Atšķirības starp "Švābe Arveds" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Arveds_Shvabe_portrets.jpg‎|right|thumb|200px|Arveds Švābe]]
 
[[Attēls:Arveds_Shvabe_portrets.jpg‎|right|thumb|200px|Arveds Švābe]]
−
'''Švābe Arveds''' (1888.-1959.) - jurists (Dr. iur.), publicists.  
+
'''Švābe Arveds''' (1888.-1959.) - jurists (Dr.iur.), literāts, publicists.  
  
 
Dzimis 1888. gada 25. maijā Lielstraupes [[Muiža|muižā]], tēvs - [[vagars]], [[stārasts]].  Mācījies vietējā muižas un draudzes skolā, tad līdz 1904. gadam K.Millera (Zariņu Kārļa) realskolā Cēsīs. 1904.-1905. gados mācījies Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā.  1907. gadā pašmācības ceļā ieguva matematikas un 1908. gadā  dabas zinību mājskolotāja tiesības. Dzejot Švābe sāka ap 1907. gadu. Rakstījis lirisku dzeju, poēmas, balādes, stāstus, romānus, lugas un apceres par mākslas teoriju un literatūru. Pirmā dzeja publicēta 1910. gadā Valkas laikrakstā ''Kāvi'' (parakstīta ar pseidonīmu "H2O"). Nopietni pievērsties literārajai darbībai Švābe uzsāka, strādājot [[Rūjiena]]s proģimnāzijā, kur iepazīstas un sadraudzējas ar skolotāju [[Jānis Grīns|Jāni Grīnu]] – vēlāko rakstnieku un literatūrkritiķi, kurš arī tieši šeit uzsāk intensīvu literāro darbību. 1909.-1910. gados strādājis par skolotāja palīgu Lēdurgas [[draudze]]s skolā. Iemācījās esperanto valodu, par kuras prasmi 1910. gadā Šveicē saņēma ''Esperanto institūta'' profesora diplomu. Tulkojis esperanto valodā Kārļa Skalbes ''Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties'', Aspazijas dzeju un ''Sidraba šķidrautu''. 1910.-1911. gados matematikas skolotājs Stalaža proģimnazijā Rūjienā. Ar pārtraukumiem no 1911. līdz 1915. gadam Švābe apmeklēja lekcijas Maskavā ''Šaņavska universitātē'' - vispirms dabas zinātņu, tad vēstures (1912. g. rudens semestrī) un filoloģijas un kādu laiku arī tiesību un tautsaimniecības fakultātē, kad nauda aptrūkās - atgriezās Rīgā, lai piepelnītos ar publiskajām lekcijām strādnieku biedrībās un rakstiem sociāldemokrātu presē. 1914. gadā aprecējās ar Līnu Mariju. 1916. gadā no mobilizācijas karadienestā izvairījies, pateicoties viltotiem dokumentiem, un kopā ar sievu un vairākiem draugiem devās tālāk no karadarbības zonas uz Tālajiem Austrumiem, kur Harbinā Švābes svainis strādāja Ķīnas muitā, bet Vladivostokā dzīvoja viņa mātes māsa Kristīne. 1916.-1919. gados Švābe bija jaunākais pasta ierēdnis uz Harbinas-Vladivostokas dzelzceļa. 1917. gada [[Februāra revolūcija Krievijā|februāra]] un [[Oktobra revolūcija Krievijā|oktobra]] revolūcijās Švābe nepiedalās, jo uzskata to par "krievu iekšējo lietu".  1918. gada septembrī latviešu [[sociāldemokrāti]] Vladivostokā nodibināja ''Latvijas pašnolemšanās savienības'' nodaļu. Lai formētu latviešu karaspēka vienības Sibīrijā cīņai pret [[Vācijas impērija|Vācijas impēriju]] (ar nosacījumu, ka šīs vienības neizmantos [[Krievijas impērija]]s pilsoņu karā un ka [[Antante|sabiedrotie]] deklarēs Latvijas pašnolemšanās tiesības), 1918. gada novembra sākumā Vladivostokā sasauca latviešu bēgļu konferenci, kas ievēlēja ''Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes'' centrālo biroju. Tajā aktīvi iesaistījās arī Arveds Švābe. Kopš 1919. gada marta Švābe pildīja sekretāra pienākumus, paralēli nodarbojoties ar militāro spiegošanu (kad lai paātrinātu [[Imantas pulks|Imantas]] un [[Troickas pulks|Troickas]] pulku pārvešanu dzimtenē, septembrī viņš delegācijas sastāvā dodas uz Parīzi. Līdzi esot bijis koferis, kurā šifrētas [[admirālis|admirāļa]] [[Kolčaks Aleksandrs|Kolčaka]] telegrammu kopijas un slepeno rīkojumu noraksti). Uz kuģa Švābe ar kolēģiem kāpa Imantas pulka karavīru apsardzē, jo saņemtas ziņas, ka baltgvardu politiskā policija viņus gatavojas ostā vai uz kuģa apcietināt kā boļševiku aģentus. 1919. gadā atgriezās Latvijā. Iestājas [[Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā]] (izstājās 1926. gadā). 1920. gadā sāka strādāt par ierēdni LR Ārlietu ministrijas Baltijas [[Valsts|valstu]] nodaļā. Kļuva par [[Satversmes sapulce]]s sociāldemokrātu frakcijas deputātu.  1921.-1926. gados studējis Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru veiksmīgi absolvējis, kļūstot par diplomētu juristu. 1926.-1928. gados ''Latvijas nacionalā teatra'' direkcijas loceklis (ar sociāldemokrātu gādību Rīgas pilsētas domes pārstāvis Nacionālā teātra direkcijā). 1924. -1925. gados ''Latvju rakstnieku un žurnalistu arodbiedrības'' priekšsēdētājs. 1926. gadā Švābe nokļuva publiska skandāla centrā, kas kulminēja ar divu rakstnieku - viņa paša un Pāvila Rozīša - sievu pašnāvību. Līna Marija Švābe nošāvās, Antonija Rozīte noslīcinājās. No 1927. gada Konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors. 1929. gadā sāka strādāt kā Latvijas tiesību vēstures privatdocents LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultatē. 1932. gadā ieguva tiesību zinātņu doktora grādu ar disertaciju "Livonijas senās bruņnieku tiesības" un līdz 1937. gadam bij Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultates profesors. No 1932. gada ''[[Rīgas latviešu biedrība]]s'' zinātņu komitejas loceklis. No 1936. gada ''Latvijas vēstures institūta'' loceklis (no 1939.gada vicedirektors). 1934. gadā Švābes otrā sieva Helma Švābe nomira ar diloni (tuberkulozi). 1936. gadā sāka strādāt kā profesors LU Filoloģijas un filozofijas fakultatē. Lasa speckursus ''Latviešu zemnieks poļu laikos'' un ''Latviešu zemnieks zviedru laikos'', bet no 1938. gadu sāk lasīt sistemātisku Latvijas vēstures tiesību kursu. 1936. gada 25. maijā aprecējās ar Helmas māsu dzejnieci Veroniku Strēlerti (zšķīrās 2. Pasaules kara gados, vēlāk aprecējās ar Lidiju Kronbergu). 1938. gadā kļuva par ''Preses biedrības'' goda biedru un ''Igauņu zinātņu biedrības'' korespondētājlocekli. 1943. gadā nacistu okupācijas varas iestādes Švābi atstādina no darba augstskolā, slēdza arī Latvijas vēstures nodaļu. Tuvojoties [[Sarkanā armija|padomju armijai]] Švābe izceļoja uz [[Trešais reihs|Vāciju]] kur tika arestēts un 1944. gadā ieslodzīts Dahavas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas viņš dzīvoja Minhenē, kur piedalījās ''[[Minhenes latviešu pagaidu komiteja]]s'' dibināšanā (par komitejas vadītāju izvēlēja Švābi), arī latviešu ''Bavārijas Nacionālajā komitejā''. 1945. gada 15. augustā piedalījās ''[[Latviešu Centrālās komiteja]]s'' dibināšanā (saraksta arī tās statūtus). Septembra sākumā no Minhenes pārcēlās uz Detmoldu britu [[okupācija]]s  zonā, kur izveidojās organizācijas centrs. 1949. gadā izceļoja uz Zviedriju, kur strādāja apr arhivāru Stokholmas universitātē. Miris 1959. gada 20. augustā Stokholmā, apbedīts Stokholmas ''Ziemeļu kapos''.
 
