Ulems
Ulems (ar. عالم - alim - "zinātājs, zinātņu vīrs"; an. ulama, vc. Ulama, kr. улем) - musulmaņu zemēs kopapzīmējums izglītotiem ļaudīm, teoloģijas, tiesību u.c. zinātņu ekspertiem.
Viduslaikos ulemi veidoja ko līdzīgu kārtai, sīkāk daloties nosacītās korporācijās (bez izteiktas struktūras, drīzāk kā piederība amatam) pēc nodarbes veida (tiesvedībā, administrācijā vai izglītības sistēmā) un piederības kādai mazbahai. Norobežojās no filosofiem un sufijiem. Kopš XVI gs., izveidoja kārtu ar savu sociālo un tiesisko statusu, kopīgām interesēm. Irānā, kur izveidojās visai sarežģīta garīdzniecības hierarhija (mudžtahids, mulla u.c.), visu garīdzniecības kopumu dēvēja par ulemiem. Osmanu impērijā, kur sabiedrība bija centralizēta un strukturizēta, ulemu vadītājs un priekšnieks bija Stambulas muftijs, kam tika piešķirts tituls "šeih-ulislam". Jaunajos laikos biežāk vienkārši cieņpilns apzīmējums sabiedrībā cienījamam cilvēkam, autoritātei prāta spēju ziņā.
Skat. arī: islama filosofija
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 182. lpp.
- Amit Bein. Ottoman Ulema, Turkish Republic: Agents of Change and Guardians of Tradition. - Stanford University Press, 2011 - 224 p. ISBN 0804773114
- Inalcik Halil. Learning, the Medrese, and the Ulema. // The Ottoman Empire: The Classical Age 1300–1600. - Praeger: New York, 1973, pp. 165–178.
- Godfrey H. Jansen. Islamischer Widerstand. Eine Untersuchung zur islamischen Konfrontation mit der westlichen Welt heute. - Kitab-Verlag: Köln, 1984, ISBN 3-88794-003-2
- Denise Klein. Die osmanischen Ulema des 17. Jahrhunderts. Eine geschlossene Gesellschaft? - Klaus Schwarz Verlag: Berlin, 2007. ISBN 978-3-87997-337-8
