Atšķirības starp "Mincers Tomass" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Tomass Mincers''' (''Thomas Müntzer'' jeb ''Münzer'', 1490.-1525.) - [[Protestantisms|protestantu]] sludinātājs, [[Luters Mārtiņš|Lutera]] sekotājs, viens no vācu zemnieku kara (1525.) iedevesmotājiem. | '''Tomass Mincers''' (''Thomas Müntzer'' jeb ''Münzer'', 1490.-1525.) - [[Protestantisms|protestantu]] sludinātājs, [[Luters Mārtiņš|Lutera]] sekotājs, viens no vācu zemnieku kara (1525.) iedevesmotājiem. | ||
| − | Dzimis kur starp 1489. un 1490. gadu Stolbergas (''Stolberg in Harz'') ciemā, Saksijā. Kopš 1501. gada dzīvoja Kvedlinburgā (''Quedlinburg''). 1506. gadā imatrikulējies Leipcigas universitātē (''Universität Leipzig''). 1512. gadā imatrikulējies Frankfurtes pie Oderas universitātē (mūsd. ''Die Europa-Universität Viadrina in Frankfurt am Oder''), galu galā saņemot ''Baccalaureus artium'', ''Magister artium'' un ''Baccalaureus biblicus'' grādus. 1513. gadā ordinēts Halberštates (''Halberstadt'') [[Bīskapija|bīskapijā]] par priesteri un norīkots kalpot Sv. Miķeļa baznīcā Braunšveigā (''Michaeliskirche am der Braunschweig''). 1515.-1516. gados strādāja [[Kanoniķis|kanoniķa]] kancelejā, kā arī par skolotāju. Šajā laikā bieži bija Vitenbergā (''Wittenberg''), kur iepazinās ar Luteru. 1919. gadā Mincers īsu laiku uzturējās Jiterbogā (''Jüterbog''), aizstājot turienes priesteri tēvu Franci(''Franz Günthe''), kur Lieldienu svinību laikā viņā publiski asi uzstājās ar aicinājumiem pret [[Pāvests|pāvesta]] autoritāti un [[Svētais|svēto]] pielūgsmi, izraisot visai plašu rezonansi Baznīcas aprindās.<ref>Jiterbogā fiksēts pirmais polemiskais sacerējums pret Minceru, kurā pirmo reizi drukātā tekstā kā lamu vārds bija lietots apzīmējums "luterānis".</ref> Maija otrajā pusē viņu iecēla par [[Biktstēvs|biktstēvu]] [[Cisterciešu ordenis|cisterciešu]] [[Klosteris|klosterī]] Beidicā, Veisenfelā (''Zisterzienserinnen Kloster im Beuditz bei Weißenfels''). Šajā laikā viņš viesojās Orlamindē pie Konrāda Gliča, kur nodevies revizionistisko teologu - Johana Taulera, Joahima no Floras u.c., - rakstu studijām. 1520. gada aprīļa otrajā pusē Minceram pēc Lutera rekomendācijas piedāvāja sludinātāja vietu Sv. Marijas baznīcā Cvikavā (''Marienkirche in Zwickau''), Saksijā, aizstājot tēvu Erganu (''Johannes Sylvius Egranus'') tā prombūtnes laikā. Pēc tam Mincers sāka kalpot Sv.Katrīnas baznīcā (''Katharinenkirche''), savā sludināšanā aizvien vairāk novirzoties no vispārpieņemtās kristietības koncepcijas, kā rezultātā 1521. gadā tika atlaists no amata. Novembrī viņš devās uz [[Bohēmija|Bohēmiju]], kur centās sludināt Prāgā, pēc tam Jēnā (''Jena''), Erfurtē (''Erfurt'') un Veimārā (''Weimar''). 