Dzimis 1888. gada 25. maijā Lielstraupes [[Muiža|muižā]], tēvs - [[vagars]], [[stārasts]].  Mācījies vietējā muižas un draudzes skolā, tad līdz 1904. gadam K.Millera (Zariņu Kārļa) realskolā Cēsīs. 1904.-1905. gados mācījies Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā.  1907. gadā pašmācības ceļā ieguva matematikas un 1908. gadā  dabas zinību mājskolotāja tiesības. Dzejot Švābe sāka ap 1907. gadu. Rakstījis lirisku dzeju, poēmas, balādes, stāstus, romānus, lugas un apceres par mākslas teoriju un literatūru. Pirmā dzeja publicēta 1910. gadā Valkas laikrakstā ''Kāvi'' (parakstīta ar pseidonīmu "H2O"). Nopietni pievērsties literārajai darbībai Švābe uzsāka, strādājot [[Rūjiena]]s proģimnāzijā, kur iepazīstas un sadraudzējas ar skolotāju [[Jānis Grīns|Jāni Grīnu]] – vēlāko rakstnieku un literatūrkritiķi, kurš arī tieši šeit uzsāk intensīvu literāro darbību. 1909.-1910. gados strādājis par skolotāja palīgu Lēdurgas [[draudze]]s skolā. Iemācījās esperanto valodu, par kuras prasmi 1910. gadā Šveicē saņēma ''Esperanto institūta'' profesora diplomu. Tulkojis esperanto valodā Kārļa Skalbes ''Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties'', Aspazijas dzeju un ''Sidraba šķidrautu''. 1910.-1911. gados matematikas skolotājs Stalaža proģimnazijā Rūjienā. Ar pārtraukumiem no 1911. līdz 1915. gadam Švābe apmeklēja lekcijas Maskavā ''Šaņavska universitātē'' - vispirms dabas zinātņu, tad vēstures (1912. g. rudens semestrī) un filoloģijas un kādu laiku arī tiesību un tautsaimniecības fakultātē, kad nauda aptrūkās - atgriezās Rīgā, lai piepelnītos ar publiskajām lekcijām strādnieku biedrībās un rakstiem sociāldemokrātu presē. 1914. gadā aprecējās ar Līnu Mariju. 1916. gadā no mobilizācijas karadienestā izvairījies, pateicoties viltotiem dokumentiem, un kopā ar sievu un vairākiem draugiem devās tālāk no karadarbības zonas uz Tālajiem Austrumiem, kur Harbinā Švābes svainis strādāja Ķīnas muitā, bet Vladivostokā dzīvoja viņa mātes māsa Kristīne. 1916.-1919. gados Švābe bija jaunākais pasta ierēdnis uz Harbinas-Vladivostokas dzelzceļa. 1917. gada [[Februāra revolūcija Krievijā|februāra]] un [[Oktobra revolūcija Krievijā|oktobra]] revolūcijās Švābe nepiedalās, jo uzskata to par "krievu iekšējo lietu".  1918. gada septembrī latviešu [[sociāldemokrāti]] Vladivostokā nodibināja ''Latvijas pašnolemšanās savienības'' nodaļu. Lai formētu latviešu karaspēka vienības Sibīrijā cīņai pret [[Vācijas impērija|Vācijas impēriju]] (ar nosacījumu, ka šīs vienības neizmantos [[Krievijas impērija]]s pilsoņu karā un ka [[Antante|sabiedrotie]] deklarēs Latvijas pašnolemšanās tiesības), 1918. gada novembra sākumā Vladivostokā sasauca latviešu bēgļu konferenci, kas ievēlēja ''Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes'' centrālo biroju. Tajā aktīvi iesaistījās arī Arveds Švābe. Kopš 1919. gada marta Švābe pildīja sekretāra pienākumus, paralēli nodarbojoties ar militāro spiegošanu (kad lai paātrinātu [[Imantas pulks|Imantas]] un [[Troickas pulks|Troickas]] pulku pārvešanu dzimtenē, septembrī viņš delegācijas sastāvā dodas uz Parīzi. Līdzi esot bijis koferis, kurā šifrētas [[admirālis|admirāļa]] [[Kolčaks Aleksandrs|Kolčaka]] telegrammu kopijas un slepeno rīkojumu noraksti). Uz kuģa Švābe ar kolēģiem kāpa Imantas pulka karavīru apsardzē, jo saņemtas ziņas, ka baltgvardu politiskā policija viņus gatavojas ostā vai uz kuģa apcietināt kā boļševiku aģentus. 1919. gadā atgriezās Latvijā. Iestājas [[Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā]] (izstājās 1926. gadā). 1920. gadā sāka strādāt par ierēdni LR Ārlietu ministrijas Baltijas [[Valsts|valstu]] nodaļā. Kļuva par [[Satversmes sapulce]]s sociāldemokrātu frakcijas deputātu.  1921.-1926. gados studējis Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru veiksmīgi absolvējis, kļūstot par diplomētu juristu. 1926.-1928. gados ''Latvijas nacionalā teatra'' direkcijas loceklis (ar sociāldemokrātu gādību Rīgas pilsētas domes pārstāvis Nacionālā teātra direkcijā). 1924. -1925. gados ''Latvju rakstnieku un žurnalistu arodbiedrības'' priekšsēdētājs. 1926. gadā Švābe nokļuva publiska skandāla centrā, kas kulminēja ar divu rakstnieku - viņa paša un Pāvila Rozīša - sievu pašnāvību. Līna Marija Švābe nošāvās, Antonija Rozīte noslīcinājās. No 1927. gada Konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors. 1929. gadā sāka strādāt kā Latvijas tiesību vēstures privatdocents LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultatē. 1932. gadā ieguva tiesību zinātņu doktora grādu ar disertaciju "Livonijas senās bruņnieku tiesības" un līdz 1937. gadam bij Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultates profesors. No 1932. gada ''[[Rīgas latviešu biedrība]]s'' zinātņu komitejas loceklis. No 1936. gada ''Latvijas vēstures institūta'' loceklis (no 1939.gada vicedirektors). 1934. gadā Švābes otrā sieva Helma Švābe nomira ar diloni (tuberkulozi). 1936. gadā sāka strādāt kā profesors LU Filoloģijas un filozofijas fakultatē. Lasa speckursus ''Latviešu zemnieks poļu laikos'' un ''Latviešu zemnieks zviedru laikos'', bet no 1938. gadu sāk lasīt sistemātisku Latvijas vēstures tiesību kursu. 1936. gada 25. maijā aprecējās ar Helmas māsu dzejnieci Veroniku Strēlerti (zšķīrās 2. Pasaules kara gados, vēlāk aprecējās ar Lidiju Kronbergu). 1938. gadā kļuva par ''Preses biedrības'' goda biedru un ''Igauņu zinātņu biedrības'' korespondētājlocekli. 1943. gadā nacistu okupācijas varas iestādes Švābi atstādina no darba augstskolā, slēdza arī Latvijas vēstures nodaļu. Tuvojoties [[Sarkanā armija|padomju armijai]] Švābe izceļoja uz [[Trešais reihs|Vāciju]] kur tika arestēts un 1944. gadā ieslodzīts Dahavas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas viņš dzīvoja Minhenē, kur piedalījās ''[[Minhenes latviešu pagaidu komiteja]]s'' dibināšanā (par komitejas vadītāju izvēlēja Švābi), arī latviešu ''Bavārijas Nacionālajā komitejā''. 1945. gada 15. augustā piedalījās ''[[Latviešu Centrālās komiteja]]s'' dibināšanā (saraksta arī tās statūtus). Septembra sākumā no Minhenes pārcēlās uz Detmoldu britu [[okupācija]]s  zonā, kur izveidojās organizācijas centrs. 1949. gadā izceļoja uz Zviedriju, kur strādāja apr arhivāru Stokholmas universitātē. Miris 1959. gada 20. augustā Stokholmā, apbedīts Stokholmas ''Ziemeļu kapos''.
 +
 +
=== Literārā darbība ===
 
