Atšķirības starp "Augustīniešu ordenis" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
 
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 +
[[Attēls:Augustinian_monk.jpg‎|right|thumb|200px|Augustīniešu mūka habits]]
 
'''Augustīnieši''' ({{val-la|augustiniani}}) - neoficiāls, taču sarunvalodā vispārpieņemts apzīmējums vairākiem [[katoļi|katoļu]] [[Mūks|mūku]] ordeņiem un [[Kongregācija|kongregācijām]], kuru dzīvesveidu regulē t.s. "Sv. Augustīna statūti" (senākie augustīniešu statūti, kuru pamatā ir [[Sv. Augustīns|sv. Augustīna]] koncepcijas, ir radīti VIII gs., un XI gs. papildināti ar nosacījumu mūkiem dzīvot vienkopus [[Klosteris|klosteros]]). Izveidots 1256. gadā, kad [[pāvests]] [[Aleksandrs IV, pāvests|Aleksandrs IV]] nolēma apvienot vienā kongregācijā vairākas vientuļnieku kopienas, izveidojot centralizētu vadību ar ģenerālprioru priekšgalā un 4 provinciāliem (Itālijas, Spānijas, 2 Francijas). Kongregācijai tika piešķirta virkne privilēģiju, t.sk. juridiskā imunitāte. Kopš šī laika ieviesuzies arī tradīcija, ka [[Vatikāna bibliotēka|Vatikāna bibliotēku]] vada augustīnieši, kā arī paša pāvesta [[Biktstēvs|biktstēvi]] ir tieši no augustīniešu vidus. Kongregācijas uzplaukums bija XIV gs., kad tas apvienoja aptuveni 2000 vīriešu un 300 sieviešu [[Klosteris|klosteru]]. Vājā centralizācija veicināja arī turpmāku mazo kongregāciju atdalīšanos un šķelšanos. [[Reformācija]]s laikā ievērojams skaits augustīniešu pievērsās [[Protestantisms|protestantismam]]. 1580. gadā Ordeņa regulu paplašināja, un turpmāk [[Priors|ģenerālpriors]] dzīvoja Romā, tam palīdzēja t.s. ''definatoru'' (padomnieku) kolēģija, ik pa 6 gadiem kopā sanāca [[lielkapituls]] (ar tiesībām atcelt no amata ģenerālprioru un tā vietā ievēlēt citu). Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 4000 locekļu.
 
'''Augustīnieši''' ({{val-la|augustiniani}}) - neoficiāls, taču sarunvalodā vispārpieņemts apzīmējums vairākiem [[katoļi|katoļu]] [[Mūks|mūku]] ordeņiem un [[Kongregācija|kongregācijām]], kuru dzīvesveidu regulē t.s. "Sv. Augustīna statūti" (senākie augustīniešu statūti, kuru pamatā ir [[Sv. Augustīns|sv. Augustīna]] koncepcijas, ir radīti VIII gs., un XI gs. papildināti ar nosacījumu mūkiem dzīvot vienkopus [[Klosteris|klosteros]]). Izveidots 1256. gadā, kad [[pāvests]] [[Aleksandrs IV, pāvests|Aleksandrs IV]] nolēma apvienot vienā kongregācijā vairākas vientuļnieku kopienas, izveidojot centralizētu vadību ar ģenerālprioru priekšgalā un 4 provinciāliem (Itālijas, Spānijas, 2 Francijas). Kongregācijai tika piešķirta virkne privilēģiju, t.sk. juridiskā imunitāte. Kopš šī laika ieviesuzies arī tradīcija, ka [[Vatikāna bibliotēka|Vatikāna bibliotēku]] vada augustīnieši, kā arī paša pāvesta [[Biktstēvs|biktstēvi]] ir tieši no augustīniešu vidus. Kongregācijas uzplaukums bija XIV gs., kad tas apvienoja aptuveni 2000 vīriešu un 300 sieviešu [[Klosteris|klosteru]]. Vājā centralizācija veicināja arī turpmāku mazo kongregāciju atdalīšanos un šķelšanos. [[Reformācija]]s laikā ievērojams skaits augustīniešu pievērsās [[Protestantisms|protestantismam]]. 1580. gadā Ordeņa regulu paplašināja, un turpmāk [[Priors|ģenerālpriors]] dzīvoja Romā, tam palīdzēja t.s. ''definatoru'' (padomnieku) kolēģija, ik pa 6 gadiem kopā sanāca [[lielkapituls]] (ar tiesībām atcelt no amata ģenerālprioru un tā vietā ievēlēt citu). Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 4000 locekļu.
  

Versija, kas saglabāta 2009. gada 25. marts, plkst. 07.25

Augustīniešu mūka habits

Augustīnieši (Veidne:Val-la) - neoficiāls, taču sarunvalodā vispārpieņemts apzīmējums vairākiem katoļu mūku ordeņiem un kongregācijām, kuru dzīvesveidu regulē t.s. "Sv. Augustīna statūti" (senākie augustīniešu statūti, kuru pamatā ir sv. Augustīna koncepcijas, ir radīti VIII gs., un XI gs. papildināti ar nosacījumu mūkiem dzīvot vienkopus klosteros). Izveidots 1256. gadā, kad pāvests Aleksandrs IV nolēma apvienot vienā kongregācijā vairākas vientuļnieku kopienas, izveidojot centralizētu vadību ar ģenerālprioru priekšgalā un 4 provinciāliem (Itālijas, Spānijas, 2 Francijas). Kongregācijai tika piešķirta virkne privilēģiju, t.sk. juridiskā imunitāte. Kopš šī laika ieviesuzies arī tradīcija, ka Vatikāna bibliotēku vada augustīnieši, kā arī paša pāvesta biktstēvi ir tieši no augustīniešu vidus. Kongregācijas uzplaukums bija XIV gs., kad tas apvienoja aptuveni 2000 vīriešu un 300 sieviešu klosteru. Vājā centralizācija veicināja arī turpmāku mazo kongregāciju atdalīšanos un šķelšanos. Reformācijas laikā ievērojams skaits augustīniešu pievērsās protestantismam. 1580. gadā Ordeņa regulu paplašināja, un turpmāk ģenerālpriors dzīvoja Romā, tam palīdzēja t.s. definatoru (padomnieku) kolēģija, ik pa 6 gadiem kopā sanāca lielkapituls (ar tiesībām atcelt no amata ģenerālprioru un tā vietā ievēlēt citu). Mūsdienās Ordenī ir aptuveni 4000 locekļu.

Divi pamatvirzieni, kas dalās tālāk mazākās grupās:

  • Augustīnieši kanonoķi (The Canons Regular of Saint Augustine, CRSA);
    • statūtu jeb melnie (pēc habita krāsas);
    • premonstranti jeb baltie.
  • Augustīnieši brāļi vientuļnieki (Ordo Eremitarum Sancti Augustini, OESA), vientuļnieku ordenis, kuru izveidoja 1256. gadā;
    • augustīnieši baskāji (Ordo Eremitarium Discalceatorum, OEDSA, 1620. g.);
    • apcerētāji jeb augustīnieši rekolekti (Ordo Recollectorum Sancti Augustini, ORSA, 1912. g.).

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Augustīniešu_ordenis&oldid=14161"