1522. gadā Mincers iekārtojās par [[Kapelāns|kapelānu]] Glauhā pie Halles (''Glaucha bei Halle''), bet 1523. gadā - priesteris Sv. Jāņa baznīcā Alstedā (''Johanniskirche im kursächsischen Allstedt''), kuru apmeklēja pats [[kūrfirsts]]. Šajā laika posmā Mincers strādāja pie liturģijas reformas projekta, kurā galvenais punkts bija vācu valodas ieviešana dievkalpojumā. Mincers uzsāka slepenu kopdzīvi ar bēguļojošu mūķeni Otīliju (''Ottilie von Gersen''), un 1524. gada martā viņiem piedzima bērns, taču visai drīz Mincers zaudēja darbu. Savos uzskatos kļuva aizvien radikālāks, uzsāka saraksti ar anabaptistiem Cīrihē. Augustā bija spiests pārcelties uz dzīvi Mīlhauzenā (''Mühlhausen''), kur viņu pieņēma bijušais cisterciešu mūks Feifers (''Heinrich Pfeiffer''), bet jaunā protestantu draudze ievēlēja par mācītāju Sv. Marijas baznīcā. Tur Mincers sludināja [[Kārta|kārtu]] vienlīdzību, mantas kopību, atgriešanos pie Vecās Derības vērtībām viņa izpratnē. | + | Dzimis kur starp 1489. un 1490. gadu Stolbergas (''Stolberg in Harz'') ciemā, Saksijā. Kopš 1501. gada dzīvoja Kvedlinburgā (''Quedlinburg''). 1506. gadā imatrikulējies Leipcigas universitātē (''Universität Leipzig''). 1512. gadā imatrikulējies Frankfurtes pie Oderas universitātē (mūsd. ''Die Europa-Universität Viadrina in Frankfurt am Oder''), galu galā saņemot ''Baccalaureus artium'', ''Magister artium'' un ''Baccalaureus biblicus'' grādus. 1513. gadā ordinēts Halberštates (''Halberstadt'') [[Bīskapija|bīskapijā]] par priesteri un norīkots kalpot Sv. Miķeļa baznīcā Braunšveigā (''Michaeliskirche am der Braunschweig''). 1515.-1516. gados strādāja [[Kanoniķis|kanoniķa]] kancelejā, kā arī par skolotāju. Šajā laikā bieži bija Vitenbergā (''Wittenberg''), kur iepazinās ar Luteru. 1919. gadā Mincers īsu laiku uzturējās Jiterbogā (''Jüterbog''), aizstājot turienes priesteri tēvu Franci(''Franz Günthe''), kur Lieldienu svinību laikā viņā publiski asi uzstājās ar aicinājumiem pret [[Pāvests|pāvesta]] autoritāti un [[Svētais|svēto]] pielūgsmi, izraisot visai plašu rezonansi Baznīcas aprindās.<ref>Jiterbogā fiksēts pirmais polemiskais sacerējums pret Minceru, kurā pirmo reizi drukātā tekstā kā lamu vārds bija lietots apzīmējums "luterānis".</ref> Maija otrajā pusē viņu iecēla par [[Biktstēvs|biktstēvu]] [[Cisterciešu ordenis|cisterciešu]] [[Klosteris|klosterī]] Beidicā, Veisenfelā (''Zisterzienserinnen Kloster im Beuditz bei Weißenfels''). Šajā laikā viņš viesojās Orlamindē pie Konrāda Gliča, kur nodevies revizionistisko teologu - Johana Taulera, Joahima no Floras u.c., - rakstu studijām. 