[[Attēls:Arveds_Shvabe_1920.jpg‎|right|thumb|200px|Arveds Švābe (1920.)]]
 
[[Attēls:Arveds_Shvabe_1920.jpg‎|right|thumb|200px|Arveds Švābe (1920.)]]
−
 
−
==== Literārā darbība ====
 
−
 
 
1913. gadā publicē poēmu ''Pilsēta'', 1920. gadā dzejoļu krājumu ''Bulvāri'' (kurā apkopota laikā no 1913. līdz 1920. gadam tapusī lirika, t.s. ''pilsētas dzeja'') 1922. gadā publicē dzejoļu krājumu ''Gong-Gong'' (kur imitēts japaņu ''tanku'' stils un sižeti, paužot ilgas pēc dzimtenes un jūsma par dabu). 1929. gadā publicē dzeju krājumu ''Klusie ciemi'', kurā apkopota laikā no 1907. līdz 1912. gadam tapusī lirika nacionālromantisma stilā. 1938. gadā publicē dzejoļu krājumu ''Sajonara'' (jap. val. "uz redzēšanos") '''Balādes:''' ''Pilsēta'' (1913.), ''Sēļpils Janelis'', ''Kapa atslēga''. '''Soneti:''' ''Res derelictae'' (mīlas lirika). '''Stāsti, romāni un lugas:''' ''Kā Dobulis brauca pie pelēkā barona viesos'' (1911.), ''Inteliģenti'' (1912), stāstu krājums ''Ceļā'' (1920.), stāstu krājums ''Salauztais gredzens'' (1923.), ''Likteņu saistības'' (1927.), romāns ''Darbs'' (1915., grāmatā publicēts 1922.), ''Vārds'' (1922., grāmatā publicēts 1926.), luga ''Piebalgas audēji'' (1929. gadā izrādīta ''Dailes teatrī'' kā ''Piebaldzēni vēverīši'', publicēt grāmatā 1930.). '''Apceres un publicistika:''' ''Rainis vai Plūdonis?'' (1912.), ''Stils un juteklība'' (''Domas'', 1914.), ''Domas par mākslu'' (''Ritums'', 1921.), ''Jānis Jaunsudrabiņš'' (''Ritums'', 1921.), ''Rainis'' (''Ritums'', 1925.), ''Kārļa Skalbes pasakas'' (''Ritums'', 1921.) u.c. '''Tulkojumi:''' ''Japaņu lirika'' (1921.), Longfello ''Dziesma par Haijavatu'' (1921.), Šekspīrs ''Vindzoras jautrās sievas'' (1922.). 1947. gadā trimdā uzrakstīja savu autobiogrāfiju.
 
