Atšķirības starp "Hercens Aleksandrs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Herzen_Alexandr.png|right|thumb|200px|Aleksandrs Hercens (1867.)]] | [[Attēls:Herzen_Alexandr.png|right|thumb|200px|Aleksandrs Hercens (1867.)]] | ||
'''Aleksandrs Hercens''' (''Герцен, Александр Иванович'', 1812.-1870.) - filosofs, rakstnieks, publicists, [[Narodņicisms|narodņicisma]] ideologs un aizsācējs. | '''Aleksandrs Hercens''' (''Герцен, Александр Иванович'', 1812.-1870.) - filosofs, rakstnieks, publicists, [[Narodņicisms|narodņicisma]] ideologs un aizsācējs. | ||
| + | |||
| + | Dzimis 1812. gada 25. martā (6.04.), Maskavā, turīga [[Muižniecība|muižnieka]] Ivana Jakovļeva (''Иван Алексеевич Яковлев'') ģimenē. Māte - Henriete Vilhelmīne Luīze Hāga. Tā kā vecāki nebija laulājušies, dokumentos ierakstīja tēva izdomātu uzvārdu Hercens (''Герцен'', no vāc. ''Herz'' - "sirds"). Klasiska muižnieku bērnu mājas pamatizglītība. 1833. gadā absolvēja Maskavas universitātes fizikas un matemātikas nodaļu. Jau studiju gados aktīvi pievērsās reformatoriskām idejām. 1834. gadā par līdzdalību pretvalstiskā studentu biedrībā arestēts, izsūtīts uz Permu (''Пермь''), pēc tam uz Vjatku (''Вятка''), kur norīkots darbā [[Gubernators|gubernatora]] kancelejā. Pēc savau rīcību izskaidrojošas sarakstes ar troņmantnieku (nākošo [[Aleksandrs II, Krievijas imperators|Aleksanru II]]) apžēlts un pārcelts valsts dienestā tuvāk galvaspilsētai, uz Vladimiru (''Владимир''), kur slepus no vecākiem apprecējās. 1840. gadā saņēma atļauju atgriezties galvaspilsētā. | ||
| + | |||
| + | Miris 1870. gada 2.(21.) janvārī Parīzē. | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 23. jūlijs, plkst. 08.20
Aleksandrs Hercens (Герцен, Александр Иванович, 1812.-1870.) - filosofs, rakstnieks, publicists, narodņicisma ideologs un aizsācējs.
Dzimis 1812. gada 25. martā (6.04.), Maskavā, turīga muižnieka Ivana Jakovļeva (Иван Алексеевич Яковлев) ģimenē. Māte - Henriete Vilhelmīne Luīze Hāga. Tā kā vecāki nebija laulājušies, dokumentos ierakstīja tēva izdomātu uzvārdu Hercens (Герцен, no vāc. Herz - "sirds"). Klasiska muižnieku bērnu mājas pamatizglītība. 1833. gadā absolvēja Maskavas universitātes fizikas un matemātikas nodaļu. Jau studiju gados aktīvi pievērsās reformatoriskām idejām. 1834. gadā par līdzdalību pretvalstiskā studentu biedrībā arestēts, izsūtīts uz Permu (Пермь), pēc tam uz Vjatku (Вятка), kur norīkots darbā gubernatora kancelejā. Pēc savau rīcību izskaidrojošas sarakstes ar troņmantnieku (nākošo Aleksanru II) apžēlts un pārcelts valsts dienestā tuvāk galvaspilsētai, uz Vladimiru (Владимир), kur slepus no vecākiem apprecējās. 1840. gadā saņēma atļauju atgriezties galvaspilsētā.
Miris 1870. gada 2.(21.) janvārī Parīzē.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 150.-151. lpp.
- Hercens A. Kas vainīgs? - Liesma: Rīga, 1974. - 287 lpp.
- Kas kurš ir : pasaulslavenu personu biogr. / red. V.Slavkins - Valters un Rapa: Rīga, 1999. - - 318. lpp., ISBN 998459503X, ISBN 9984-595-08-0
- Володин А.И. Герцен. - Мысль: Москва, 1970, - 215 с.
- Герцен А. Былое и думы.- Худож. лит.: Москва, 1987, Ч. 1-5, - 670 с.
- Герцен Александр. Былое и думы. - Худож. лит.: Москва, 1987, Ч. 5 (оконч.), - 566 с.
