Atšķirības starp "Ortega i Gasets Hosē" versijām
m |
m |
||
| (4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| + | [[Attēls:José_Ortega_y_Gasset.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
'''Hosē Ortega i Gasets''' (''José Ortega y Gasset'', 1883.-1955.) – filosofs, publicists. | '''Hosē Ortega i Gasets''' (''José Ortega y Gasset'', 1883.-1955.) – filosofs, publicists. | ||
| − | Dzimis 1883. gada 5. maijā Madridē. Tēvs - rakstnieks Ortega i Munija, - bija laikraksta "El Imparcial" galvenais redaktors, savukārt pats laikraksts piederēja Hosē mātes Doloresas (''Dolores Gasset'') ģimenei. Bērnību pavadīja El Eskorialā, Kordobā, El Paulo (Malaga) un Madridē. Pamatizglītību guvis no 1891. līdz 1897. gadam Malagā [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] koledžā ''Miraflores del Palo''. 1897. gadā Ortega uzsāka mācības Deusto universitātē Bilbao filosofiju, literatūru un tiesībzinātnes. 1898. gadā viņš pārgāja uz Madrides Komplutenses (Centrālo) Universitāti, bet pēc gada nolēma atteikties no tiesībzinātņu studēšanas, lai pilnībā koncentrētos filozofijas mācībām. 1902. gadā ar izcilību beidza universitāti un 1904. gadā aizstāvēja doktora disertāciju "1000. gada bailes (Vienas leģendas kritika)". No 1905. gada, trīs gadu garumā, Ortega turpināja studijas Vācijā - Leipcigas, Berlīnes, Mārburgas universitātēs (Zimmela, Koena, Natorpa lekcijas), kur [[Hartmans Nikolajs|Nikolajs Hartmans]] bija Ortegas mācību un istabas biedrs studentu kopmītnē. 1910. gadā Gasets tika izraudzīts par Madrides Centrālās Universitātes Metafizikas katedras vadītāju, turpinot bez maksas pasniegt psiholoģiju, loģiku un ētiku Madrides Augstskolā. Apprecējās ar Rozu Spotorno (''Rosa Spottorno''). No 1902. gada sāka aktīvi publicēties presē. 1913. gadā Ortega nodibināja Spānijas Politiskās Izglītības Līgu. 1914. gadā Hosē Ortega publicēja savu pirmo grāmatu: „Pārdomas par Donu Kihotu” (''Meditationes del Quijote'') un nolasīja savu slaveno lekciju „Vecā un jaunā politika” (''Vieja y nueva politica''), kurā viņš izklāstīja tā laika jauno intelektuāļu pozīciju saistībā ar Spānijas politiskajām un morāles problēmām. 1915. gadā, sadarbojoties ar Asorino un Peresu, Ortega nodibināja žurnālu „Spānija”, bet 1917. gadā, sadarbojoties ar N.M. de Urgoiti, sāka izdot avīzi „El Sol”. 1923. gadā izdeva pirmo no astoņiem filozofijas darbu sējumiem „Novērotājs” (''El Espectador'') - tā paša gada decembrī, kad ģenerālis Primo de Rivera pasludināja sevi par Spānijas diktatoru, Gasets, tāpat kā citi profesori, atteicās no sava amata universitātē. 1931. gadā kopā ar ārstu un rakstnieku Gregorio Maraņonu dibināja Kalpošanas Apvienību Republikai, bet jau 1932. gadā, viļoties sabiedrībā, Ortega atlaida Apvienību un 1933. gadā pārstāja piedalīties jebkādās politiskās aktivitātēs. 1923.–1936. gados filozofiskā "Rietumu žurnāla" (''Revista de Occidente'') izdevējs. Sākoties pilsoņu karam, Gasets ar ģimeni bija spiests meklēt patvērumu ārvalstīs - kopš 1936. gada Ortega dzīvoja Francijā, Holandē, Argentīnā. 1942. gadā ar ģimeni atgriezās Eiropā un apmetās Estorilā (Portugāle). 