Atšķirības starp "Valters Miķelis" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Valters_Mikelis.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Valters_Mikelis.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Dr. Miķelis Valters''' (1874.-1968.) - | + | '''Dr. Miķelis Valters''' (1874.-1968.) - jurists, [[Jaunā strāva|jaunstrāvnieks]], diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem, dzejnieks un mākslas kritiķis, Latvijas PEN kluba biedrs. Pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski pauda ideju par suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību (1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”). |
| − | Dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, ostas strādnieku ģimenē (tēvs – Pēteris Valters, māte – Zane). Pamatizglītību guvis Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis. No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu. Aizrāvies ar [[Sociālisms|sociālisma]] ideju. Ņēma aktīvu dalību strādnieku kustības pirmssākumos, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. 1897. gada maijā Liepājā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā tika | + | Dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, ostas strādnieku ģimenē (tēvs – Pēteris Valters, māte – Zane). Pamatizglītību guvis Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis. No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu. Aizrāvies ar [[Sociālisms|sociālisma]] ideju. Ņēma aktīvu dalību strādnieku kustības pirmssākumos, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. Neilgu laiku uzturējies Berlīnē, nodibinājis sakarus ar vācu sociālistiem, kā brīvklausītājs apmeklējis Berlīnes universitātē lekcijas tautsaimniecībā, agrārpolitikā, filosofijā, ķīmijā. 1897. gada ziemā atgriezies Rīgā. 1897. gada maijā Liepājā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā tika notiesāts uz 15 mēnešiem. 1898. gadā pāris mēnešus privātskolotājs Daugavpilī. 1899. gadā nelegāli emigrēja uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz dzīvi Šveicē. Studēja Bernes universitātē. 1900. gadā kopā ar domubiedriem - E.Rolavu un E.Skubiķi, - Londonā nodibinājā [[Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienība|Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību]] – skaitliski nelielu partiju, kas vēlāk būs pazīstama ar saviem radikālajiem uzskatiem. No 1903. līdz 1904. gadam M.Valters bija savienības laikraksta „Proletārietis” un no 1905. gada - žurnāla „Revolucionārā Baltija” redaktors. Atgriezās Latvijā [[1905. gada revolūcija Krievijā|1905. gada revolūcijas]] laikā, bet 1906. gadā pameta Krieviju. Šajā laikā pameta varas iestāžu sagrauto [[Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku partiju]]. 1907. gadā aizstāvēja doktora grādu valsts zinībās Cīrihes universitātē. 1909.–1910. gados izglītību papildināja Sorbonnas universitātē Parīzē. 1912.–1913. gados dzīvojis Londonā, vēlāk – Somijā. Nodarbojies ar rakstniecību: ar pseidonīmu Andrejs Paparde publicējis trīs dzejoļu krājumus - dzejas krājumi "Tantris" (1908.), "Ēnas uz akmeņiem" (1910.) un "Mūžība" (1914.). Savās grāmatās ''Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos'' (1908.) un ''Florencē. Studija iz mākslas vēstures un mākslas teorijas'' (1909.) kritizējot marksisma socioloģisko metodi kā pārāk nepilnīgu un vienpusīgu, balstījās uz vācu estētika Maksa Desuara un t.s. empātijas teorijas iedibinātāja Teodora Lipsa idejām - priekšstats par mākslu kā imanentu formas evolūciju ļauj viņa uzskatus satuvināt ar mākslas vēsturnieka Heinriha Velflīna koncepciju. 