Tjurku kaganāts (tj. Türk xanlïqï; an. Turkic khaganate, vc. das Reich der Göktürken, das Khaghanat der Göktürken, fr. Khaganat turc, kr. Тюркский каганат) – tjurku cilšu protovalstisks veidojums Eirāzijas stepēs. Savas varenības maksimuma laikā, 570. gados, Tjurku kaganāts aptvēra plašas teritorijas no Mongolijas plato austrumos līdz Kaukāza grēdai rietumos, kas padarīja to par lielāko tā laika lielvalsti. Valsts pastāvēšanas laiku periodizē vairākos posmos, ērtības labad literatūrā tos dēvējot par: Pirmo tjurku kaganātu (552-581), Austrumtjurku kaganātu (581–630), Rietumtjurku kaganātu (581–704) un Otro tjurku kaganātu (682-745), kur valdīja dinastijas, cēlušās no Ašinu (阿史那 - Āshǐnà) klana.

Izveidojies Žuaņžuaņu (avāru) kaganāta spiediena rezultātā, apvienojot lielu daļu tjurku cilšu zem viena jabgu - Bumina (Bumın qaγan, ?-552) - varas, un tam 551. gadā sevi pasludinot par ilhanu. Turpmāko 20 gadu laikā tjurki iekaroja plašas teritorijas no Huanhe upes austrumos līdz Kaspijas jūrai rietumos, turpmākajiem valdniekiem - Kara-kaganam (552-553) un Mugan-kaganam (553-572) - jau dēvējoties par kaganiem.

Nepastāvēja vienota centralizēta administratīva pārvalde ar vienotu ierēdniecības aparātu, vienota fiskālā sistēma un viena likumdošana. Spēkā bija cilšu paražu tiesības (katrai tautai savas), kā arī tradicionālo nodevu sistēmas. Ienākumu lielāko daļu nodrošināja nodevas no iekarotajām zemēm un ienākumi no tranzīta tirdzniecības. Svarīgākos lēmumus, kas attiecās uz visu valsti, pieņēma augstākās aristokrātijas kopsapulcē. Valdnieks tika vēlēts no valdošās dzimtas locekļu vidus. Vienas dominējošās reliģijas nebija. Aristokrātijas vidū visai izplatīta bija kristietība (nestoriānisms) un budisms, pavalstnieku lielākais vairums bija tengristi vai lokālo kultu piekritēji. Pavalstnieku vairumu veidoja nomadu ciltis, kuru saimniecības pamatā bija gaļas lopkopība un medības. Augsti attīstīta metālapstrāde, ieroču izgatavošana. Pakļautās pilsētas, kuras apdzīvoja zemkopji un amatnieki, un kas pamatā apdzīvoja upju ielejas un oāzes, caur kurām virzījās Zīda ceļu trasēm, saglabāja vietējo pašpārvaldi un maksāja nodokļus. Saimniecībā liela nozīme bija zīda ražošanai Sogdā un Baktrijā, ko pamatā eksportēja uz Indiju un Bizantiju, kā arī kokvilnai un zirgu audzēšanai, pēc kā bija liels pieprasījums Ķīnā. Tika organizēta tirdzniecības ceļu, pāreju, tiltu, karavānu namu izbūve un uzturēšana kārtībā. Jaunums bija regulāra valsts pasta dienesta ceļu infrastruktūra ar pasta stacijām, kurās bija arī ceļotāju un tirgotāju naktsmītnes un zirgu maiņas punkti.