1945. gadu atgriezās Madride un kopā ar Hulianu Mariasu dibināja "Humanitāro zinātņu institūtu", kurā lasīja lekciju kursu "Par vispārējās vēstures jaunu interpretāciju". Lasīja lekcijas arī ASV (1949.), Vācijā un Šveicē (1949. un 1951.), Anglijā (1954.) un pēdējo – Venēcijā 1955. gadā. Miris 1955. gada 18. oktobrī, savā Madrides dzīvoklī. | + | Dzimis 1883. gada 5. maijā Madridē, [[Spānijas karaliste|Spānijas karalistē]]. Tēvs - rakstnieks Ortega i Munija (''José Ortega Munilla''), - bija laikraksta "El Imparcial" galvenais redaktors, savukārt pats laikraksts piederēja Hosē mātes Doloresas (''Dolores Gasset'') ģimenei. Bērnību pavadīja El Eskorialā, Kordobā, El Paulo (Malaga) un Madridē. Pamatizglītību guvis no 1891. līdz 1897. gadam Malagā [[Jezuītu ordenis|jezuītu]] koledžā ''Miraflores del Palo''. 1897. gadā Ortega uzsāka mācības Deusto universitātē Bilbao filosofiju, literatūru un tiesībzinātnes. 1898. gadā viņš pārgāja uz Madrides Komplutenses (Centrālo) Universitāti, bet pēc gada nolēma atteikties no tiesībzinātņu studēšanas, lai pilnībā koncentrētos filozofijas mācībām. 1902. gadā ar izcilību beidza universitāti un 1904. gadā aizstāvēja doktora disertāciju "1000. gada bailes (Vienas leģendas kritika)". No 1905. gada, trīs gadu garumā, Ortega turpināja studijas Vācijā - Leipcigas, Berlīnes, Mārburgas universitātēs (Zimmela, Koena, Natorpa lekcijas), kur [[Hartmans Nikolajs|Nikolajs Hartmans]] bija Ortegas mācību un istabas biedrs studentu kopmītnē. 1910. gadā Gasets tika izraudzīts par Madrides Centrālās Universitātes Metafizikas katedras vadītāju, turpinot bez maksas pasniegt psiholoģiju, loģiku un ētiku Madrides Augstskolā. Apprecējās ar Rozu Spotorno (''Rosa Spottorno''). No 1902. gada sāka aktīvi publicēties presē. 1913. gadā Ortega nodibināja Spānijas Politiskās Izglītības Līgu. 1914. gadā Hosē Ortega publicēja savu pirmo grāmatu: „Pārdomas par Donu Kihotu” (''Meditationes del Quijote'') un nolasīja savu slaveno lekciju „Vecā un jaunā politika” (''Vieja y nueva politica''), kurā viņš izklāstīja tā laika jauno intelektuāļu pozīciju saistībā ar Spānijas politiskajām un morāles problēmām. 1915. gadā, sadarbojoties ar Asorino un Peresu, Ortega nodibināja žurnālu „Spānija”, bet 1917. gadā, sadarbojoties ar N.M. de Urgoiti, sāka izdot avīzi „El Sol”. 1923. gadā izdeva pirmo no astoņiem filozofijas darbu sējumiem „Novērotājs” (''El Espectador'') - tā paša gada decembrī, kad [[ģenerālis]] [[Primo de Rivera]] pasludināja sevi par Spānijas diktatoru, Gasets, tāpat kā citi profesori, atteicās no sava amata universitātē. 1931. gadā kopā ar ārstu un rakstnieku Gregorio Maraņonu dibināja Kalpošanas Apvienību Republikai, bet jau 1932. gadā, viļoties sabiedrībā, Ortega atlaida Apvienību un 1933. gadā pārstāja piedalīties jebkādās politiskās aktivitātēs. 1923.–1936. gados filozofiskā "Rietumu žurnāla" (''Revista de Occidente'') izdevējs. Sākoties pilsoņu karam, Gasets ar ģimeni bija spiests meklēt patvērumu ārvalstīs - kopš 1936. gada Ortega dzīvoja Francijā, Holandē, Argentīnā. 1942. gadā ar ģimeni atgriezās Eiropā un apmetās Estorilā (Portugāle). 1945. gadu atgriezās Madride un kopā ar Hulianu Mariasu dibināja "Humanitāro zinātņu institūtu", kurā lasīja lekciju kursu "Par vispārējās vēstures jaunu interpretāciju". Lasīja lekcijas arī ASV (1949.), Vācijā un Šveicē (1949. un 1951.), Anglijā (1954.) un pēdējo – Venēcijā 1955. gadā. Miris 1955. gada 18. oktobrī, savā Madrides dzīvoklī. |