1913. gadā publicē poēmu ''Pilsēta'', 1920. gadā dzejoļu krājumu ''Bulvāri'' (kurā apkopota laikā no 1913. līdz 1920. gadam tapusī lirika, t.s. ''pilsētas dzeja'') 1922. gadā publicē dzejoļu krājumu ''Gong-Gong'' (kur imitēts japaņu ''tanku'' stils un sižeti, paužot ilgas pēc dzimtenes un jūsma par dabu). 1929. gadā publicē dzeju krājumu ''Klusie ciemi'', kurā apkopota laikā no 1907. līdz 1912. gadam tapusī lirika nacionālromantisma stilā. 1938. gadā publicē dzejoļu krājumu ''Sajonara'' (jap. val. "uz redzēšanos") '''Balādes:''' ''Pilsēta'' (1913.), ''Sēļpils Janelis'', ''Kapa atslēga''. '''Soneti:''' ''Res derelictae'' (mīlas lirika). '''Stāsti, romāni un lugas:''' ''Kā Dobulis brauca pie pelēkā barona viesos'' (1911.), ''Inteliģenti'' (1912), stāstu krājums ''Ceļā'' (1920.), stāstu krājums ''Salauztais gredzens'' (1923.), ''Likteņu saistības'' (1927.), romāns ''Darbs'' (1915., grāmatā publicēts 1922.), ''Vārds'' (1922., grāmatā publicēts 1926.), luga ''Piebalgas audēji'' (1929. gadā izrādīta ''Dailes teatrī'' kā ''Piebaldzēni vēverīši'', publicēt grāmatā 1930.). '''Apceres un publicistika:''' ''Rainis vai Plūdonis?'' (1912.), ''Stils un juteklība'' (''Domas'', 1914.), ''Domas par mākslu'' (''Ritums'', 1921.), ''Jānis Jaunsudrabiņš'' (''Ritums'', 1921.), ''Rainis'' (''Ritums'', 1925.), ''Kārļa Skalbes pasakas'' (''Ritums'', 1921.) u.c. '''Tulkojumi:''' ''Japaņu lirika'' (1921.), Longfello ''Dziesma par Haijavatu'' (1921.), Šekspīrs ''Vindzoras jautrās sievas'' (1922.). 1947. gadā trimdā uzrakstīja savu autobiogrāfiju.
  
−
==== Darbība zinātnē ====
+
=== Darbība zinātnē ===
  
 
Kā zinātnieks Švābe darbojās tiesību vēsturē un visai aktīvi ari kā publicists autodidakts publicējies par [[folklora]]s un [[vēsture]]s tēmām. Sarakstījis virkni ievērojamu darbu tiesību vēsturē, kā arī lielu daudzumu eseju un publikāciju par politisko vēsturi un folkloru. Folkloristikā Švābe pārstāvēja t.s. socioloģisko virzienu, piemēram: ''Latviešu Dievs un latviešu velns'' (''Domās'', 1915. g. Nr 1. un 3.), ''Отклики национальной борьбы в латишком мифотворчестве'' (''Голос Минувшаго'', 1915.). Rakstijis ari par totēmisma izpasumēm latviešu folklorā (''Ozols un liepa latviešū reliģijā'', 1920.). Publicējis 9 burtnīcas ''Latviešu pasakas'' (1923.-1924.). Publicēja R. Klaustiņa ''Latvju dainu'' izdevumā vairākus apcerējumus par senlatviešu kulturu (''Brāļu lielģimene'', V, 1930.; ''Mīlestības simbolika'', VI, 1930.; ''Tālās un tuvās tautas'' un ''Tilta un laipas simbolika'', VII, 1931.). Lielākā daļa Švābes folklorai veltīto eseju apkopotas krājumā ''Raksti par latvju folkloru''(1923).  Jau 1921. gada darbā ''Latvju kulturas vēsture'' vēl jaunais un pietiekamu zināšanu bāzi neuzkrājušais Švābe fantāziju caurstrāvotā tautiskā romantisma tradīcijās mēģināja rekonstruēt "latviešu dzimts satversmi".  1922. gadā tapa jau daudz zinātniskāka publikācija: ievads ''Livonijas feodalā satversme'' (''Latvju kulturas vēsture'', II, 1), kam 1926. gadā sekoja arhīvu pētījums ''Pagasta vēsture'' (aptver pagasta attīstību mūsdienu Latvijas teritorijā līdz zemes iekļaušanai Krievijas impērijā. 1926. gadā Švābe valdības uzdevumā izstrādāja latviešu agrarās vēstures pārskatu (iesniegšanai [[Tautu savienība|Tautu savienībā]]), kuru viņš vēlāk pārstrādāja darbā ''Grundriβ der Agrargeschichte Lettland''s (1928., kam 1929. gadā sekoja tulkojumi angļu un franču valodās: ''Agrarian History of Latvia'', ''Histoire agraire de la Lettonie''), bet 1930. gadā publicēja latviski (''Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijjā''). Tāpat tiesību vēsturei veltīta Švābes diktora disertacija par [[Livonija]]s [[Bruņinieks|bruņinieku]] tiesību kodificēšanas laiku. Publicējis vēl virkni pētijumu tiesību vēsturē līdz ar plašiem avotu materiāliem un to komentāriem: ''Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis'' (''Straumes un avoti'', I, 1938.), ''Klaudija Tota rīkojums par Vidzemes dzimtsļaudīm 22.9.1671.'' (''Jurists'', 1928. Nr 4. un 6.), ''Kārļa XI kara sodu likumi'' (TMV., 1935. Nr 1.), ''Metodoloģiski svarīgo Latvju tiesību vēstures ievads'', ''Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā'' (TMV., 1936., Nr 4.), ''Latvijas cilšu tiesības'' (''Darbam un tiesībām'', 1939.) u.c.  1930. gados Švābe vairāk pievērsās Latvijas teroitorijas politiskajai vēsturei, popularizējot savas hipotēzes par "latvju valstīm" (''Jersikas karaļvalsts'' / ''Senatne un Māksla'', 1936., Nr 1.; ''Tālava'' / ''Sējējs'', 1936., Nr 2. un 4.; ''Kuršu valstis'' / ''Sējējs'', 1937., Nr 1. un 12.), ''Latvijas vēstures uzdevumi'' (''Straumes un avoti'', II, 1940.). Jau ar zinātniskāku vērtību ir Švābes pārskats ''Sigismunda Augusta Livonijas politika'' (LVIŽ., 1937., Nr 1, un 4.), ''Latviešu zemnieks 16 g.s. historiografijā'' (''Senatne un Māksla'', 1936., Nr 4.), ''Latvietis Indriķis un viņa chronika'' (''Straumes un avoti'', II, 1940.), ''Mūsu senās naudas sistemas'' (LVIŽ., 1939., Nr 2.-4.). Švābe bija viens no pirmajiem latviešu valodā rakstošajiem publicistiem, kas atzina vēstures zinātnes prasību pēc avotu pētniecības, dodot savu ieguildījumu šai nozarē: ''Kurzemes muižas tiesības'' (1931.), ''Die älteste schwedische Landrevision Livlands'' (L.U. raksti, tauts. un ties. zin. fak. ser., II, 5, 1933.), ''Senās Latvijas vēstures avoti'' (kopā ar citiem, I 1937, II 1940.) un ''Daži Livonijas saimniecības vēstures avoti 1540.-1568.'' (''Latvijas vēsturnieku veltījums R.Viperam'', 1939.) u.c.  Būdams cieši saistīts ar valdības aprindām, to uzdevumā sarakstījis un pārstrādājis mācību līdzekli ''Latvijas vēsture skolām'' (1921., 19252., 1922., 19252., 1923.). No 1927. līdz 1940. gadam Anša Gulbja izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas sastādītājs un virsredaktors, sarakstījis ap 300 izvērstu šķirkļu par vēsturi, tiesībām, folkloru, literatūru. 1933.-1937. gados Švābe publicēja rakstus par latviešu rakstniekiem un latviešu folkloru ''Enciclopedia Italiana''. No 1950. līdz 1955. gadam Švābe bija ''Latvju enciklopēdijas'' 1.–3. sējuma redaktors (papildsējums iznāk 1962. gadā). Sāka rakstīt monumentālu Latvijas vēsturi no 1800. līdz 1950. gadam, bet paguva publicēt tikai 1. daļu – „Latvijas vēsture 1800–1914” (1958.).
 