1520. gada aprīļa otrajā pusē Minceram pēc Lutera rekomendācijas piedāvāja sludinātāja vietu Sv. Marijas baznīcā Cvikavā (''Marienkirche in Zwickau''), Saksijā, aizstājot tēvu Erganu (''Johannes Sylvius Egranus'') tā prombūtnes laikā. Pēc tam Mincers sāka kalpot Sv.Katrīnas baznīcā (''Katharinenkirche''), savā sludināšanā aizvien vairāk novirzoties no vispārpieņemtās kristietības koncepcijas, kā rezultātā 1521. gadā tika atlaists no amata. Novembrī viņš devās uz [[Bohēmija|Bohēmiju]], kur centās sludināt Prāgā, pēc tam Jēnā (''Jena''), Erfurtē (''Erfurt'') un Veimārā (''Weimar''). 1522. gadā Mincers iekārtojās par [[Kapelāns|kapelānu]] Glauhā pie Halles (''Glaucha bei Halle''), bet 1523. gadā - priesteris Sv. Jāņa baznīcā Alstedā (''Johanniskirche im kursächsischen Allstedt''), kuru apmeklēja pats [[kūrfirsts]]. Šajā laika posmā Mincers strādāja pie liturģijas reformas projekta, kurā galvenais punkts bija vācu valodas ieviešana dievkalpojumā. Mincers uzsāka slepenu kopdzīvi ar bēguļojošu mūķeni Otīliju (''Ottilie von Gersen''), un 1524. gada martā viņiem piedzima bērns, taču visai drīz Mincers zaudēja darbu. Savos uzskatos kļuva aizvien radikālāks, uzsāka saraksti ar anabaptistiem Cīrihē. Augustā bija spiests pārcelties uz dzīvi Mīlhauzenā (''Mühlhausen''), kur viņu pieņēma bijušais cisterciešu mūks Feifers (''Heinrich Pfeiffer''), bet jaunā protestantu draudze ievēlēja par mācītāju Sv. Marijas baznīcā. Tur Mincers sludināja [[Kārta|kārtu]] vienlīdzību, mantas kopību, atgriešanos pie Vecās Derības vērtībām viņa izpratnē. Par [[Reformācija]]s galveno uzdevumu uzskatīja ne tik daudz [[kristietība]]s reformēšanu, cik sabiedrībā valdošo sociālo attiecību principiālu maiņu. Uzskati visai eklektiski, liela viduslaiku [[Herēze|herētiķu]] kustību un sabiedrības zemākajos slāņos valdošā [[Misticisms|misticisma]] ietekme. Pēc Mincera domām, cilvēki dalās "izredzētajos" jeb "taisnajos" un "atstumtajos" jeb "nešķīstajos", kurus jāiznīcina. Izredzētie pakļauj savas ieceres un rīcību cīņai par Dieva valstības nodibināšanu zemes virsū, par tādu dzīves iekārtu, kad varu īsteno "tauta", bet visa manta kļūst kopēja. Ikviens pēc vajadzības visu saņem no kopienas. |
1525. gada 15. maijā kaujā pie Frankenhauzas (''Schlacht bei Frankenhausen'') dumpinieku karaspēks tika sagrauts, bet pats Minsters izbēga un paslēpās pilsētā, kur viņu sagūstīja. Sodīts ar nāvi, sacērtot gabalos un galvu uzspraužot uz mieta, 27. maijā Mīlhauzenā. | 1525. gada 15. maijā kaujā pie Frankenhauzas (''Schlacht bei Frankenhausen'') dumpinieku karaspēks tika sagrauts, bet pats Minsters izbēga un paslēpās pilsētā, kur viņu sagūstīja. Sodīts ar nāvi, sacērtot gabalos un galvu uzspraužot uz mieta, 27. maijā Mīlhauzenā. | ||
| − | |||
| − | |||
==== Atsauces un piezīmes ==== | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 28. jūnijs, plkst. 11.44
Tomass Mincers (Thomas Müntzer jeb Münzer, 1490.-1525.) - protestantu sludinātājs, Lutera sekotājs, viens no vācu zemnieku kara (1525.) iedevesmotājiem.