| − | Ietekmējies no Hermana Koena, | + | Ietekmējies no Hermana Koena, Georga Zimmela, Maksa Šēlera, Martina Heidegera, Vilhelma Dilteja, Edmunda Huserla, [[Bergsons Anrī|Anrī Bergsona]], Paula Natorpa. Savos uzskatos balansēja kur starp nīčeāniskas ievirzes [[Dzīves filosofija|dzīves filosofiju]] un [[Eksistenciālisms|eksistenciālismu]]. Interešu centrā pamatā bija sociālas problēmas un izglītība. Savos darbos "Mākslas dehumanizācija" (1925.) un "Masu sacelšanās" (''Rebelión de las Masas'', 1929.) definēja "masu sabiedrības" galvenos pamatprincipus. Par "masu sabiedrību" dēvēja to garīgo atmosfēru, kas izveidojās XX gs. pirmajā pusē Rietumos, sabiedriskajiem institūtiem birokratizējoties un tirgus attiecībām pārņemot visu veidu sociālo saskarsmi starp personām, kā rezultātā veidojas sabiedrisku kontaktu sistēma, kurā indivīds vairs ir tikai statists, kā no ārienes uzspiestas lomas izpildītājs, bezpersoniska pūļa anonīma daļiņa. Ortegato uzskatīja par neizbēgamu procesu [[Kapitālisms|kapitālistiskajā]] sabiedrībā, tai attīstoties, un izeju saskatīja jaunas [[aristokrātija|aristokrātiskas]] elites slāņa izveidošanā, tādu personību uznākšanā avanscēnā, kas spēj veikt patvaļīgu "izvēli" un vadās no tieša "vitāla impulsa" ([[Nīče Fridrihs|Nīčes]] "varas gribai" tuva kategorija). Racionālismu uzskatīja par "masu sabiedrībai" raksturīgu un aicināja atgriezties pie pirms tā valdījušā iracionālisma. Rietumu civilizācijas pagrimuma cēlonis esot [[komunisms]], [[nacionālsociālisms]] un [[fašisms]], kas iznīcinājuši Eiropas civilizāciju. Savā apcerē „Universitātes misija” uzsvēra, ka universitāte sniedz augstāko izglītību vidusmēra cilvēkam, kuru jāpadara par kulturālu cilvēku un tāpēc universitātē galvenokārt pasniedz kulturāli nozīmīgus priekšmetus – filosofiju, vēsturi, socioloģiju, fiziku, bioloģiju. Turklāt universitāte gatavo speciālistus. Ortegasprāt zinātne ir problēmu formulēšana, pētīšana un lēmuma pieņemšana. Zinātniskā pētniecība un zinātnes pasniegšana ir atšķirīgas darbības - stingri nodala profesionālo izglītību no zinātniskās pētniecības. Profesionālās izglītības pamatā ir sistematizētas zināšanas, un profesijas apguvējam nav jābūt zinātniekam. Viņa ieskatā izglītībā galvenais ir iemācīt cilvēku dzīvot ikdienas kultūrā. Dzīve negaida un nevar gaidīt, kamēr zinātne tiks galā pati ar sevi, dzīvē ir jādzīvo tūlīt, nekavējoties, nepārtraukti. Turklāt dzīve ir vienots fenomens un prasa vienotu priekšstatu par dzīvi. Kultūras izglītība ir dzīves plāns – ceļvedis pa esamības mežu. Universitātes uzdevums ir apgaismot cilvēku, satuvināt cilvēku ar sava laika kultūru, atklāt cilvēkam viņa dzīves telpas varenību, daudzpusību, vispusību. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Pašreizējā versija, 2010. gada 25. augusts, plkst. 14.07
Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset, 1883.-1955.) – filosofs, publicists.
