Tradicionālās sabiedrības modelis
Tradicionālā sabiedrība jeb pirmsindustriālā sabiedrība - Par tradicionālām tiek uzskatītas sabiedrības ar visai atšķirīgiem attīstības līmeņiem – sākot ar primitīvām sabiedrībām līdz pat kapitālisma sākuma posmam (t.i. jēdziens aptver ļoti plašu sociālo parādību un procesu diapazonu). Jēdziena „tradicionālā sabiedrība” konkrētais saturs atkarīgs no teorētiskā konteksta, kādā tiek lietots tradicionālās sabiedrības modelis.
Nav vienprātības par laiku un kritērijiem, kas nodalītu tradicionālo sabiedrību no vēlākiem stāvokļiem. Pastāv dažādi viedokļi par laiku, līdz kuram dominēja tradicionālā sabiedrība. Vieni šo robežu saskata XVI gs., otri - XVII-XVIII gs. , trešie – lielo revolūciju laiku. Ceturtie norāda, ka tradicionālo sabiedrību robežas vispār nevar strikti noteikt, jo tās laika ziņā ir izplūdušas. Relatīvu robežu var iezīmēt ar jaunas sociālās kārtības nostiprināšanos. Šādā skatījumā tradicionālā sabiedrība „tīrā veidā” vai ar vēlāku stadiju elementiem var pastāvēt un pastāv arī mūsdienās dažādos pasaules reģionos. Kā galvenie kritēriji, kas ļautu vēlākās sabiedrības nodalīt no tradicionālās sabiedrības, tiek minēti tehnoloģija, industrializācija, dažādu funkciju specializācija un diferenciācija. Piemēram, V.Rostovs par tradicionālu atzīst tādu sabiedrību, kura nav spējīga radīt un izvērst tehniskos jaunatklājumus, sabiedrību, kurā pastāv robežas produkcijas ražošanai un tās noietam. M.Levi tradicionālo sabiedrību saista ar maz- vai neattīstītu specializāciju un vāji diferencētām sabiedrības un ražošanas funkcijām.
Var atzīmēt sekojošas tradicionālās sabiedrības pazīmes:
- līdzās pastāv kopienas un privātais īpašums;
- privātīpašums ir varas, sociālās struktūras un noslāņošanās pamats;
- agrāra sabiedrība, kura balstās uz naturālo saimniecību;
- vāji attīstīta darba dalīšanas sistēma;
- vāja vai vispār nepastāv lauksaimniecības darba specializācija un profesionalizācija;
- vietējo ražošanas un patēriņa veidu prevalēšana – preces tiek ražotas savam patēriņam;
- tirgi ir ierobežoti un tiem galvenokārt ir vietēja nozīme;
- ekstensīva ražošanas attīstība;
- tautsaimniecības koordināciju nodrošina cietsirdīgas administratīvās sistēmas stipra un militarizēta vara;
- dominē spēks, akla paklausība varai;
- nesaudzīga nodokļu sistēma un karaklausība;
- pastāv pārmantojama kārtu hierarhija;
- dominē vietējās normas, vērtības, reliģijas, tradīcijas, ģimenes modeļi utt.;
- nepastāv visu pilsoņu līdztiesība un brīvība;
- nav vai vāji attīstīta demokrātija (tiešās demokrātijas elementi);
u.c.
Skat. arī Sabiedrības modeļi
Literatūra par šo tēmu
- The Concise Oxford Dictionary of Sociology. / Ed. Marshall g. - Oxford, 1994
- The Penguin Dictionary of Sociology. / Ed. Abercrombie N., Hill S., Turner B. - London, 1988