581. gadā pēc kagana nāves valsti pārņēma iekšējās haoss un karš starp pretendentiem uz troni, līdz abas kaganāta daļas (austrumu spārns un rietumu spārns) kļuva par suverēniem valdījumiem: Rietumtjurku kaganātu (581-704, ar centru Septiņupē) un Austrumtjurku kaganātu (581-630, ar centru Mongolijā). Tanu impērija iekaroja vispirms Austrumtjurku kaganātu, bet pēc tam pakļāva arī Rietumtjurku kaganātu. Pēc 679. gada tjurku sacelšanās, Kutluga (Qutlugh, ?-691) no Ašinu dzimtas vadībā tika apvienotas Mongolijas plato mītošās tjurku ciltis un izveidojās t.s. Otrais tjurku kaganāts. Otrais tjurku kaganāts sasniedza kagana Kapagana (Qapaγan qaγan) valdīšanas laikā (692–716), kad tam par meslu maksātāju kļuva Tanu impērija. Pēc kagana nāves sākās tā mantinieku savstarpējā cīņa par varu – 744. gadā tika nogalināts pēdējais kagans Ozmišs (Ozmysh qaγan), bet lielāko daļu Tjurku kaganāta teritorijas ieņēma uiguri, izveidojot Uiguru kaganātu (745–840).

Literatūra par šo tēmu

  • Jesse Russel, Ronald Cohn. Tong Yabghu Qaghan. - Book on Demand: Miami, 2012. ISBN 5510680318
  • Baumer Christoph. The History of Central Asia: The Age of the Silk Roads. - I.B.Tauris & Co Ltd., 2014. ISBN 9781780768328
  • Jesse Russell, Ronald Cohn. Third Perso-Turkic War. - Book on Demand, 2003. ISBN 9785510677430
  • Sören Stark. On Oq Bodun. The Western Türk Qaghanate and the Ashina Clan. // Archivum Eurasiae Medii Aevi. Vol. 15, 2006/2007, ISSN 0724-8822, P. 159–172.
  • Golden P.B. The Türk Imperial Tradition in the Pre-Chinggisid Era. // Imperial Statecraft: Political Forms and Techniques of Governance in Inner Asia 6th-20th Century / ed. D. Sneath. - Western Washington University Press: Bellingham, 2006, p. 23-61.
  • Sören Stark. Die Alttürkenzeit in Mittel- und Zentralasien. Archäologische und historische Studien (Nomaden und Sesshafte. Bd. 6). - Reichert: Wiesbaden, 2008, ISBN 978-3-89500-532-9
  • Elcin Kürsat-Ahlers. Zur frühen Staatenbildung von Steppenvölkern. Über die Sozio- und Psychogenese der eurasischen Nomadenreiche am Beispiel der Xiongnu und Göktürken, mit einem Exkurs über die Skythen. - Duncker & Humblot: Berlin, 1994, ISBN 3-428-07761-X
  • Liu Mau-Tsai. Die chinesischen Nachrichten zur Geschichte der Ost-Türken (T'u-küe). I. Buch (Texte), II. Buch (Anmerkungen. Anhänge. Index) // Göttinger Asiatische Forschungen, Band 10. - Wiesbaden, 1958
  • Гумилёв Л.Н. Древние тюрки. - Издательский Дом «Кристалл»: СПб., 2002. - С. 576. - ISBN 5-9503-0031-9
  • Гумилёв Л.Н. Великая распря в первом тюркском каганате в свете византийских источников. // Византийский временник. 1961, Т. XX., С. 75-89.
  • Ганиев Р.Т. Восточно-тюркское государство в VI-VIII вв. - Издательство Уральского университета: Екатеринбург, 2006. - С. 152. - ISBN 5-7525-1611-0
  • Кляшторный С.Г. История Центральной Азии и памятники рунического письма. – Филологический факультет СПбГУ: СПб., 2003
  • Рахманалиев Р. Империя тюрков. Великая цивилизация. - Рипол Классик: Москва, 2009. ISBN 978-5-386-00847-5
  • Худяков Ю.С. Древние тюрки и енисейские кыргызы в войнах в Центральной Азии. - Евразия: СПб., 2019. ISBN 978-5-8071-0407-6

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Tjurku_kaganāts&oldid=70672"