Kā zinātnieks Švābe darbojās tiesību vēsturē un visai aktīvi ari kā publicists autodidakts publicējies par [[folklora]]s un [[vēsture]]s tēmām. Sarakstījis virkni ievērojamu darbu tiesību vēsturē, kā arī lielu daudzumu eseju un publikāciju par politisko vēsturi un folkloru. Folkloristikā Švābe pārstāvēja t.s. socioloģisko virzienu, piemēram: ''Latviešu Dievs un latviešu velns'' (''Domās'', 1915. g. Nr 1. un 3.), ''Отклики национальной борьбы в латишком мифотворчестве'' (''Голос Минувшаго'', 1915.). Rakstijis ari par totēmisma izpasumēm latviešu folklorā (''Ozols un liepa latviešū reliģijā'', 1920.). Publicējis 9 burtnīcas ''Latviešu pasakas'' (1923.-1924.). Publicēja R. Klaustiņa ''Latvju dainu'' izdevumā vairākus apcerējumus par senlatviešu kulturu (''Brāļu lielģimene'', V, 1930.; ''Mīlestības simbolika'', VI, 1930.; ''Tālās un tuvās tautas'' un ''Tilta un laipas simbolika'', VII, 1931.). Lielākā daļa Švābes folklorai veltīto eseju apkopotas krājumā ''Raksti par latvju folkloru''(1923).  Jau 1921. gada darbā ''Latvju kulturas vēsture'' vēl jaunais un pietiekamu zināšanu bāzi neuzkrājušais Švābe fantāziju caurstrāvotā tautiskā romantisma tradīcijās mēģināja rekonstruēt "latviešu dzimts satversmi".  1922. gadā tapa jau daudz zinātniskāka publikācija: ievads ''Livonijas feodalā satversme'' (''Latvju kulturas vēsture'', II, 1), kam 1926. gadā sekoja arhīvu pētījums ''Pagasta vēsture'' (aptver pagasta attīstību mūsdienu Latvijas teritorijā līdz zemes iekļaušanai Krievijas impērijā. 1926. gadā Švābe valdības uzdevumā izstrādāja latviešu agrarās vēstures pārskatu (iesniegšanai [[Tautu savienība|Tautu savienībā]]), kuru viņš vēlāk pārstrādāja darbā ''Grundriβ der Agrargeschichte Lettland''s (1928., kam 1929. gadā sekoja tulkojumi angļu un franču valodās: ''Agrarian History of Latvia'', ''Histoire agraire de la Lettonie''), bet 1930. gadā publicēja latviski (''Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijjā''). Tāpat tiesību vēsturei veltīta Švābes diktora disertacija par [[Livonija]]s [[Bruņinieks|bruņinieku]] tiesību kodificēšanas laiku. Publicējis vēl virkni pētijumu tiesību vēsturē līdz ar plašiem avotu materiāliem un to komentāriem: ''Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis'' (''Straumes un avoti'', I, 1938.), ''Klaudija Tota rīkojums par Vidzemes dzimtsļaudīm 22.9.1671.'' (''Jurists'', 1928. Nr 4. un 6.), ''Kārļa XI kara sodu likumi'' (TMV., 1935. Nr 1.), ''Metodoloģiski svarīgo Latvju tiesību vēstures ievads'', ''Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā'' (TMV., 1936., Nr 4.), ''Latvijas cilšu tiesības'' (''Darbam un tiesībām'', 1939.) u.c.  1930. gados Švābe vairāk pievērsās Latvijas teroitorijas politiskajai vēsturei, popularizējot savas hipotēzes par "latvju valstīm" (''Jersikas karaļvalsts'' / ''Senatne un Māksla'', 1936., Nr 1.; ''Tālava'' / ''Sējējs'', 1936., Nr 2. un 4.; ''Kuršu valstis'' / ''Sējējs'', 1937., Nr 1. un 12.), ''Latvijas vēstures uzdevumi'' (''Straumes un avoti'', II, 1940.). Jau ar zinātniskāku vērtību ir Švābes pārskats ''Sigismunda Augusta Livonijas politika'' (LVIŽ., 1937., Nr 1, un 4.), ''Latviešu zemnieks 16 g.s. historiografijā'' (''Senatne un Māksla'', 1936., Nr 4.), ''Latvietis Indriķis un viņa chronika'' (''Straumes un avoti'', II, 1940.), ''Mūsu senās naudas sistemas'' (LVIŽ., 1939., Nr 2.-4.). Švābe bija viens no pirmajiem latviešu valodā rakstošajiem publicistiem, kas atzina vēstures zinātnes prasību pēc avotu pētniecības, dodot savu ieguildījumu šai nozarē: ''Kurzemes muižas tiesības'' (1931.), ''Die älteste schwedische Landrevision Livlands'' (L.U. raksti, tauts. un ties. zin. fak. ser., II, 5, 1933.), ''Senās Latvijas vēstures avoti'' (kopā ar citiem, I 1937, II 1940.) un ''Daži Livonijas saimniecības vēstures avoti 1540.-1568.'' (''Latvijas vēsturnieku veltījums R.Viperam'', 1939.) u.c.  Būdams cieši saistīts ar valdības aprindām, to uzdevumā sarakstījis un pārstrādājis mācību līdzekli ''Latvijas vēsture skolām'' (1921., 19252., 1922., 19252., 1923.). No 1927. līdz 1940. gadam Anša Gulbja izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas sastādītājs un virsredaktors, sarakstījis ap 300 izvērstu šķirkļu par vēsturi, tiesībām, folkloru, literatūru. 1933.-1937. gados Švābe publicēja rakstus par latviešu rakstniekiem un latviešu folkloru ''Enciclopedia Italiana''. No 1950. līdz 1955. gadam Švābe bija ''Latvju enciklopēdijas'' 1.–3. sējuma redaktors (papildsējums iznāk 1962. gadā). Sāka rakstīt monumentālu Latvijas vēsturi no 1800. līdz 1950. gadam, bet paguva publicēt tikai 1. daļu – „Latvijas vēsture 1800–1914” (1958.).