Dzimis kur starp 1489. un 1490. gadu Stolbergas (Stolberg in Harz) ciemā, Saksijā. Kopš 1501. gada dzīvoja Kvedlinburgā (Quedlinburg). 1506. gadā imatrikulējies Leipcigas universitātē (Universität Leipzig). 1512. gadā imatrikulējies Frankfurtes pie Oderas universitātē (mūsd. Die Europa-Universität Viadrina in Frankfurt am Oder), galu galā saņemot Baccalaureus artium, Magister artium un Baccalaureus biblicus grādus. 1513. gadā ordinēts Halberštates (Halberstadt) bīskapijā par priesteri un norīkots kalpot Sv. Miķeļa baznīcā Braunšveigā (Michaeliskirche am der Braunschweig). 1515.-1516. gados strādāja kanoniķa kancelejā, kā arī par skolotāju. Šajā laikā bieži bija Vitenbergā (Wittenberg), kur iepazinās ar Luteru. 1919. gadā Mincers īsu laiku uzturējās Jiterbogā (Jüterbog), aizstājot turienes priesteri tēvu Franci(Franz Günthe), kur Lieldienu svinību laikā viņā publiski asi uzstājās ar aicinājumiem pret pāvesta autoritāti un svēto pielūgsmi, izraisot visai plašu rezonansi Baznīcas aprindās.[1] Maija otrajā pusē viņu iecēla par biktstēvu cisterciešu klosterī Beidicā, Veisenfelā (Zisterzienserinnen Kloster im Beuditz bei Weißenfels). Šajā laikā viņš viesojās Orlamindē pie Konrāda Gliča, kur nodevies revizionistisko teologu - Johana Taulera, Joahima no Floras u.c., - rakstu studijām. 1520. gada aprīļa otrajā pusē Minceram pēc Lutera rekomendācijas piedāvāja sludinātāja vietu Sv. Marijas baznīcā Cvikavā (Marienkirche in Zwickau), Saksijā, aizstājot tēvu Erganu (Johannes Sylvius Egranus) tā prombūtnes laikā. Pēc tam Mincers sāka kalpot Sv.Katrīnas baznīcā (Katharinenkirche), savā sludināšanā aizvien vairāk novirzoties no vispārpieņemtās kristietības koncepcijas, kā rezultātā 1521. gadā tika atlaists no amata. Novembrī viņš devās uz Bohēmiju, kur centās sludināt Prāgā, pēc tam Jēnā (Jena), Erfurtē (Erfurt) un Veimārā (Weimar). 1522. gadā Mincers iekārtojās par kapelānu Glauhā pie Halles (Glaucha bei Halle), bet 1523. gadā - priesteris Sv. Jāņa baznīcā Alstedā (Johanniskirche im kursächsischen Allstedt), kuru apmeklēja pats kūrfirsts. Šajā laika posmā Mincers strādāja pie liturģijas reformas projekta, kurā galvenais punkts bija vācu valodas ieviešana dievkalpojumā. Mincers uzsāka slepenu kopdzīvi ar bēguļojošu mūķeni Otīliju (Ottilie von Gersen), un 1524. gada martā viņiem piedzima bērns, taču visai drīz Mincers zaudēja darbu. Savos uzskatos kļuva aizvien radikālāks, uzsāka saraksti ar anabaptistiem Cīrihē. Augustā bija spiests pārcelties uz dzīvi Mīlhauzenā (Mühlhausen), kur viņu pieņēma bijušais cisterciešu mūks Feifers (Heinrich Pfeiffer), bet jaunā protestantu draudze ievēlēja par mācītāju Sv. Marijas baznīcā. Tur Mincers sludināja kārtu vienlīdzību, mantas kopību, atgriešanos pie Vecās Derības vērtībām viņa izpratnē. Par Reformācijas galveno uzdevumu uzskatīja ne tik daudz kristietības reformēšanu, cik sabiedrībā valdošo sociālo attiecību principiālu maiņu. Uzskati visai eklektiski, liela viduslaiku herētiķu kustību un sabiedrības zemākajos slāņos valdošā misticisma ietekme. Pēc Mincera domām, cilvēki dalās "izredzētajos" jeb "taisnajos" un "atstumtajos" jeb "nešķīstajos", kurus jāiznīcina. Izredzētie pakļauj savas ieceres un rīcību cīņai par Dieva valstības nodibināšanu zemes virsū, par tādu dzīves iekārtu, kad varu īsteno "tauta", bet visa manta kļūst kopēja. Ikviens pēc vajadzības visu saņem no kopienas.
