Atšķirības starp "Pāvesta valsts" versijām
m |
m |
||
| (2 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 17. rindiņa: | 17. rindiņa: | ||
'''Pāvesta valsts''' jeb '''Baznīcas valsts''' (viduslat. ''Patrimonium S.Petri'') - [[Teokrātija|teokrātiska]] zeme Apenīnu pussalā (mūsd. Itālija) laikā no 756. gada līdz 1870. gadam. Izveidojās kā [[Svētais Krēsls|pSvētā Krēsla]] laicīgs valdījums ap Romas un Ravennas pilsētām. Sāka veidoties VII gs., kad pēc [[Langobardi|langobardu]] iebrukuma Ziemeļitālijā, Svētais Krēsls pamazām kļuva par ''de facto'' vienīgo suverēno [[Romas hercogiste]]s pārvaldnieku. 754. gadā pāvests Stefans II kronēja un iesvaidīja Pipinu Īso par [[Franki|franku]] karali, un pēdējais par pateicību svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, kuras viņš turpmāk atkaros no langobardiem - tādējādi pāvests blakus savam tradicionālajam garīgā virsgana statusam kļuva arī par laicīgu valdnieku. Vēlāk šo t.s. [[Pipina dāvinājums|Pipina dāvinājumu]] apstiprināja viņa dēls [[Kārlis Lielais, franku karalis|Kārlis Lielais]]. Uz pasaules kartes parādījās jauna – [[Pāvesta valsts]], - kura pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadus un kuras robežas karu un citu vēsturisku pārmaiņu dēļ vairākkārt mainījās, piemēram, XIV gs. vidū tās sastāvā bez Romas un tai pieguļošā Lacijas novada ietilpa arī Kampaņas un Ankonas novadi, Sv.Pētera zemes Toskānā, Sabīna, Spoleto hercogiste, Benevento, Pontekorvo, kā arī Aviņonas pilsēta un Venaskas grāfiste (''Comtat Venaissin'') tagadējā Francijas teritorijā. Galvenais tomēr bija nevis ''Pāvesta valsts'' teritoriālais lielums, bet gan zināma pastiprināta leģitimitāte, kuru tā piešķīra Svētajam Krēslam: būdams konkrētas valsts valdnieks, [[pāvests]] baudīja tādas pašas laicīgās privilēģijas kā [[imperators]] vai jebkurš cits suverēns [[monarhs]]. | '''Pāvesta valsts''' jeb '''Baznīcas valsts''' (viduslat. ''Patrimonium S.Petri'') - [[Teokrātija|teokrātiska]] zeme Apenīnu pussalā (mūsd. Itālija) laikā no 756. gada līdz 1870. gadam. Izveidojās kā [[Svētais Krēsls|pSvētā Krēsla]] laicīgs valdījums ap Romas un Ravennas pilsētām. Sāka veidoties VII gs., kad pēc [[Langobardi|langobardu]] iebrukuma Ziemeļitālijā, Svētais Krēsls pamazām kļuva par ''de facto'' vienīgo suverēno [[Romas hercogiste]]s pārvaldnieku. 754. gadā pāvests Stefans II kronēja un iesvaidīja Pipinu Īso par [[Franki|franku]] karali, un pēdējais par pateicību svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, kuras viņš turpmāk atkaros no langobardiem - tādējādi pāvests blakus savam tradicionālajam garīgā virsgana statusam kļuva arī par laicīgu valdnieku. Vēlāk šo t.s. [[Pipina dāvinājums|Pipina dāvinājumu]] apstiprināja viņa dēls [[Kārlis Lielais, franku karalis|Kārlis Lielais]]. Uz pasaules kartes parādījās jauna – [[Pāvesta valsts]], - kura pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadus un kuras robežas karu un citu vēsturisku pārmaiņu dēļ vairākkārt mainījās, piemēram, XIV gs. vidū tās sastāvā bez Romas un tai pieguļošā Lacijas novada ietilpa arī Kampaņas un Ankonas novadi, Sv.Pētera zemes Toskānā, Sabīna, Spoleto hercogiste, Benevento, Pontekorvo, kā arī Aviņonas pilsēta un Venaskas grāfiste (''Comtat Venaissin'') tagadējā Francijas teritorijā. Galvenais tomēr bija nevis ''Pāvesta valsts'' teritoriālais lielums, bet gan zināma pastiprināta leģitimitāte, kuru tā piešķīra Svētajam Krēslam: būdams konkrētas valsts valdnieks, [[pāvests]] baudīja tādas pašas laicīgās privilēģijas kā [[imperators]] vai jebkurš cits suverēns [[monarhs]]. | ||