Versija, kas saglabāta 2010. gada 30. novembris, plkst. 08.05

Arveds Švābe

Švābe Arveds (1888.-1959.) - jurists (Dr.iur.), literāts, publicists.

Dzimis 1888. gada 25. maijā Lielstraupes muižā, tēvs - vagars, stārasts. Mācījies vietējā muižas un draudzes skolā, tad līdz 1904. gadam K.Millera (Zariņu Kārļa) realskolā Cēsīs. 1904.-1905. gados mācījies Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā. 1907. gadā pašmācības ceļā ieguva matematikas un 1908. gadā dabas zinību mājskolotāja tiesības. Dzejot Švābe sāka ap 1907. gadu. Rakstījis lirisku dzeju, poēmas, balādes, stāstus, romānus, lugas un apceres par mākslas teoriju un literatūru. Pirmā dzeja publicēta 1910. gadā Valkas laikrakstā Kāvi (parakstīta ar pseidonīmu "H2O"). Nopietni pievērsties literārajai darbībai Švābe uzsāka, strādājot Rūjienas proģimnāzijā, kur iepazīstas un sadraudzējas ar skolotāju Jāni Grīnu – vēlāko rakstnieku un literatūrkritiķi, kurš arī tieši šeit uzsāk intensīvu literāro darbību. 1909.-1910. gados strādājis par skolotāja palīgu Lēdurgas draudzes skolā. Iemācījās esperanto valodu, par kuras prasmi 1910. gadā Šveicē saņēma Esperanto institūta profesora diplomu. Tulkojis esperanto valodā Kārļa Skalbes Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties, Aspazijas dzeju un Sidraba šķidrautu. 1910.-1911. gados matematikas skolotājs Stalaža proģimnazijā Rūjienā. Ar pārtraukumiem no 1911. līdz 1915. gadam Švābe apmeklēja lekcijas Maskavā Šaņavska universitātē - vispirms dabas zinātņu, tad vēstures (1912. g. rudens semestrī) un filoloģijas un kādu laiku arī tiesību un tautsaimniecības fakultātē, kad nauda aptrūkās - atgriezās Rīgā, lai piepelnītos ar publiskajām lekcijām strādnieku biedrībās un rakstiem sociāldemokrātu presē. 1914. gadā aprecējās ar Līnu Mariju. 1916. gadā no mobilizācijas karadienestā izvairījies, pateicoties viltotiem dokumentiem, un kopā ar sievu un vairākiem draugiem devās tālāk no karadarbības zonas uz Tālajiem Austrumiem, kur Harbinā Švābes svainis strādāja Ķīnas muitā, bet Vladivostokā dzīvoja viņa mātes māsa Kristīne. 1916.-1919. gados Švābe bija jaunākais pasta ierēdnis uz Harbinas-Vladivostokas dzelzceļa. 1917. gada februāra un oktobra revolūcijās Švābe nepiedalās, jo uzskata to par "krievu iekšējo lietu". 1918. gada septembrī latviešu sociāldemokrāti Vladivostokā nodibināja Latvijas pašnolemšanās savienības nodaļu. Lai formētu latviešu karaspēka vienības Sibīrijā cīņai pret Vācijas impēriju (ar nosacījumu, ka šīs vienības neizmantos Krievijas impērijas pilsoņu karā un ka sabiedrotie deklarēs Latvijas pašnolemšanās tiesības), 1918. gada novembra sākumā Vladivostokā sasauca latviešu bēgļu konferenci, kas ievēlēja Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes centrālo biroju. Tajā aktīvi iesaistījās arī Arveds Švābe. Kopš 1919. gada marta Švābe pildīja sekretāra pienākumus, paralēli nodarbojoties ar militāro spiegošanu (kad lai paātrinātu Imantas un Troickas pulku pārvešanu dzimtenē, septembrī viņš delegācijas sastāvā dodas uz Parīzi. Līdzi esot bijis koferis, kurā šifrētas admirāļa Kolčaka telegrammu kopijas un slepeno rīkojumu noraksti). Uz kuģa Švābe ar kolēģiem kāpa Imantas pulka karavīru apsardzē, jo saņemtas ziņas, ka baltgvardu politiskā policija viņus gatavojas ostā vai uz kuģa apcietināt kā boļševiku aģentus. 1919. gadā atgriezās Latvijā. Iestājas Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (izstājās 1926. gadā). 1920. gadā sāka strādāt par ierēdni LR Ārlietu ministrijas Baltijas valstu nodaļā. Kļuva par Satversmes sapulces sociāldemokrātu frakcijas deputātu. 1921.-1926. gados studējis Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru veiksmīgi absolvējis, kļūstot par diplomētu juristu. 1926.-1928. gados Latvijas nacionalā teatra direkcijas loceklis (ar sociāldemokrātu gādību Rīgas pilsētas domes pārstāvis Nacionālā teātra direkcijā). 1924. -1925. gados Latvju rakstnieku un žurnalistu arodbiedrības priekšsēdētājs. 1926. gadā Švābe nokļuva publiska skandāla centrā, kas kulminēja ar divu rakstnieku - viņa paša un Pāvila Rozīša - sievu pašnāvību. Līna Marija Švābe nošāvās, Antonija Rozīte noslīcinājās. No 1927. gada Konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors. 1929. gadā sāka strādāt kā Latvijas tiesību vēstures privatdocents LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultatē. 1932. gadā ieguva tiesību zinātņu doktora grādu ar disertaciju "Livonijas senās bruņnieku tiesības" un līdz 1937. gadam bij Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultates profesors. No 1932. gada Rīgas latviešu biedrības zinātņu komitejas loceklis. No 1936. gada Latvijas vēstures institūta loceklis (no 1939.gada vicedirektors). 1934. gadā Švābes otrā sieva Helma Švābe nomira ar diloni (tuberkulozi). 1936. gadā sāka strādāt kā profesors LU Filoloģijas un filozofijas fakultatē. Lasa speckursus Latviešu zemnieks poļu laikos un Latviešu zemnieks zviedru laikos, bet no 1938. gadu sāk lasīt sistemātisku Latvijas vēstures tiesību kursu. 1936. gada 25. maijā aprecējās ar Helmas māsu dzejnieci Veroniku Strēlerti (zšķīrās 2. Pasaules kara gados, vēlāk aprecējās ar Lidiju Kronbergu). 1938. gadā kļuva par Preses biedrības goda biedru un Igauņu zinātņu biedrības korespondētājlocekli. 1943. gadā nacistu okupācijas varas iestādes Švābi atstādina no darba augstskolā, slēdza arī Latvijas vēstures nodaļu. Tuvojoties padomju armijai Švābe izceļoja uz Vāciju kur tika arestēts un 1944. gadā ieslodzīts Dahavas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas viņš dzīvoja Minhenē, kur piedalījās Minhenes latviešu pagaidu komitejas dibināšanā (par komitejas vadītāju izvēlēja Švābi), arī latviešu Bavārijas Nacionālajā komitejā. 1945. gada 15. augustā piedalījās Latviešu Centrālās komitejas dibināšanā (saraksta arī tās statūtus). Septembra sākumā no Minhenes pārcēlās uz Detmoldu britu okupācijas zonā, kur izveidojās organizācijas centrs. 1949. gadā izceļoja uz Zviedriju, kur strādāja apr arhivāru Stokholmas universitātē. Miris 1959. gada 20. augustā Stokholmā, apbedīts Stokholmas Ziemeļu kapos.