1525. gada 15. maijā kaujā pie Frankenhauzas (Schlacht bei Frankenhausen) dumpinieku karaspēks tika sagrauts, bet pats Minsters izbēga un paslēpās pilsētā, kur viņu sagūstīja. Sodīts ar nāvi, sacērtot gabalos un galvu uzspraužot uz mieta, 27. maijā Mīlhauzenā.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Jiterbogā fiksēts pirmais polemiskais sacerējums pret Minceru, kurā pirmo reizi drukātā tekstā kā lamu vārds bija lietots apzīmējums "luterānis".
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 276. lpp.
- Šteklijs A. Tomass Mincers. - Liesma: Rīga, 1970., 288 lpp.
- Abraham Friesen. Thomas Müntzer, a Destroyer of the Godless: The Making of a Sixteenth-Century Religious Revolutionary. - University of California Press: Berkeley, 1990
- A Companion to the Reformation World. / R. Po-chia Hsia ed. - Blackwell Publishing Ltd., 2004, ISBN 0-631-22017-8
- Stayer James M. The German Peasant's War and Anabaptist Community of Goods. - McGill-Queen's University Press, 1991, ISBN 0-7735-1182-2
- Eric W. Gritsch. Reformer Without a Church. The Life and Work of Thomas Muentzer (1488?-1525). - Fortress Press: Philadelphia, 1967
- Eric W. Gritsch. Thomas Muntzer: A Tragedy of Errors. - Fortress Press: Minneapolis, 1989, ISBN 9780800662004
- Revelation and Revolution: Basic Writings of Thomas Muntzer. / Michael G. Baylor - Lehigh University Press, 1993, ISBN 9780934223164
- Gordon Rupp. Patterns of Reformation. - Fortress Press: Philadelphia, 1969
- Hans-Jürgen Goertz. Profiles of Radical Reformers. - Herald Press: Scottdale (Pennsylvania), 1982
- Gerrish B.A. Reformers Profile. - Fortress Press: Philadelphia, 1967
- Günter Vogler. Thomas Müntzer. - Dietz Verlag: Berlin, 1989, ISBN 3-320-01337-8
- Ernst Bloch. Thomas Münzer als Theologe der Revolution. - Reclam: Leipzig, 1989, ISBN 3-379-00436-7
- Jan Cattepoel. Thomas Müntzer : Ein Mystiker als Terrorist. - Peter Lang: Frankfurt am Main, 2007, ISBN 978-3-631-56476-9
- Thomas Müntzer im Urteil der Geschichte. Von Martin Luther bis Ernst Bloch. / Klaus Ebert Hrsg. - Hammer-Verlag: Wuppertal, 1990, ISBN 3-87294-417-7
- Walter Elliger. Thomas Müntzer : Leben und Werk. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1976, ISBN 3-525-55318-8
- Hans Jürgen Goertz. Thomas Müntzer : Mystiker - Apokalyptiker - Revolutionär. - C.H. Beck: München, 1989, ISBN 3-406-33612-4
- Horst Herrmann. Thomas Müntzer heute. Versuch über einen Verdrängten. - Klemm & Oelschläger: Ulm, 1995, ISBN 3-9802739-7-0
- Tobias Quilisch. Das Widerstandsrecht und die Idee des religiösen Bundes bei Thomas Müntzer - ein Beitrag zur Politischen Theologie. - Berlin, 1999, ISBN 3-428-09717-3
- Wolfgang Ullmann. Ordo rerum : Die Thomas Müntzer-Studien - Kontext: Berlin, 2006, ISBN 3-931337-43-X
- Arnulf Zitelmann. Ich will donnern über sie : Die Lebensgeschichte des Thomas Müntzer. - Beltz & Gelberg: Weinheim, 1999, ISBN 3-407-78794-4
Resursi internetā par šo tēmu
- Müntzer, Thomas (1488/9-1525) - Global Anabaptist Mennonite Encyclopedia Online
- Müntzer Thomas. Sermon to the Princes (1524)
- Frederick Engels. The Peasant War in Germany. (1850)
- MÜNTZER (Münzer), Thomas - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Müntzer Thomas - Allgemeine Deutsche Biographie
- Thomas Müntzer Gesellschaft e. V.
- Literatur von und über Thomas Müntzer im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
- Texte von Thomas Müntzer
