Atšķirības starp "Prūsijas karaliste" versijām
m |
m |
||
| 24. rindiņa: | 24. rindiņa: | ||
|} | |} | ||
| − | '''Prūsijas karaliste''' (''Königreich Preußen'') - valsts Centrāleropā Jaunajos laikos, pastāvēja no 1701. gada līdz 1871. gadam (Vācijas impērijas sastāvā līdz 1918. gadam). Izveidojās pēc [[Trīsdesmitgadu karš|Trīsdesmitgadu kara]], [[Brandenburgas kūrfirstiste|Brandenburgas kūrfirstam]] un [[Prūsijas hercogiste|Prūsijas hercogam]] Fridriham III (''Friedrich I Hohenzollern'', 1657.-1713.) kronējoties par Prūsijas [[Karalis|karali]] Fridrihu I. Valsts vara strauji pieņēma [[Absolūtisms|absolūtisma]] iezīmes, kas ļāva centralizēt un birokratizēt valsts pārvaldes aparātu, mobilizējot visas valsts resursus, kā arī deva iespēju Prūsijai izveidot un uzturēt valsts iedzīvotāju skaitam neproporcionāli lielu armiju, kas to īsā laikā padarīja par hegemonu Ziemeļeiropā. Apvienoja Prūsijā Luterāņu un Reformātoru Baznīcas vienotā Evanģēliski kristīgajā Baznīcā, kuras darbību lielā mērā kontrolēja valsts vara. Ekonomikā izteikts [[protekcionisms]]. 8.06.1815. g. pievienojās [[Vīnes kongress|Vīnes kongresā]] lielā mērā pēc Prūsijas iniciatīvas izveidotajai [[Vācu savienība]]i, bet pēc tās izjukšanas 1866. gadā inspirēja [[Ziemeļvācu savienība]]s izveidošanu. 1870. gadā Prūsijas karaliste sakāva karā [[Otrā impērija|Franciju]] (anektē Elzasu un Ziemeļlotringu), un decembrī ''Ziemeļvācu savienības'' [[Reihstāgs]] nolēma apvienotās vācu valstis pārdēvēt par "Vācu impēriju" - 1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī, Prūsijas karalis Vilhelms I tika pasludināts par [[Imperators|imperatoru]] un tika proklamēta [[Vācu impērija]]. ''Prūsijas karaliste'' tika iekļauta impērijā kā viena no zemēm, un ''de iure'' pastāvēja līdz 1918. gadam, kad revolūcijas rezultātā [[monarhija]] tika likvidēta. | + | '''Prūsijas karaliste''' (''Königreich Preußen'') - valsts Centrāleropā Jaunajos laikos, pastāvēja no 1701. gada līdz 1871. gadam (Vācijas impērijas sastāvā līdz 1918. gadam). Izveidojās pēc [[Trīsdesmitgadu karš|Trīsdesmitgadu kara]], [[Brandenburgas kūrfirstiste|Brandenburgas kūrfirstam]] un [[Prūsijas hercogiste|Prūsijas hercogam]] Fridriham III (''Friedrich I Hohenzollern'', 1657.-1713.), no [[Hoencollernu dinastija]]s, kronējoties par Prūsijas [[Karalis|karali]] Fridrihu I. Valsts vara strauji pieņēma [[Absolūtisms|absolūtisma]] iezīmes, kas ļāva centralizēt un birokratizēt valsts pārvaldes aparātu, mobilizējot visas valsts resursus, kā arī deva iespēju Prūsijai izveidot un uzturēt valsts iedzīvotāju skaitam neproporcionāli lielu armiju, kas to īsā laikā padarīja par hegemonu Ziemeļeiropā. Apvienoja Prūsijā Luterāņu un Reformātoru Baznīcas vienotā Evanģēliski kristīgajā Baznīcā, kuras darbību lielā mērā kontrolēja valsts vara. Ekonomikā izteikts [[protekcionisms]]. 8.06.1815. g. pievienojās [[Vīnes kongress|Vīnes kongresā]] lielā mērā pēc Prūsijas iniciatīvas izveidotajai [[Vācu savienība]]i, bet pēc tās izjukšanas 1866. gadā inspirēja [[Ziemeļvācu savienība]]s izveidošanu. 1870. gadā Prūsijas karaliste sakāva karā [[Otrā impērija|Franciju]] (anektē Elzasu un Ziemeļlotringu), un decembrī ''Ziemeļvācu savienības'' [[Reihstāgs]] nolēma apvienotās vācu valstis pārdēvēt par "Vācu impēriju" - 1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī, Prūsijas karalis Vilhelms I tika pasludināts par [[Imperators|imperatoru]] un tika proklamēta [[Vācu impērija]]. ''Prūsijas karaliste'' tika iekļauta impērijā kā viena no zemēm, un ''de iure'' pastāvēja līdz 1918. gadam, kad revolūcijas rezultātā [[monarhija]] tika likvidēta. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 27. septembris, plkst. 06.51
.png)
| |
| pastāv: | 1701.-1918. |
| galvaspilsēta: | Berlīne |
| karaļi: |
|
| |
Prūsijas karaliste (Königreich Preußen) - valsts Centrāleropā Jaunajos laikos, pastāvēja no 1701. gada līdz 1871. gadam (Vācijas impērijas sastāvā līdz 1918. gadam). Izveidojās pēc Trīsdesmitgadu kara, Brandenburgas kūrfirstam un Prūsijas hercogam Fridriham III (Friedrich I Hohenzollern, 1657.-1713.), no Hoencollernu dinastijas, kronējoties par Prūsijas karali Fridrihu I. Valsts vara strauji pieņēma absolūtisma iezīmes, kas ļāva centralizēt un birokratizēt valsts pārvaldes aparātu, mobilizējot visas valsts resursus, kā arī deva iespēju Prūsijai izveidot un uzturēt valsts iedzīvotāju skaitam neproporcionāli lielu armiju, kas to īsā laikā padarīja par hegemonu Ziemeļeiropā. Apvienoja Prūsijā Luterāņu un Reformātoru Baznīcas vienotā Evanģēliski kristīgajā Baznīcā, kuras darbību lielā mērā kontrolēja valsts vara. Ekonomikā izteikts protekcionisms. 8.06.1815. g. pievienojās Vīnes kongresā lielā mērā pēc Prūsijas iniciatīvas izveidotajai Vācu savienībai, bet pēc tās izjukšanas 1866. gadā inspirēja Ziemeļvācu savienības izveidošanu. 1870. gadā Prūsijas karaliste sakāva karā Franciju (anektē Elzasu un Ziemeļlotringu), un decembrī Ziemeļvācu savienības Reihstāgs nolēma apvienotās vācu valstis pārdēvēt par "Vācu impēriju" - 1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī, Prūsijas karalis Vilhelms I tika pasludināts par imperatoru un tika proklamēta Vācu impērija. Prūsijas karaliste tika iekļauta impērijā kā viena no zemēm, un de iure pastāvēja līdz 1918. gadam, kad revolūcijas rezultātā monarhija tika likvidēta.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 53. lpp.
