Vīnes kongress

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eiropa pēc Vīnes kongresa

Vīnes kongress (1814.-1815.) - vadošo Eiropas valstu konference Austrijas ārlietu ministra Meterniha vadībā, kas tika sasaukta 1814. gada oktobrī Vīnē pēc t.s. Napoleona karu izraisītajām politiskajām pārmaiņām, kurā vēlējās vienoties par to, ko iesākt ar jaunajām valstu robežām un starpvalstu attiecībām. Tika definēti starptautisko tiesību pamatprincipi, kas jau raksturīgi jauno laiku diplomātijai, izveidoja pirmo starptautisko drošības sistēmu Eiropā (t.s. Vīnes sistēma). Kongresa pamatuzdevums bija atņemt Francijai lielvalsts statusu un atdot kaimiņvalstīm tās iekarotās vai strīdīgās teritorijas.

Krievijas impēriju kongresā pārstāvēja imperators Aleksandrs I, Karls Neselrode un Andrejs Razumovskis; Lielbritāniju – Roberts Kaslrijs un hercogs Arturs Velingtons; Austriju pārstāvēja imperators Francis Jozefs II un kanclers Klements Meternihs; Prūsiju pārstāvēja kanclers Karls Gardenbergs un Vilhelms Humbolts. Šīm četrām lielvalstīm kongresā bija vadošā loma un izšķirošais vārds. Vēlāk pieaicināja arī Francijas ārlietu ministru Šarlu Morisu de Taleiranu.

  • Lielbritānija vēlējās: neatkarīgu Nīderlandi, tai pievienojot Beļģiju; stiprināt Hannoveri; nelaist Krieviju pāri Vislai; nostiprināt Prūsiju (kā pretspēku Austrijai, Krievijai un Francijai; nepieļaut Žečpospoļitas restaurāciju; sarīdīt Franciju ar Austriju par Ziemeļitālijas teritorijām.
  • Austrija vēlējās: nepieļaut Prūsijas nostiprināšanos, nedot tai Saksiju.
  • Krievija vēlējās: vai nu pilnīgi neatkarīgu Poliju, vai vēl vairāk no Žečpospoļitas teritorijām; stipru Prūsiju kā potenciālo sabiedroto.
  • Prūsija vēlējās: hegemoniju vācu valstu vidū; maksimāli novājināt Franciju; iegūt Saksiju.
  • Francija vēlējās: atjaunot lielvalsts statusu un valsti pirmsrevolūcijas robežās; lai Prūsija neiegūst Saksiju; atbalstīt Austriju pret Prūsiju, bet nepieļaut Austrijas teritoriālus ieguvumus Ziemeļitālijā.

Šīs uzvarētājvalstis apzinājās un izturējās kā Eiropas liktens noteicējas. Mazo valstu domas netika uzklausītas. To uzreiz izmantoja Taleirans, apelējot pie mazo valstu pašcieņas un mēģinot tās saliedēt, lai to viedoklis kļūtu vērā ņemams. Viss kongress bija tāds laikā izstiepts saviesīgs pasākums ar nemitīgām ballēm un iedzeršanu. Visus lēmumus pieņēma aizkulisēs. Taleirans visai talantīgi centās novilcināt laiku (ar iespēju, ka uzvarētājvalstis sakašķēsies) - nemitīgi izvirzīja jaunas un jaunas problēmas, katra jautājuma risināšanai piedāvāja izveidot atsevišķu komisiju utt. Arī Meternihs vērpa intrigas ne pa jokam, tā krizdams visiem uz nerviem, ka Krievijas imperators Aleksandrs niknumā to pat izsauca uz divkauju.