Literārā darbība

Arveds Švābe (1920.)

1913. gadā publicē poēmu Pilsēta, 1920. gadā dzejoļu krājumu Bulvāri (kurā apkopota laikā no 1913. līdz 1920. gadam tapusī lirika, t.s. pilsētas dzeja) 1922. gadā publicē dzejoļu krājumu Gong-Gong (kur imitēts japaņu tanku stils un sižeti, paužot ilgas pēc dzimtenes un jūsma par dabu). 1929. gadā publicē dzeju krājumu Klusie ciemi, kurā apkopota laikā no 1907. līdz 1912. gadam tapusī lirika nacionālromantisma stilā. 1938. gadā publicē dzejoļu krājumu Sajonara (jap. val. "uz redzēšanos") Balādes: Pilsēta (1913.), Sēļpils Janelis, Kapa atslēga. Soneti: Res derelictae (mīlas lirika). Stāsti, romāni un lugas: Kā Dobulis brauca pie pelēkā barona viesos (1911.), Inteliģenti (1912), stāstu krājums Ceļā (1920.), stāstu krājums Salauztais gredzens (1923.), Likteņu saistības (1927.), romāns Darbs (1915., grāmatā publicēts 1922.), Vārds (1922., grāmatā publicēts 1926.), luga Piebalgas audēji (1929. gadā izrādīta Dailes teatrī kā Piebaldzēni vēverīši, publicēt grāmatā 1930.). Apceres un publicistika: Rainis vai Plūdonis? (1912.), Stils un juteklība (Domas, 1914.), Domas par mākslu (Ritums, 1921.), Jānis Jaunsudrabiņš (Ritums, 1921.), Rainis (Ritums, 1925.), Kārļa Skalbes pasakas (Ritums, 1921.) u.c. Tulkojumi: Japaņu lirika (1921.), Longfello Dziesma par Haijavatu (1921.), Šekspīrs Vindzoras jautrās sievas (1922.). 1947. gadā trimdā uzrakstīja savu autobiogrāfiju.

