Atšķirības starp "Pirmssokratieši" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(4 starpversijas, ko saglabājuši 2 lietotāji, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Pirmssokratieši''' jeb '''pirmssokratiķi''' - nosacīts apzīmējums [[Antīkā filosofija|antīkajiem filosofiem]], kuri dzīvojuši un veidojuši filosofisko domu VII-IV gs. p.m.ē. , t.i. pirms Sokrata idejas ieguva popularitāti. Pie ievērojamākajiem ''pirmssokratiešiem'' pieskaitāmi [[Taless no Milētas]], [[Anaksimandrs no Milētas|Anaksimandrs]], [[Anaksimens no Milētas|Anaksimens]], [[Hērakleits no Efesas|Hērakleits]] (Hēraklits), [[Diogens no Apolonijas|Diogens]], [[Ksenofans no Kolofonas|Ksenofans]], Pitagors, [[Parmenids no Elejas|Parmenids]], [[Empedokls no Akragām|Empedokls]], [[Anaksagors no Klazomenām|Anaksagors]], [[Leikips no Abdērām|Leikips]] un [[Dēmokrits no Abdērām|Dēmokrits]]. Pirmie antīkās filosofijas aizmetņi veidojās [[Mazāzija|Mazāzijā]] ([[Milētas skola]], Hērakleits), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija|kolonijās]] Apenīnu pussalā ([[Pitagorisms|pitagorieši]], [[Elejas skola]], Empedokls) un [[Hellada|Helladā]] (Anaksagors, [[Atomisms|atomisti]], [[Elidas skola]]). ''Pirmssokratieši'' vēl neizvirzīja jautājumu par indivīda dzīves mērķi un uzdevumu, par domāšanas attiecību pret esamību, par domāšanas imanento dialektiku un aprobežojās tikai ar mācību par dabu, kosmosu, par jutekliski uzskatāmo un objektīvo realitāti. Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu (Anaksimens), bezgalīgo (Anaksimandrs), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji (Empedokls, Dēmokrits) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmssākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi Ksenofanam, daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Heraklīts un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmssākumu (''logos'', "prāts"), Parmenids noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visas turpmākā ''antīkās filosofas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenīdam). Kopā šo stihiju dialektiku saturēja, pēc ''pirmssokratiķu'' domām, organizējošs princips (logoss Hērakleita mācībā, ienaids Empedokla koncepcijā, mūžam kustībā esošie atomi atomistu mācībā utt.).
+
'''Pirmssokratieši''' jeb '''pirmssokratiķi''' - nosacīts apzīmējums [[Antīkā filosofija|antīkajiem filosofiem]], kuri dzīvojuši un veidojuši filosofisko domu VII-IV gs. p.m.ē. , t.i., pirms Sokrata idejas ieguva popularitāti:
 +
* [[Milētas skola]]: [[Taless no Milētas|Taless]] (625.-545.g.p.m.ē.), [[Anaksimandrs no Milētas|Anaksimandrs]] (611.-545.g.p.m.ē.), [[Anaksimens no Milētas|Anaksimens]] (585.-525.g.p.m.ē.), [[Hērakleits no Efesas|Hērakleits]] (Hēraklits, Tumšais, 540.-480.g.p.m.ē.);
 +
* [[Pītagorieši]]: [[Pītagors no Samas|Pītagors]] (580.-500.g.p.m.ē.), [[Teans no Krotonas|Teans]], [[Filolajs no Tarentas]];
 +
* [[Elejas skola]]: [[Ksenofans no Kolofonas|Ksenofans]] (580.-485.g.p.m.ē.), [[Parmenids no Elejas|Parmenids]] (540.-480.g.p.m.ē.), [[Zenons no Elejas|Zenons]] (490.-430.g.p.m.ē.);
 +
* [[Anaksagors no Klazomenām|Anaksagors]] (500.-428.g.p.m.ē.);
 +
* [[Empedokls no Akragām|Empedokls]] (487.-424.g.p.m.ē.);
 +
* [[Atomisti]]: [[Leikips no Abdērām|Leikips]], [[Dēmokrits no Abdērām|Dēmokrits]] (460.-371.g.p.m.ē.).
 +
* [[Diogens no Apolonijas|Diogens]] 
 +
 
 +
Pirmie antīkās filosofijas aizmetņi veidojās [[Mazāzija|Mazāzijā]] (Milētas skola, Hērakleits), attīstoties no Āzijas ([[Mezopotāmija]]s, [[Levante]]s, [[Senā Ēģipte|Ēģiptes]]) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu [[Kolonija|kolonijās]] Apenīnu pussalā (pitagorieši, Elejas skola, Empedokls) un [[Hellada|Helladā]] (Anaksagors, atomisti, Elidas skola). ''Pirmssokratieši'' vēl neizvirzīja jautājumu par indivīda dzīves mērķi un uzdevumu, par domāšanas attiecību pret esamību, par domāšanas imanento dialektiku un aprobežojās tikai ar mācību par dabu, kosmosu, par jutekliski uzskatāmo un objektīvo realitāti. Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmējās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu (Anaksimens), bezgalīgo (Anaksimandrs), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji (Empedokls, Dēmokrits) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmsākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi Ksenofanam, daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Hērakleits un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmsākumu (''logos'', "prāts"), Parmenids noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visa turpmākā ''antīkās filosofijas'' attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz [[Platonisms|platonismam]] – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenidam). Kopā šo stihiju dialektiku saturēja, pēc ''pirmssokratiķu'' domām, organizējošs princips (logoss Hērakleita mācībā, ienaids Empedokla koncepcijā, mūžam kustībā esošie atomi atomistu mācībā utt.).
  