1917. gada maijā atgriezās Latvijā un tika ievēlēts [[Vidzemes zemes padome|Vidzemes zemes padomē]], viens no [[Latviešu zemnieku savienība]]s (LZS) dibinātājiem (leģenda vēsta, ka esot bijis vienīgais, kurš arī autoritārā režīma laikā uzdrošinājies [[Ulmanis Kārlis|K.Ulmani]] uzrunāt uz "Tu"). Vācu okupācijas laikā M.Valters bija viens no [[Demokrātiskais bloks|Demokrātiskā bloka]] organizētājiem un vadītājiem Rīgā. 1918. gada 19. oktobrī M.Valters un [[Traubergs Edvards|E.Traubergs]] iesniedza [[Vācijas impērija]]s kancleram Bādenes princim Maksimiliānam petīciju, kurā aicināja atbalstīt latviešu tautas centienus panākt savas valsts neatkarības ātrāku atzīšanu. Viens no [[Latvijas Tautas padome]]s dibinātājiem, viens no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem 1918. gada 18. novembrī. Jaunizveidotajā Pagaidu valdībā kļuva par pirmo iekšlietu ministru (1918.18.11.–1919.09.12.). 1919. gada 16. aprīlī [[Liepājas pučs|Liepājā notika valsts apvērsums]], pučisti apcietināja Valteru. Atbrīvojies no aresta, viņš turpināja sava resora vadību joprojām [[Landesvērs|landesvēra]] kontrolētā pilsētā. 1919. gada septembrī ievēlēts par pasniedzēju [[Latvijas Augstskola|Latvijas Augstskolā]]. 1919.–1922. gados laikraksta “Latvijas Sargs” līdzizdevējs. No 1919. gada oktobra Latvijas diplomātiskais pārstāvis Itālijā, 1921. gada martā paaugstināja par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Romā (11.1921. – arī Spānijā un Portugālē, ar sēdekli Romā; Portugālē nav akreditējies). 1924. gada maijā ievēlēts par privātdocentu Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. No 1924. gada augusta līdz 1925. decembrim LR ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Francijā (turpinājis ieņemt šo pašu amatu Spānijā un Portugālē), atbrīvots pēc paša lūguma. 1925. gadā, neatzīstot partijas vadības nostāju, izstājies no LZS. No 1928. gada februāra LR ģenerālkonsuls Kenigsbergā. No 1934. gada oktobra līdz1938. gada septembrim LR ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Polijā un Ungārijā (ar rezidenci Varšavā). Šajā laikā apmeklēja Liepāju un iepazinās ar Antoniju Jakobsoni (1938. gadā viņiem piedzima dēls Andris). 30. gadu otrajā pusē presē, bet galvenokārt K.Ulmanim un ārlietu ministram [[Vilhelms Munters|V.Munteram]] adresētajās vēstulēs, Valters visnotaļ kritiski vērtē šo valstsvīru īstenoto ārpolitikas vadību. Visdziļākā Latvijas diplomātijas kļūme un traģēdija Valtera skatījumā bija neitralitātes politika un norobežošanās no [[Francija]]s un [[Lielbritānija]]s, kurā viņš vainoja galvenokārt Munteru: viņa vadībā "neitrālisms palika par vāciski-krievisku gājienu, neiejaukšanos neviena, pat ne savās lietās".<ref>[http://zagarins.net/jg/jg183/JG183_Ezergailis.htm Andrievs Ezergailis. Valtera sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru.]</ref> Tā kā Valters jau bija aizsniedzis pensijas gadus, Munters vairākkārt vērsās pie Ulmaņa ar ierosinājumu Valteru pensionēt un viņa vietā iecelt kādu jaunākās paaudzes diplomātu, līdz beidzot Ulmanis piekrita, ka pēc sūtņa [[Beļģija|Beļģijā]] J. Lazdiņa aiziešanas pensijā, Valteru no Varšavas jāpārceļ uz mazāk svarīgo [[Brisele|Briseli]].<ref>Alfreds Bērziņš. Labie gadi. - Grāmatu draugs: Ņujorka, 1963., 174.-176. lpp.</ref> No 1938. gada septembra LR sūtnis Beļģijā un Luksemburgā (ar rezidenci Briselē). Neraugoties uz maksimālā vecuma sasniegšanu, 1939. aprīlī ar Valsts prezidenta rīkojumu atstāts diplomātiskajā dienestā. [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Padomju okupācijas laikā]] 1940, oktobrī atbrīvots no darba sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. No 1945. gada aprīļa dzīvojis Beļģijā, vēlāk – Šveicē un Francijā. Rosīgi piedalījies latviešu trimdas dzīvē, nodarbojies ar jurisprudenci un publicistiku, uzstājies ar plašu [[LPSR]] autoritārās iekārtas kritiku. Zviedrijā izdeva memuārus. Miris 1968. g. 27. martā Nicā Francijā. Apbedīts Austrumu kapos (''Cimetiere de l’Est''). |
'''Bibliogrāfija:''' | '''Bibliogrāfija:''' | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 5. februāris, plkst. 07.25
Dr. Miķelis Valters (1874.-1968.) - jurists, jaunstrāvnieks, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem, dzejnieks un mākslas kritiķis, Latvijas PEN kluba biedrs. Pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski pauda ideju par suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību (1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”).
Dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, ostas strādnieku ģimenē (tēvs – Pēteris Valters, māte – Zane). Pamatizglītību guvis Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis. No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu. Aizrāvies ar sociālisma ideju. Ņēma aktīvu dalību strādnieku kustības pirmssākumos, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. Neilgu laiku uzturējies Berlīnē, nodibinājis sakarus ar vācu sociālistiem, kā brīvklausītājs apmeklējis Berlīnes universitātē lekcijas tautsaimniecībā, agrārpolitikā, filosofijā, ķīmijā. 1897. gada ziemā atgriezies Rīgā. 1897. gada maijā Liepājā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā tika notiesāts uz 15 mēnešiem. 1898. gadā pāris mēnešus privātskolotājs Daugavpilī. 1899. gadā nelegāli emigrēja uz Vāciju, vēlāk pārcēlās uz dzīvi Šveicē. Studēja Bernes universitātē. 1900. gadā kopā ar domubiedriem - E.Rolavu un E.Skubiķi, - Londonā nodibinājā Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību – skaitliski nelielu partiju, kas vēlāk būs pazīstama ar saviem radikālajiem uzskatiem. No 1903. līdz 1904. gadam M.Valters bija savienības laikraksta „Proletārietis” un no 1905. gada - žurnāla „Revolucionārā Baltija” redaktors. Atgriezās Latvijā 1905. gada revolūcijas laikā, bet 1906. gadā pameta Krieviju. Šajā laikā pameta varas iestāžu sagrauto Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku partiju. 1907. gadā aizstāvēja doktora grādu valsts zinībās Cīrihes universitātē. 1909.–1910. gados izglītību papildināja Sorbonnas universitātē Parīzē. 1912.–1913. gados dzīvojis Londonā, vēlāk – Somijā. Nodarbojies ar rakstniecību: ar pseidonīmu Andrejs Paparde publicējis trīs dzejoļu krājumus - dzejas krājumi "Tantris" (1908.), "Ēnas uz akmeņiem" (1910.) un "Mūžība" (1914.). Savās grāmatās Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos (1908.) un Florencē. Studija iz mākslas vēstures un mākslas teorijas (1909.) kritizējot marksisma socioloģisko metodi kā pārāk nepilnīgu un vienpusīgu, balstījās uz vācu estētika Maksa Desuara un t.s. empātijas teorijas iedibinātāja Teodora Lipsa idejām - priekšstats par mākslu kā imanentu formas evolūciju ļauj viņa uzskatus satuvināt ar mākslas vēsturnieka Heinriha Velflīna koncepciju. 1917. gada maijā atgriezās Latvijā un tika ievēlēts Vidzemes zemes padomē, viens no Latviešu zemnieku savienības (LZS) dibinātājiem (leģenda vēsta, ka esot bijis vienīgais, kurš arī autoritārā režīma laikā uzdrošinājies K.Ulmani uzrunāt uz "Tu"). Vācu okupācijas laikā M.Valters bija viens no Demokrātiskā bloka organizētājiem un vadītājiem Rīgā. 1918. gada 19. oktobrī M.Valters un E.Traubergs iesniedza Vācijas impērijas kancleram Bādenes princim Maksimiliānam petīciju, kurā aicināja atbalstīt latviešu tautas centienus panākt savas valsts neatkarības ātrāku atzīšanu. Viens no Latvijas Tautas padomes dibinātājiem, viens no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem 1918. gada 18. novembrī. Jaunizveidotajā Pagaidu valdībā kļuva par pirmo iekšlietu ministru (1918.18.11.–1919.09.12.). 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika valsts apvērsums, pučisti apcietināja Valteru. Atbrīvojies no aresta, viņš turpināja sava resora vadību joprojām landesvēra kontrolētā pilsētā. 1919. gada septembrī ievēlēts par pasniedzēju Latvijas Augstskolā. 1919.–1922. gados laikraksta “Latvijas Sargs” līdzizdevējs. No 1919. gada oktobra Latvijas diplomātiskais pārstāvis Itālijā, 1921. gada martā paaugstināja par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Romā (11.1921. – arī Spānijā un Portugālē, ar sēdekli Romā; Portugālē nav akreditējies). 1924. gada maijā ievēlēts par privātdocentu Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. No 1924. gada augusta līdz 1925. decembrim LR ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Francijā (turpinājis ieņemt šo pašu amatu Spānijā un Portugālē), atbrīvots pēc paša lūguma. 