Atšķirības starp "Aizsargi" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 19. septembris, plkst. 18.30

Aizsargi parādē (1940.)

Aizsargi - paramilitāra civiliedzīvotāju organizācija Latvijas Republikā 1919.-1940. gados, kas policijas vadībā gādāja par miera, drošības un kārtības uzturēšanu savā apkārtnē. Dibināta 1919. gada 20. martā ar Latvijas Pagaidu valdības vadītāja K.Ulmaņa un iekšlietu ministra M.Valtera rīkojumu, kuru daļēji (vidēji 1/3 no budžeta) finansēja valsts (1921. gada jūlijā kļuva par sabiedrisku organizāciju, kuras vadību īstenoja Aizsargu valde). Dibināšanas un darbības pirmsākumos aizsargi bija administratīvās varas palīgspēks. Aizsargu uzdevums bija palīdzības sniegšana policijai noziegumu apkarošanā, patruļdienesta pildīšana uz satiksmes ceļiem, šaubīgu personu aizturēšana un to nogādāšana uz policiju personības noskaidrošanai, kārtības un drošības uzturēšana savu pagastu robežās.

Tika formēti pēc teritoriālā principa. Apriņķis veidoja pulka teritoriju, pagasts – nodaļas teritoriju. Kopumā bija 19 teritoriālie aizsargu pulki un 2 specializētie (dzelzceļa un aviācijas) pulki (aizsargu pulki būtībā bija administratīvi, ne kaujas formējumi). Aizsargu augstākā lēmējinstitūcija bija Latvijas aizsargu kongress. 1923. gada 26. augustā Latvijas aizsargu kongresa apstiprinātais aizsargu Satversmes projekts noteica, ka caur savu padomi aizsargi policejiskā un kulturāli nacionālā ziņā padoti Iekšlietu ministrijai, bet militārā ziņā - Kara ministrijai. Pie Iekšlietu ministrijas pastāv Aizsargu nodaļu padome, komplektēta no organizācijas lielāko vienību priekšniekiem. 1936. gadā par augstāko aizsargu vadoni tika pasludināts valsts un ministru prezidents K. Ulmanis. 1937. gadā aizsargu organizācija tika pakļauta sabiedrisko lietu ministram.

Līdz 1936. gadam nebija pieņemts likums, kas noteiktu aizsargu organizācijas juridisko statusu. Organizācijas darbību regulēja Iekšlietu ministrijas instrukcijas. Aizsargu organizācijas juridisko statusu noteica:

• Likums par Aizsargu organizāciju (1936.)
• Sabiedrisko lietu ministrijas iekārta. I daļas 3. punkts par Aizsargu organizācijas statusu (1937.)
• Noteikumi par aizsargu organizācijas iekārtu un aizsargu pienākumiem, tiesībām un apmācībām (1938.)
• Tieslietu ministra 1937. gada raksts sabiedrisko lietu ministram par aizsargu organizācijas juridisko statusu.

Katrs aizsargu pulks darbojās viena apriņķa robežās, un pulka komandieris bija apriņķa priekšnieks – policijas ierēdnis. Arī daudzas citas pulka amatpersonas bija algoti policijas darbinieki. 1925. gadā tika izveidots aizsargu priekšnieka amats un Aizsargu štābs. Aktīvās armijas virsnieki bija aizsargu priekšnieks, aizsargu štāba priekšnieks un apmācību vadītājs. Tā kā pulku komandieri faktiski bija policijas darbinieki, tad tika izveidoti pulku priekšnieku palīgu amati, kuros arī iecēla aktīvās armijas virsniekus. Lielākā daļa bataljonu un rotu komandieru bija uz vietas dzīvojošie atvaļinātie virsnieki. Militāri operatīvo vadību veidoja 150 armijas virsnieki ar profesionālo izglītību, kuri bija piekomandēti aizsargu organizācijai.

1940. gada 1. janvārī aizsargu organizācijā bija 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargu. Organizācija tika likvidēta 23. jūnijā Latviju okupējot PSRS karaspēkam.

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 132. lpp.
• Vēstures avoti. // Latvijas Vēsture. 1995., Nr.2(17), 61.-64. lpp.
• Policijas Vēstnesis. 1923., Nr.35, 31. augustā; Nr.36, 4.septembrī.

Resursi internetā par šo tēmu

• Latvijas Aizsargu I kongresā pieņemtais aizsargu satversmes projekts (1923.)
• Latvijas Aizsargu organizācija dokumentu gaismā 1919-1940: izstādes katalogs (pdf)