Atšķirības starp "Purva mimansa" versijām
m |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 276. lpp. | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 276. lpp. | ||
---- | ---- | ||
| − | * | + | * The Cultural Heritage of India, Bd. 1: The Early Phases. / hrsg. Sarvepalli Radhakrishnan. - Calcutta, 1970, S. 389-399 |
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
[[Kategorija:Filosofija]] | [[Kategorija:Filosofija]] | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 22. jūnijs, plkst. 11.25
Purvamimansa jeb mimansa - ortodoksāls indiešu filosofijas virziens, skola, kas uzskatīja, ka vēdās nav atklāsmes šī vārda visaptverošā nozīmē, un tajās apkopotajām reliģiskajām un filosofiskajām atziņām nepieciešams loģisks pamatojums. Šajā sistēmā īpaši liela nozīme tika piešķirta brahmaņiem. Mācības pamatā ir pārliecība, ka galīgā atbrīvošanās no iemiesotības - mokša, - nevar tikt racionāli izskaidrota un nav panākama ar zinātnes vai kādas apzinātas piepūles palīdzību. Galvenais uzdevums ir konsekventi pildīt sabiedrisko un reliģisko pienākumu - dharmu, - t.i. ievērot rituālus un paražas. Dharmas ievērošana pati par sevi, neatkarīgi no indivīda vēlmes, var to novest pie galīgās atbrīvošanās. Mimansa, tāpat kā sankhja, atzina garīgā un materiālā pirmssākuma pastāvēšanu pasaulē. Mācība pirmo reizi tika izklāstīta t.s. "mimansa sutrās", kuras piedēvē Džaimini (III gs.). Vēlākie komentatori akcentēja mācības teoloģisko aspektu un purānu ietekmē attīstīja personīgas dievības koncepciju.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 276. lpp.
- The Cultural Heritage of India, Bd. 1: The Early Phases. / hrsg. Sarvepalli Radhakrishnan. - Calcutta, 1970, S. 389-399
