Atšķirības starp "Kanoniskās tiesības" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 2. oktobris, plkst. 15.29

Kanoniskās tiesības (lat. ius canonicum; no sengr. kanon - burt. "taisna nūja", - "mērkoks", "likums, norma") - šaurākā nozīmē likums, ko izdevusi sinode, baznīcas koncils vai personīgi bīskaps, plašākā nozīmē pirmsreformācijas Rietumu kristīgās Baznīcas tiesību - eklēzisko tiesību, - daļa (lat. Corpus iuris canonici) un pēcreformācijas Romas katoļu Baznīcas tiesības, kas regulē Baznīcas iekšējo organizāciju, tās attiecības ar valsti, reglamentē garīdzniecības dzīvi, kā arī viduslaikos tās atrunāja civilo un krimināltiesību jomu, tādējādi pakļaujot arī laicīgās personas Baznīcas jurisdikcijai.

Kanonisko tiesību veidošanās ir saistīta ar kristietības pirmsākumiem, likumu lomu reliģiskajā dzīvē. Laikā, kad 325. gadā Nikejā notika pirmais vispasaules kristīgās Baznīcas ekumēniskais koncils un tika pieņemta virkne lēmumu, kas veidoja kanonisko tiesību pamatus. Laika gaitā kanonu skaits arvien auga. Līdz ar to radās nepieciešamība tos apkopot krājumos. Sākotnēji krājumus kārtoja hronoloģiskā kārtībā, bet vēlāk jau tos veidoja pa noteiktām tēmām un daļa no tiem saturēja arī juridiskus priekšrakstus. Visi krājumi apvienoja tiesību normas ar morāles priekšrakstiem, teoloģiskām doktrīnām un liturģiskām formulām. Tāpat bija tādas normas, kas attiecās uz dažādiem tiesību jautājumiem: Baznīcas finanses un īpašums, labprātīga atteikšanās no īpašuma, Baznīcas zemes un ēku pārvaldīšana, lietošana un aprūpēšana; Baznīcas vara attiecībā uz garīdznieku strīdu risināšanu, Baznīcas pienākumu pildīšanu un Baznīcas sodiem; Baznīcas un laicīgās varas attiecības, noziegumus, ģimenes laulības attiecības. Sākotnēji kanoniskās tiesības, galvenokārt bīskapu lēmumi, vairākus gadsimtus nebija nodrošināti ar laicīgās varas izpildvaras piespiedu mehānismu, tie balstījās vienīgi uz tiesnešu autoritāti un Baznīcas disciplīnu. Sākot ar agrajiem viduslaikiem Baznīca pamazām savos kanonos iefiltrēja civiltiesības un nodrošināja jurisdikciju pār noteiktām personām un lietām, vienlaicīgi nodrošinot sev ekskluzīvitāti vai konkurējot arciviltiesībām. Kanonisko tiesību vēsture tiek dalīta trijos evolūcijas posmos:

1. ius antiquum – senās tiesības, kas attiecas uz laika posmu no kristīgās Baznīcas veidošanās sākuma līdz Graciāna kodeksam (1140.g);
2. ius novum – jaunās tiesības, kas radītas pēc 1140. g. līdz Trientas koncilam (1543.-1563.);
3. ius novissium – jaunākās tiesības, kas radītas pēc 1563. gada līdz mūsudienām.
   

Pastāv uzskats, ka līdz pāvesta Gregora VII darbībai un dominikāņu mūka Graciāna traktātam par kanoniskajām tiesībām Baznīcas tiesības bija vairāk sakramentālas, garīgas un teoloģiskas nekā juridiskas. Graciāns ap 1140. gaduizveidoja kanonisko tiesību kodeksu "Concordia discordantium canonum" ("Pretrunīgo kanonu saskaņošana"), kas ietvēra koncilu un sinožu izdotos kanonus, pāvesta Gregora VII un viņa pēcteču izdotās dekretālijas, kam pēc “Pāvesta diktātiem” (Dictatus Papae), ko 1075. gadā sastādīja pāvests Gregors VII, tika piešķirta patstāvīga nozīme. Minēto kodeksu ērtības labad mēdza dēvēt par “Dekrētiem” un tas sastāvēja no trim daļām: pirmā daļa aptvēra tiesību dabu un avotus, Baznīcas institūcijas un to pārvaldi, mācību par personām; otrā daļa atspoguļoja Baznīcas jurisdikciju, garīdznieku uzvedības normas, procesuālās tiesības, krimināltiesības, Baznīcas īpašumu, reliģisko kārtību, laulību; trešā daļa vēstīja par svētajiem sakramentiem, rituāliem un doktrīnu. Šis kodekss tika ātri apgūts un pielietots reālajā dzīvē - kanonisti Graciāna apkopojumu izmantoja kā Baznīcas tiesību pamatu.

Kanoniskās tiesības kā atsevišķa tiesību sistēma izveidojā pusotra gadsimta garumā laikā no 1050. līdz 1200. gadam, kā pretstats civilajām tiesībām, taču veidojās ciešā mijiedarbībā ar romiešu civiltiesību atdzimšanu Rietumeiropā, to studijām universitātēs un izmantošanu kā tiesību avotu vai papildavotu tiesu praksē. Šajā periodā kanoniskās tiesības tika kodificētas, izveidojot vienotu apkopojumu “Corpus iuris canonici”, kas kā oficiāls izdevums parādījās 1582. gadā. Corpus iuris canonici ir kanonisko tiesību apkopojums, kas tika veidots pēc Justiāna kodifikācijas parauga un tas ietvēra normas, kas noteica viduslaiku kristīgās Baznīcas iekārtu un tiesības. Corpus iuris canonici papildus Graciāna “Dekrētiem” vēl iekļauj, pirmkārt, Liber Extra krājumu piecās grāmatās, kuru pāvests Gregors IX publicēja 1234. gadā, kas saturēja pāvestu dekretālijas, otrkārt, Liber Sextus – sestā grāmata, kuru 1298 .gadā izdeva pāvests Bonifācijs VIII, papildinot Liber Extra ar vēlākajām pāvestu dekretālijām un I un II Lionas kancila lēmumiem, treškārt, Clementinae, tas ir dekretāliju krājums, kas ietvēra pāvestu dekretālijas, kas pieņemtas pēc Liber Sextus publicēšanas un pāvesta Klementa V izdotās dekretālijas, kā arī Vjennas koncila kanonus. Clementinae izdeva pāvests Jānis XXII 1317. gadā. Atšķirīgs zinātnieku viedoklis ir par Collectio extravagantium, Jāņa XXII izdoto krājumu, un Extravagantes communes, dekretāliju izlases no Bonifācija VIII līdz Sikstam IV, ietveršanu Corpus iuris canonici. Ir vēsturnieki, kas uzskata, ka šīs daļas saturiski ir saistītas ar Corpus iuris canonici, bet nav ietveramas.^[1] Tomēr citi zinātnieki savukārt apgalvo, ka Collectio extravagantium un Extravagantes communes ir neatņemama Corpus iuris canonici sastāvdaļa.^[2] Corpus iuris canonici bija apjomīgākais kanonisko tiesību kodifikācijas krājums viduslaikos, kurā tika apkopotas visas svarīgākās viduslaiku katoļu Baznīcas kanoniskās normas.

Atsauces un paskaidrojumi

Resursi internetā par šo tēmu

• Balodis R. Kanoniskās tiesības. (.pdf)