Dzimis 1883. gada 5. maijā Madridē, Spānijas karalistē. Tēvs - rakstnieks Ortega i Munija (José Ortega Munilla), - bija laikraksta "El Imparcial" galvenais redaktors, savukārt pats laikraksts piederēja Hosē mātes Doloresas (Dolores Gasset) ģimenei. Bērnību pavadīja El Eskorialā, Kordobā, El Paulo (Malaga) un Madridē. Pamatizglītību guvis no 1891. līdz 1897. gadam Malagā jezuītu koledžā Miraflores del Palo. 1897. gadā Ortega uzsāka mācības Deusto universitātē Bilbao filosofiju, literatūru un tiesībzinātnes. 1898. gadā viņš pārgāja uz Madrides Komplutenses (Centrālo) Universitāti, bet pēc gada nolēma atteikties no tiesībzinātņu studēšanas, lai pilnībā koncentrētos filozofijas mācībām. 1902. gadā ar izcilību beidza universitāti un 1904. gadā aizstāvēja doktora disertāciju "1000. gada bailes (Vienas leģendas kritika)". No 1905. gada, trīs gadu garumā, Ortega turpināja studijas Vācijā - Leipcigas, Berlīnes, Mārburgas universitātēs (Zimmela, Koena, Natorpa lekcijas), kur Nikolajs Hartmans bija Ortegas mācību un istabas biedrs studentu kopmītnē. 1910. gadā Gasets tika izraudzīts par Madrides Centrālās Universitātes Metafizikas katedras vadītāju, turpinot bez maksas pasniegt psiholoģiju, loģiku un ētiku Madrides Augstskolā. Apprecējās ar Rozu Spotorno (Rosa Spottorno). No 1902. gada sāka aktīvi publicēties presē. 1913. gadā Ortega nodibināja Spānijas Politiskās Izglītības Līgu. 1914. gadā Hosē Ortega publicēja savu pirmo grāmatu: „Pārdomas par Donu Kihotu” (Meditationes del Quijote) un nolasīja savu slaveno lekciju „Vecā un jaunā politika” (Vieja y nueva politica), kurā viņš izklāstīja tā laika jauno intelektuāļu pozīciju saistībā ar Spānijas politiskajām un morāles problēmām. 1915. gadā, sadarbojoties ar Asorino un Peresu, Ortega nodibināja žurnālu „Spānija”, bet 1917. gadā, sadarbojoties ar N.M. de Urgoiti, sāka izdot avīzi „El Sol”. 1923. gadā izdeva pirmo no astoņiem filozofijas darbu sējumiem „Novērotājs” (El Espectador) - tā paša gada decembrī, kad ģenerālis Primo de Rivera pasludināja sevi par Spānijas diktatoru, Gasets, tāpat kā citi profesori, atteicās no sava amata universitātē. 1931. gadā kopā ar ārstu un rakstnieku Gregorio Maraņonu dibināja Kalpošanas Apvienību Republikai, bet jau 1932. gadā, viļoties sabiedrībā, Ortega atlaida Apvienību un 1933. gadā pārstāja piedalīties jebkādās politiskās aktivitātēs. 1923.–1936. gados filozofiskā "Rietumu žurnāla" (Revista de Occidente) izdevējs. Sākoties pilsoņu karam, Gasets ar ģimeni bija spiests meklēt patvērumu ārvalstīs - kopš 1936. gada Ortega dzīvoja Francijā, Holandē, Argentīnā. 1942. gadā ar ģimeni atgriezās Eiropā un apmetās Estorilā (Portugāle). 1945. gadu atgriezās Madride un kopā ar Hulianu Mariasu dibināja "Humanitāro zinātņu institūtu", kurā lasīja lekciju kursu "Par vispārējās vēstures jaunu interpretāciju". Lasīja lekcijas arī ASV (1949.), Vācijā un Šveicē (1949. un 1951.), Anglijā (1954.) un pēdējo – Venēcijā 1955. gadā. Miris 1955. gada 18. oktobrī, savā Madrides dzīvoklī.