| − | Laicīgā ziņā zeme ietilpa [[Franku valsts|Franku impērijā]], vēlāk - [[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijā]], bet no 1274. gada suverens valdījums. Pakāpeniski tās teritorija samazinājās uz kaimiņvalstu rēķina. 1809.-1815. gados lielākā daļa ''Pāvesta valsts'' zemju tika pievienotas [[Francija]]i, līdz 1860. gadā tās platība bija 41 187 km2, un tajā dzīvoja vairāk nekā 3 000 000 iedzivotāju. 1860. gadā [[Pjemontas–Sardīnijas karaliste]] anektēja lielāko ''Pāvesta valsts'' daļu, atstājot [[Svētais Krēsls|Svētajam Krēslam]] tikai Romu. Desmit gadus vēlāk, 1870. gada septembrī, jaundibinātā [[Itālijas karaliste]] pieteica ''Pāvesta valstij'' karu un pēc īslaicīgas cīņas 17. oktobrī ieņēma Romu. Tā paša gada 31. decembrī Itālija pieņēma likumu par oficiālu Romas aneksiju. Ar 1871. gada 13. maija [[Garantiju likums|Garantiju likumu]] pāvesta vara tika ierobežota, un Svētā Krēsla valdījumi tika reducēti tikai uz Vatikāna un Laterāna pilīm, kā arī Gandolfo pili | + | Laicīgā ziņā zeme ietilpa [[Franku valsts|Franku impērijā]], vēlāk - [[Svētā Romas impērija|Sv. Romas impērijā]], bet no 1274. gada suverens valdījums. Pakāpeniski tās teritorija samazinājās uz kaimiņvalstu rēķina. 1809.-1815. gados lielākā daļa ''Pāvesta valsts'' zemju tika pievienotas [[Francija]]i, līdz 1860. gadā tās platība bija 41 187 km2, un tajā dzīvoja vairāk nekā 3 000 000 iedzivotāju. 1860. gadā [[Pjemontas–Sardīnijas karaliste]] anektēja lielāko ''Pāvesta valsts'' daļu, atstājot [[Svētais Krēsls|Svētajam Krēslam]] tikai Romu. Desmit gadus vēlāk, 1870. gada septembrī, jaundibinātā [[Itālijas karaliste]] pieteica ''Pāvesta valstij'' karu un pēc īslaicīgas cīņas 17. oktobrī ieņēma Romu. Tā paša gada 31. decembrī Itālija pieņēma likumu par oficiālu Romas aneksiju un pasludināja to par savu galvaspilsētu. Ar 1871. gada 13. maija [[Garantiju likums|Garantiju likumu]] pāvesta vara tika ierobežota, un Svētā Krēsla valdījumi tika reducēti tikai uz Vatikāna un Laterāna pilīm, kā arī Gandolfo pili - Svētais Krēsls palika bez savas zemes, taču tā starptautiski tiesiskais statuss nemainījās: tas palika tāds pats starptautisko publisko tiesību subjekts kā iepriekš. |
Ar 1929. gada 11. februāra [[Laterāna līgums|Laterāna līgumu]], kas tika noslēgts starp Svēto Krēslu un Itāliju, 7. jūnijā Svētais Krēsls ieguva neatkarību, kā arī 13 celtnes Romā un pāvesta rezidence Gandolfo ar eksteritoriālām tiesībām - izveidojot [[Vatikāna pilsētvalsts|Vatikāna pilsētvalsti]]. | Ar 1929. gada 11. februāra [[Laterāna līgums|Laterāna līgumu]], kas tika noslēgts starp Svēto Krēslu un Itāliju, 7. jūnijā Svētais Krēsls ieguva neatkarību, kā arī 13 celtnes Romā un pāvesta rezidence Gandolfo ar eksteritoriālām tiesībām - izveidojot [[Vatikāna pilsētvalsts|Vatikāna pilsētvalsti]]. | ||
| 27. rindiņa: | 27. rindiņa: | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | * [http://www.newadvent.org/cathen/14257a.htm States of the Church // Catholic Encyclopedia] | ||
| + | ---- | ||