Meternihs kā kongresa priekšsēdētājs Eiropas un īpaši savas zemes Habsburgu dinastijas drošības dēļ centās panākt visu Eiropas valstu atgriešanos pie absolūtisma. To pašu vēlējās arī pārējie Eiropas valdnieki. Populāra bija doma, ka Napoleona varas gāzēji apbalvojami, bet Napoleona varas atbalstītāji sodāmi. Tomēr pilnīgi „veco iekārtu” un pirmsnapoleona Eiropas politisko karti restaurēt sabiedrotajiem neizdevās. Daudziem agrākiem valdniekiem zemes samazināja vai pat atņēma un nodeva uzvarētājvalstīm. Atlīdzības jautājumus tuvāk apspriežot, sabiedrotajiem radās nopietnas domstarpības - t.s. strīdīgie punkti, par kuriem nekādi nevarēja vienoties. Sāpīgie jautājumi bija Žečpospoļita, Balkāni un Amerikas kolonijas. Sīvas cīņas izraisīja vispirms Polijas jautājums. Aleksandrs I, uzskatīdams sevi par Napoleona varas galveno iznīcinātāju pieprasīja sev visu Žečpospoļitas teritoriju. Pēc ilgām debatēm kongresa dalībnieki vienojās sadalīt Poliju starp Krieviju, Prūsiju un Austriju. Tālākos strīdīgos punktus kongress uz laiku atstāja neizšķirtus. Francijai sarunās veicās itin labi, līdz 7. martā no Elbas salas atgriezās Napoleons, kuru valstī uzņēma kā varoni un imperatoru. Visi Taleirana diplomātiskie panākumi zuda. Uzvarētājvalstis bija tik niknas, ka vienu brīdi pat bija nopietni apdraudēta Francijas suverenitāte. Tomēr 15. jūnija nobeiguma akts nebija Francijai tik briesmīgs, kā varēja gaidīt.

Kongresa rezultāti:

  • Ceturto reizi pārdalīja Poliju (Krakova saglabāja pseidosuverenitāti);
  • Saksijai atņēma 2/5 no teritorijas;
  • Prūsija ieguva Dancigu un Reinas kreiso krastu;
  • Hanovere kļuva suverēna valsts;
  • Nīderlandei pievienoja Beļģiju, Luksemburgu, Reinas zemes;
  • izveidoja vācu valstu savienību, ko prezidēja Austrija;
  • Austrija ieguva teritorijas Ziemeļitālijā, Ungārijā, Čehijā;
  • Itālija tā arī palika sadalīta;
  • Francijā okupācijas režīms - tika maksātas milzīgas kontribūcijas, zaudēja pierobežas cietokšņus;
  • 1815. gada janvārī tika noslēgts Svētās savienības līgums.

Taču jau 1818. gadā Āhenas kongresā Francija atgriezās lielvalstu vidū. Izveidojās t.s. pentarhija, kas diktēja pārējai Eiropai savu gribu. Tika parakstīta vienošanās, ka, ja kādas valsts valdnieks lūdz palīdzību, citas valstis var likumīgi iet tam palīgā.

Literatūra par šo tēmu

  • Angeberg. Le congrés de Vienne et les traités de 1815…, v. 1-4, - Paris, 1864
  • Ferrero G. Talleyrand a Vienne: 1814-1815. - Paris, 1996
  • Ghervas, Stella. Réinventer la tradition. Alexandre Stourdza et l'Europe de la Sainte-Alliance. - Paris, Honoré Champion, 2008. ISBN 978-2-7453-1669-1
  • Мартенс Ф. Ф., Собрание трактатов и конвенций, заключённых Россией с иностранными державами, т. 3, - СПБ, 1876, с. 207-533.
  • Нарочницкий А. Л., Международные отношения европейских государств с 1794 до 1830 гг., - Москва, 1946
  • Талейран. Мемуары. - Москва, 1959
  • Зак Л. А., Монархи против народов. Дипломатическая борьба на развалинах наполеоновской империи. - Москва, 1966
  • Webster C. K. (ed.), British diplomacy 1813-1815. - London, 1921

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vīnes_kongress&oldid=70221"