 
== Literatūra ==
 
== Literatūra ==
48. rindiņa: 57. rindiņa:
 
* [http://filosof.historic.ru/books/item/f00/s00/z0000120/index.shtml Досократики.]
 
* [http://filosof.historic.ru/books/item/f00/s00/z0000120/index.shtml Досократики.]
  
[[Kategorija:Filosofija]]
+
[[Kategorija:Filosofijas vēsture]]

Pašreizējā versija, 2010. gada 29. oktobris, plkst. 10.21

Pirmssokratieši jeb pirmssokratiķi - nosacīts apzīmējums antīkajiem filosofiem, kuri dzīvojuši un veidojuši filosofisko domu VII-IV gs. p.m.ē. , t.i., pirms Sokrata idejas ieguva popularitāti:

Pirmie antīkās filosofijas aizmetņi veidojās Mazāzijā (Milētas skola, Hērakleits), attīstoties no Āzijas (Mezopotāmijas, Levantes, Ēģiptes) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar racionālāku pasaules skaidrojumu. Tad helēņu kolonijās Apenīnu pussalā (pitagorieši, Elejas skola, Empedokls) un Helladā (Anaksagors, atomisti, Elidas skola). Pirmssokratieši vēl neizvirzīja jautājumu par indivīda dzīves mērķi un uzdevumu, par domāšanas attiecību pret esamību, par domāšanas imanento dialektiku un aprobežojās tikai ar mācību par dabu, kosmosu, par jutekliski uzskatāmo un objektīvo realitāti. Šī laika filosofu pamattēma bija pasaule, tās izcelsme un uzbūve, līdz ar to paši domātāji vairāk bija dabas pētnieki, astronomi, matemātiķi. Domāšanā iezīmējās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Uzskatot, ka lietu rašanās un izzušana nenotiek nejauši no nekā, viņi meklēja cēloņus, pirmcēloni jeb principu, kas ļautu noskaidrot pasaules mainīguma likumsakarības. Pirmie domātāji par šādu sākumu pieņēma universālu pirmvielu: ūdeni (Taless), gaisu (Anaksimens), bezgalīgo (Anaksimandrs), pitagorieši par sākumu pieņēma robežu un bezgalīgo, kas mijiedarbojoties rada sakārtotu visumu, ko var izpētīt ar matemātikas palīdzību. Nākamie domātāji (Empedokls, Dēmokrits) pieņēma nevis vienu, bet vairākus pirmsākumus (četri pamatelementi, bezgalīgs atomu daudzums). Līdzīgi Ksenofanam, daudzi šī laika filosofi kritiski raudzījās uz tradicionālajiem mītiem un reliģiskajiem priekšstatiem. Hērakleits un Anaksagors atbalstīja ideju par saprātīgu pasaules pirmsākumu (logos, "prāts"), Parmenids noformulēja mācību par īsteno esību, kas pieejama tikai domai (praktiski visa turpmākā antīkās filosofijas attīstība – no plurālistiskajām Empedokla un Dēmokrita sistēmām līdz platonismam – kaut kādā mērā cenšas atbildēt Parmenidam). Kopā šo stihiju dialektiku saturēja, pēc pirmssokratiķu domām, organizējošs princips (logoss Hērakleita mācībā, ienaids Empedokla koncepcijā, mūžam kustībā esošie atomi atomistu mācībā utt.).

Literatūra

  • Pirmssokratieši. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 328.-329. lpp.
  • Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3
  • Antīkā pasaule Latvijā: rakstu krājums. / sast. M.Vecvagars - Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 1998. ISBN 9984-91523-9
  • Roberts Apinis, Henriks Bušs, Dzintars Bušs u.c. Domas par antīko filozofiju. - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
  • Klīve, V.V. Gudrības ceļos: īss ievads Rietumu filozofijā. - Zinātne, Rīga, 1996. ISBN 5-7966-1150-X
  • Lauksmans F. Filozofijas ABC. – Alberts XII, Rīga, 1999.
  • Megi B. Filozofijas vēsture. – Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
  • Šuvajevs I. Filozofija. Saruna par filozofiju. – Zvaigzne ABC, Rīga, 1999.
  • Domas par antīko filozofiju. / sast. Maija Kūle, Elmārs Vēbers - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2

  • Фрагменты ранних греческих философов. / Отв. ред. И. Д. Рожанский. - Наука, Москва, 1989
  • Асмус В.Ф. Античная философия. - Высшая школа, Москва, 1999
  • Вернаи Ж.П. Происхождение древнегреческой мысли. - Прогресс, Москва 1988
  • Лосев А.Ф. История античной философии в конспективном изложении. - Москва, 1989
  • Мамардашвили М.К. Лекции по античной философии. - Аграф, Москва, 1997
  • Хлебников Г.В. Античная философская теология. - Наука, Москва, 2007
  • Целлер Э. Очерк истории греческой философии. / Перевод С. Л. Франка. - Алетейя, СПб., 1996

Resursi internetā par šo tēmu