* [http://germanhistorydocs.ghi-dc.org/ German History in Documents and Images (GHDI)] | * [http://germanhistorydocs.ghi-dc.org/ German History in Documents and Images (GHDI)] | ||
[[Kategorija:Valstis]] | [[Kategorija:Valstis]] | ||
Pašreizējā versija, 2011. gada 7. februāris, plkst. 14.54
| 150px | |
| pastāv: | 756.-1870. |
| galvaspilsēta: | Roma |
| galva: | pāvests |
| |
Pāvesta valsts jeb Baznīcas valsts (viduslat. Patrimonium S.Petri) - teokrātiska zeme Apenīnu pussalā (mūsd. Itālija) laikā no 756. gada līdz 1870. gadam. Izveidojās kā pSvētā Krēsla laicīgs valdījums ap Romas un Ravennas pilsētām. Sāka veidoties VII gs., kad pēc langobardu iebrukuma Ziemeļitālijā, Svētais Krēsls pamazām kļuva par de facto vienīgo suverēno Romas hercogistes pārvaldnieku. 754. gadā pāvests Stefans II kronēja un iesvaidīja Pipinu Īso par franku karali, un pēdējais par pateicību svinīgi apsolīja nodot pāvesta īpašumā visas zemes, kuras viņš turpmāk atkaros no langobardiem - tādējādi pāvests blakus savam tradicionālajam garīgā virsgana statusam kļuva arī par laicīgu valdnieku. Vēlāk šo t.s. Pipina dāvinājumu apstiprināja viņa dēls Kārlis Lielais. Uz pasaules kartes parādījās jauna – Pāvesta valsts, - kura pastāvēja vairāk nekā tūkstoš gadus un kuras robežas karu un citu vēsturisku pārmaiņu dēļ vairākkārt mainījās, piemēram, XIV gs. vidū tās sastāvā bez Romas un tai pieguļošā Lacijas novada ietilpa arī Kampaņas un Ankonas novadi, Sv.Pētera zemes Toskānā, Sabīna, Spoleto hercogiste, Benevento, Pontekorvo, kā arī Aviņonas pilsēta un Venaskas grāfiste (Comtat Venaissin) tagadējā Francijas teritorijā. Galvenais tomēr bija nevis Pāvesta valsts teritoriālais lielums, bet gan zināma pastiprināta leģitimitāte, kuru tā piešķīra Svētajam Krēslam: būdams konkrētas valsts valdnieks, pāvests baudīja tādas pašas laicīgās privilēģijas kā imperators vai jebkurš cits suverēns monarhs.
Laicīgā ziņā zeme ietilpa Franku impērijā, vēlāk - Sv. Romas impērijā, bet no 1274. gada suverens valdījums. Pakāpeniski tās teritorija samazinājās uz kaimiņvalstu rēķina. 1809.-1815. gados lielākā daļa Pāvesta valsts zemju tika pievienotas Francijai, līdz 1860. gadā tās platība bija 41 187 km2, un tajā dzīvoja vairāk nekā 3 000 000 iedzivotāju. 1860. gadā Pjemontas–Sardīnijas karaliste anektēja lielāko Pāvesta valsts daļu, atstājot Svētajam Krēslam tikai Romu. Desmit gadus vēlāk, 1870. gada septembrī, jaundibinātā Itālijas karaliste pieteica Pāvesta valstij karu un pēc īslaicīgas cīņas 17. oktobrī ieņēma Romu. Tā paša gada 31. decembrī Itālija pieņēma likumu par oficiālu Romas aneksiju un pasludināja to par savu galvaspilsētu. Ar 1871. gada 13. maija Garantiju likumu pāvesta vara tika ierobežota, un Svētā Krēsla valdījumi tika reducēti tikai uz Vatikāna un Laterāna pilīm, kā arī Gandolfo pili - Svētais Krēsls palika bez savas zemes, taču tā starptautiski tiesiskais statuss nemainījās: tas palika tāds pats starptautisko publisko tiesību subjekts kā iepriekš.
Ar 1929. gada 11. februāra Laterāna līgumu, kas tika noslēgts starp Svēto Krēslu un Itāliju, 7. jūnijā Svētais Krēsls ieguva neatkarību, kā arī 13 celtnes Romā un pāvesta rezidence Gandolfo ar eksteritoriālām tiesībām - izveidojot Vatikāna pilsētvalsti.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 55. lpp.