Darbība zinātnē

Kā zinātnieks Švābe darbojās tiesību vēsturē un visai aktīvi ari kā publicists autodidakts publicējies par folkloras un vēstures tēmām. Sarakstījis virkni ievērojamu darbu tiesību vēsturē, kā arī lielu daudzumu eseju un publikāciju par politisko vēsturi un folkloru. Folkloristikā Švābe pārstāvēja t.s. socioloģisko virzienu, piemēram: Latviešu Dievs un latviešu velns (Domās, 1915. g. Nr 1. un 3.), Отклики национальной борьбы в латишком мифотворчестве (Голос Минувшаго, 1915.). Rakstijis ari par totēmisma izpasumēm latviešu folklorā (Ozols un liepa latviešū reliģijā, 1920.). Publicējis 9 burtnīcas Latviešu pasakas (1923.-1924.). Publicēja R. Klaustiņa Latvju dainu izdevumā vairākus apcerējumus par senlatviešu kulturu (Brāļu lielģimene, V, 1930.; Mīlestības simbolika, VI, 1930.; Tālās un tuvās tautas un Tilta un laipas simbolika, VII, 1931.). Lielākā daļa Švābes folklorai veltīto eseju apkopotas krājumā Raksti par latvju folkloru(1923). Jau 1921. gada darbā Latvju kulturas vēsture vēl jaunais un pietiekamu zināšanu bāzi neuzkrājušais Švābe fantāziju caurstrāvotā tautiskā romantisma tradīcijās mēģināja rekonstruēt "latviešu dzimts satversmi". 1922. gadā tapa jau daudz zinātniskāka publikācija: ievads Livonijas feodalā satversme (Latvju kulturas vēsture, II, 1), kam 1926. gadā sekoja arhīvu pētījums Pagasta vēsture (aptver pagasta attīstību mūsdienu Latvijas teritorijā līdz zemes iekļaušanai Krievijas impērijā. 1926. gadā Švābe valdības uzdevumā izstrādāja latviešu agrarās vēstures pārskatu (iesniegšanai Tautu savienībā), kuru viņš vēlāk pārstrādāja darbā Grundriβ der Agrargeschichte Lettlands (1928., kam 1929. gadā sekoja tulkojumi angļu un franču valodās: Agrarian History of Latvia, Histoire agraire de la Lettonie), bet 1930. gadā publicēja latviski (Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijjā). Tāpat tiesību vēsturei veltīta Švābes diktora disertacija par Livonijas bruņinieku tiesību kodificēšanas laiku. Publicējis vēl virkni pētijumu tiesību vēsturē līdz ar plašiem avotu materiāliem un to komentāriem: Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis (Straumes un avoti, I, 1938.), Klaudija Tota rīkojums par Vidzemes dzimtsļaudīm 22.9.1671. (Jurists, 1928. Nr 4. un 6.), Kārļa XI kara sodu likumi (TMV., 1935. Nr 1.), Metodoloģiski svarīgo Latvju tiesību vēstures ievads, Karolinas recepcija Latvijā un Igaunijā (TMV., 1936., Nr 4.), Latvijas cilšu tiesības (Darbam un tiesībām, 1939.) u.c. 1930. gados Švābe vairāk pievērsās Latvijas teroitorijas politiskajai vēsturei, popularizējot savas hipotēzes par "latvju valstīm" (Jersikas karaļvalsts / Senatne un Māksla, 1936., Nr 1.; Tālava / Sējējs, 1936., Nr 2. un 4.; Kuršu valstis / Sējējs, 1937., Nr 1. un 12.), Latvijas vēstures uzdevumi (Straumes un avoti, II, 1940.). Jau ar zinātniskāku vērtību ir Švābes pārskats Sigismunda Augusta Livonijas politika (LVIŽ., 1937., Nr 1, un 4.), Latviešu zemnieks 16 g.s. historiografijā (Senatne un Māksla, 1936., Nr 4.), Latvietis Indriķis un viņa chronika (Straumes un avoti, II, 1940.), Mūsu senās naudas sistemas (LVIŽ., 1939., Nr 2.-4.). Švābe bija viens no pirmajiem latviešu valodā rakstošajiem publicistiem, kas atzina vēstures zinātnes prasību pēc avotu pētniecības, dodot savu ieguildījumu šai nozarē: Kurzemes muižas tiesības (1931.), Die älteste schwedische Landrevision Livlands (L.U. raksti, tauts. un ties. zin. fak. ser., II, 5, 1933.), Senās Latvijas vēstures avoti (kopā ar citiem, I 1937, II 1940.) un Daži Livonijas saimniecības vēstures avoti 1540.-1568. (Latvijas vēsturnieku veltījums R.Viperam, 1939.) u.c. Būdams cieši saistīts ar valdības aprindām, to uzdevumā sarakstījis un pārstrādājis mācību līdzekli Latvijas vēsture skolām (1921., 19252., 1922., 19252., 1923.). No 1927. līdz 1940. gadam Anša Gulbja izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas sastādītājs un virsredaktors, sarakstījis ap 300 izvērstu šķirkļu par vēsturi, tiesībām, folkloru, literatūru. 1933.-1937. gados Švābe publicēja rakstus par latviešu rakstniekiem un latviešu folkloru Enciclopedia Italiana. No 1950. līdz 1955. gadam Švābe bija Latvju enciklopēdijas 1.–3. sējuma redaktors (papildsējums iznāk 1962. gadā). Sāka rakstīt monumentālu Latvijas vēsturi no 1800. līdz 1950. gadam, bet paguva publicēt tikai 1. daļu – „Latvijas vēsture 1800–1914” (1958.).

Profesors Labsvīrs J. trimdā nodibināja A. Švābes balvu, ko piešķir par pētījumiem vēsturē. Kopš 1996. gada arī Latvijas Zinātņu akadēmija piešķir A. Švābes balvu.

Bibliogrāfija

  • Jersikas karaļvalsts. / Senatne un Māksla. 1936. Nr.1.
  • Kas bija Latviešu Indriķis. / Senatne un Māksla. 1938. Nr.4.
  • Senā Kursa. / Straumes un avoti. I sējums. Rīga: A.Gulbis, 1938.
  • Tālava. / Sējējs. 1936. Nr.2, 135.-141.lpp.; Nr.4.
  • Tālava. / Straumes un avoti. III sējums. Lincoln (Nebraska): Pilskalns, 1965.
  • Vecpiebalgas zemnieku sūdzība Zviedrijas karalim Kārlim XI. 1695.g. / Latvijas Vēstures pirmavoti. I burtnīca. Rīga: Latvijas Skolotāju savienība, 1927.

Literatūra

  • Latviešu konversācijas vārdnīca. 21. sējums, 41947.-41951. sleja.
  • Blese E. Arveds Švābe / Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 5/6, 1938, 634.–641. lpp.
  • Strods Heinrihs. LU profesoram Arvedam Švābem – 110. / Latvijas Vēsture, Nr. 3, 1998, 80.–88.lpp.
  • Dombrovska Baiba. Ievads. No: Švābe, Arveds. Strazda ticība : dzejas izlase. Rīga: Liesma, 1991. 5.–20. lpp.
  • Keiša Ruta. „Gars ritēs atpakaļ...” : Par rakstnieku, dzejnieku un kultūras pētnieku Arvedu Švābi (1888-1959). / Izglītība, 12.09.1991., 13.lpp.
  • Zeids T. Profesors Dr. iur. Arveds Švābe. / Senatne un Māksla, Nr. 3, 1938, 145.–154. lpp.
  • Zeids, T. Arveda Švābes ieguldījums Latvijas feodālisma vēstures pētniecībā. / Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 12, 1990, 23.–29. lpp.
  • Šteimans, J. Edgars Andersons un Arveds Švābe. / Latvijas Vēstures pētnieki. Daugavpils: Saule, 1997. 49.–63. lpp.
  • Timšāns S. Vēsturnieks par vēsturnieku. / Latvijas Vēstnesis, 26. maijs, 1998, 17. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Švābe_Arveds&oldid=29374"