Atšķirības starp "Kropotkins Pjotrs" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 3. decembris, plkst. 14.58

Pjotrs Kropotkins (Петр Алексеевич Кропоткин, 1842.-1921.) - kņazs, ģeogrāfs, anarhisma teorētiķis.

Tēvs - kņazs Aleksejs Kropotkins (Алексей Петрович Кропоткин, 1805.-1871.), ģenerālmajors. Pamatizglītību guva Maskavas 1. ģimnāzijā. Tālāk mācījās pāžu korpusā, pēc kura absolvēšanas 1862. gadā kā kazaku jesauls dienēja Sibīrijā. Piedalījās virknē zinātnisko ekspedīciju kā kartogrāfs, savācot unikālus ģeogrāfiskos un etnogrāfiskos materiālus. 1867. gadā demobilizējās. Iestājās darbā Iekšlietu ministrijas Statistikas komitejā (статистический комитет Министерства внутренних дел) un uzsāka studijas Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (физико-математический факультет Петербургского университета), pēc kuras absolvēšanas 1870. gadā ievēlēts par Krievijas impērijas ģeogrāfu biedrības fizikas nodaļas sekretāru. Biedrības uzdevumā piedalījās zinātniskajās ekspedīcijās, kuras pētīja ledus šļūdoņus Somijā un Zviedrijā, Olekminskas-Vitimskas ekspedīcijā (Олекминско-Витимская экспедиция) Austrumsibīrijā, no kuras atgriezies uzrakstīja un publicēja "Materiāli Austrumsibīrijas orogrāfijai" (Материалы для орографии Восточной Сибири). Vadot ekspedīcijas (galvenokārt Sibīrijā un Tālajos Austrumos), savācis vērtīgus meteriālus fiziskajā ģeogrāfijā; izvirzījis kontinentu apledošanas teoriju ("Pētījumi par ledus laikmentu", 1876.). 1872. gadā bijis Eiropā, kur iepazinies ar marksismu un sociālisma idejām, atgriezies savos politiskajos uzskatos sācis simpatizēt narodņikiem. 1874. gada 21. martā arestēts, ieslodzīdz Petropavlovskas cietoksnī (Петропавловская крепость), pēc 2 gadiem ievietots Nikolajevskas hospitālī (Николаевский госпиталь), no kura bēdzis un pametis Krievijas impēriju - devies uz Eiropu (atgriezās tikai 1917. gadā). Dzīvoja Šveicē, Francijā, Lielbritānijā, kur organizēja un vadīja starptautisko anarhistu kustību. Miris 1921. gada 8. februārī Dmitrovā (Дмитров) pie Maskavas.

Savos darbos ("Maize un brīvība", 1892.; "Mūsdienu zinātne un anarhija", 1913. u.c.) attīstīja t.s. zinātniskā anarhisma teoriju. Nākotnes sabiedrību iztēlojās kā sociālās revolūcijas rezultātā izveidotu brīvu ražotāju kopienu federāciju. Savos filosofiskajos uzskatos visai tuvs pozitīvismam (ietekmējies no Konta un Spensera). Par cilvēces vēstures attīstības galveno faktoru uzskatīja savstarpējo palīdzību. Noraidot dialektiku, Kropotkins par svarīgāko zinātniskās domāšanas metodi uzskatīja dabaszinātņu induktīvi deduktīvo metodi. Lai nošķirtu anarhismu no sociālisma kustības Kropotkins definēja anarhismu kā „Sociālistu kustības kreiso spārnu”. Pamats anarhismam brīvā sabiedrībā esot visu piedalošos vienlīdzība brīvā organizācijā, tāpēc sociālo anarhismu var definēt arī kā vienādas tiesības būt atšķirīgiem. Daba ir pirmais ētikas skolotājs, tikumiskais sākums cilvēkā.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 218. lpp.
• Antoloģija politikā un tiesībās. / sast. Sandra Falka, Edmunds Kuprišs red. Ēriks Sīka - RaKa: Rīga, 2003. - 276 lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Кропоткин Петр Алексеевич