1925. gadā, neatzīstot partijas vadības nostāju, izstājies no LZS. No 1928. gada februāra LR ģenerālkonsuls Kenigsbergā. No 1934. gada oktobra līdz1938. gada septembrim LR ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Polijā un Ungārijā (ar rezidenci Varšavā). Šajā laikā apmeklēja Liepāju un iepazinās ar Antoniju Jakobsoni (1938. gadā viņiem piedzima dēls Andris). 30. gadu otrajā pusē presē, bet galvenokārt K.Ulmanim un ārlietu ministram V.Munteram adresētajās vēstulēs, Valters visnotaļ kritiski vērtē šo valstsvīru īstenoto ārpolitikas vadību. Visdziļākā Latvijas diplomātijas kļūme un traģēdija Valtera skatījumā bija neitralitātes politika un norobežošanās no Francijas un Lielbritānijas, kurā viņš vainoja galvenokārt Munteru: viņa vadībā "neitrālisms palika par vāciski-krievisku gājienu, neiejaukšanos neviena, pat ne savās lietās".[1] Tā kā Valters jau bija aizsniedzis pensijas gadus, Munters vairākkārt vērsās pie Ulmaņa ar ierosinājumu Valteru pensionēt un viņa vietā iecelt kādu jaunākās paaudzes diplomātu, līdz beidzot Ulmanis piekrita, ka pēc sūtņa Beļģijā J. Lazdiņa aiziešanas pensijā, Valteru no Varšavas jāpārceļ uz mazāk svarīgo Briseli.[2] No 1938. gada septembra LR sūtnis Beļģijā un Luksemburgā (ar rezidenci Briselē). Neraugoties uz maksimālā vecuma sasniegšanu, 1939. aprīlī ar Valsts prezidenta rīkojumu atstāts diplomātiskajā dienestā. Padomju okupācijas laikā 1940, oktobrī atbrīvots no darba sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. No 1945. gada aprīļa dzīvojis Beļģijā, vēlāk – Šveicē un Francijā. Rosīgi piedalījies latviešu trimdas dzīvē, nodarbojies ar jurisprudenci un publicistiku, uzstājies ar plašu LPSR autoritārās iekārtas kritiku. Zviedrijā izdeva memuārus. Miris 1968. g. 27. martā Nicā Francijā. Apbedīts Austrumu kapos (Cimetiere de l’Est).
Bibliogrāfija:
- Valters Miķelis. Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos. - 1908.
- Valters Miķelis. Florencē. Studija iz mākslas vēstures un mākslas teorijas. - 1909.
- Valters Miķelis. Mūsu tautības jautājums. - Helsinki, 1914., - 175 lpp.
- Valters Miķelis. Atmiņas un sapņi, I - Daugava: Stokholma, 1969., - 340 lpp.
- Valters Miķelis. Mana sarakste ar Karli Ulmani un Vilhelmu Munteru Latvijas tragiskajos gados. - Apgāds Jaunā Latvija: Stokholma, 1957. - 134 lpp.
- Valters Miķelis. 15. maija apvērsums un ārkārtējās pilnvaras. - Jaunās Latvijas apgāds:
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Andrievs Ezergailis. Valtera sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru.
- ↑ Alfreds Bērziņš. Labie gadi. - Grāmatu draugs: Ņujorka, 1963., 174.-176. lpp.
Literatūra par šo tēmu
- Boge Sarma. Parlamentārās valsts iekārtas jautājumi Miķeļa Valtera "Vēstulēs par Somijas kultūru" (1914). // Latvijas vēstures institūta žurnāls. Nr2, 1999. 58.-72. lpp.
- Ijabs Ivars. Pilsoniskās sabiedrības diskurss modernajā politikas teorijā un tā elementi Latvijas politisko ideju vēsturē (Miķelis Valters un Pauls Šīmanis): promocijas darbs - Latvijas Universitāte: Rīga, 2007. - 82 lpp.
- Ruņģis Austris. Robežas: XX gadsimts : personības, notikumi, Latvija. - Divsimt Eksemplāru grāmatniecība: Kalamazū, 1998. - 152 lpp.
- Ēriks Jēkabsons. Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera starpniecības mēģinājums Polijas un Lietuvas konfliktā 1938. gada martā. // Latvijas arhīvi. 2008. 146.-160. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Dr.Hist. Treijs R. Ar Latviju sirdī. // Latvijas Avīze. 24.04.2009.
- LVVA Fonds PA-303 - Miķeļa Valtera vēstules Janim Jansonam-Braunam (1904.)
- Ēriks Jēkabsons. Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera starpniecības mēģinājums Polijas un Lietuvas konfliktā 1938. gada martā. (.pdf)