Ietekmējies no Hermana Koena, Georga Zimmela, Maksa Šēlera, Martina Heidegera, Vilhelma Dilteja, Edmunda Huserla, Anrī Bergsona, Paula Natorpa. Savos uzskatos balansēja kur starp nīčeāniskas ievirzes dzīves filosofiju un eksistenciālismu. Interešu centrā pamatā bija sociālas problēmas un izglītība. Savos darbos "Mākslas dehumanizācija" (1925.) un "Masu sacelšanās" (Rebelión de las Masas, 1929.) definēja "masu sabiedrības" galvenos pamatprincipus. Par "masu sabiedrību" dēvēja to garīgo atmosfēru, kas izveidojās XX gs. pirmajā pusē Rietumos, sabiedriskajiem institūtiem birokratizējoties un tirgus attiecībām pārņemot visu veidu sociālo saskarsmi starp personām, kā rezultātā veidojas sabiedrisku kontaktu sistēma, kurā indivīds vairs ir tikai statists, kā no ārienes uzspiestas lomas izpildītājs, bezpersoniska pūļa anonīma daļiņa. Ortegato uzskatīja par neizbēgamu procesu kapitālistiskajā sabiedrībā, tai attīstoties, un izeju saskatīja jaunas aristokrātiskas elites slāņa izveidošanā, tādu personību uznākšanā avanscēnā, kas spēj veikt patvaļīgu "izvēli" un vadās no tieša "vitāla impulsa" (Nīčes "varas gribai" tuva kategorija). Racionālismu uzskatīja par "masu sabiedrībai" raksturīgu un aicināja atgriezties pie pirms tā valdījušā iracionālisma. Rietumu civilizācijas pagrimuma cēlonis esot komunisms, nacionālsociālisms un fašisms, kas iznīcinājuši Eiropas civilizāciju. Savā apcerē „Universitātes misija” uzsvēra, ka universitāte sniedz augstāko izglītību vidusmēra cilvēkam, kuru jāpadara par kulturālu cilvēku un tāpēc universitātē galvenokārt pasniedz kulturāli nozīmīgus priekšmetus – filosofiju, vēsturi, socioloģiju, fiziku, bioloģiju. Turklāt universitāte gatavo speciālistus. Ortegasprāt zinātne ir problēmu formulēšana, pētīšana un lēmuma pieņemšana. Zinātniskā pētniecība un zinātnes pasniegšana ir atšķirīgas darbības - stingri nodala profesionālo izglītību no zinātniskās pētniecības. Profesionālās izglītības pamatā ir sistematizētas zināšanas, un profesijas apguvējam nav jābūt zinātniekam. Viņa ieskatā izglītībā galvenais ir iemācīt cilvēku dzīvot ikdienas kultūrā. Dzīve negaida un nevar gaidīt, kamēr zinātne tiks galā pati ar sevi, dzīvē ir jādzīvo tūlīt, nekavējoties, nepārtraukti. Turklāt dzīve ir vienots fenomens un prasa vienotu priekšstatu par dzīvi. Kultūras izglītība ir dzīves plāns – ceļvedis pa esamības mežu. Universitātes uzdevums ir apgaismot cilvēku, satuvināt cilvēku ar sava laika kultūru, atklāt cilvēkam viņa dzīves telpas varenību, daudzpusību, vispusību.
Literatūra par šo tēmu
- Ortega i Gasets Hosē. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 308. lpp.
- Hosē Ortega i Gasets. Mīlestība un gudrība. - Preses Nams: Rīga, 1995., 110 lpp.
- Hosē Ortega i Gasets. Tulkošanas nabadzība un spožums. / Tulk. Leons Briedis. // Kentaurs XXI, Nr. 6 (1994. gada aprīlis).
- Rafael Capurro. Ortega y Gasset. // Philosophie der Gegenwart in Einzeldarstellungen von Adorno bis v. Wright. 2. Aufl. / J. Nida-Rümelin (Hrsg.) - Kröner: Stuttgart, 1999. ISBN 3-520-42302-2
Resursi internetā par šo tēmu
- Marks Ņečajevs. Hosē Ortega i Gasets.
- Hosē Ortega i Gasets: Mākslas dehumanizācija. (fragmenti)
- Hosē Ortega I Gassets - Lasītava.lv
- Ortega y Gasset Jose - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Literatur von und über José Ortega y Gasset im Katalog des Ibero-Amerikanisches Institut in Berlin
- Literatur von und über José Ortega y Gasset im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
