Atšķirības starp "Pilsētas tiesības" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Pilsētas tiesības''' (vāc. ''Stadtrechte'', kr. ''городское право'') jeb '''pilsētas statūti''' - pilsētas kā autonomās komūnas juridiskā statusa, tiesību un privilēģiju akts, [[pilsonība]]s tiesību un pienākumu, kā arī sadzīvi reglamentējošo normu apkopojums. | + | '''Pilsētas tiesības''' (vāc. ''Stadtrechte'', kr. ''городское право'') jeb '''pilsētas statūti''' - pilsētas kā autonomās komūnas juridiskā statusa, tiesību un privilēģiju akts, [[pilsonība]]s tiesību un pienākumu, kā arī sadzīvi reglamentējošo normu apkopojums viduslaikos. Tās bija visai dažādas un radās no privilēģijām, ko pilsētai, atzīstot tās autonomiju un pašpārvaldi, piešķīra [[monarhs]] vai [[zemes kungs]], kā arī ietverot vietējās zemes tiesības, kas pilsētas tiesā ([[Rāte|Rātē]]) tika pārstrādātas atbilstoši pilsētas iedzīvotāju vajadzībām. Svarīgas ''pilsētu tiesību'' pamatavots bija [[romiešu tiesības]]. Uz ''pilsētu tiesību'' pamata viduslaikos veidojās un attīstījās tirdzniecības, jūras, vekseļu, banku, apdrošināšanas u.c. tiesību institūti. |
| + | |||
| + | Vācu zemēs tās radās XI-XII gs. līdz ar jaunu pilsētu dibināšanu un nepieciešamību noteikt to statusu. Pamattiesības jeb "mātes tiesības" bija [[Magdeburgas tiesības]] un [[Lībekas tiesības]]. Pārējās pilsētas bija "pilsētas-meitas", jo savas tiesības bija aizguvušas no kādas metropoles jeb "pilsētas-mātes", rediģējot savām vajadzībām. | ||
| + | |||
| + | Skat. arī: [[Rīgas tiesības]], [[Visbijas-Rīgas tiesības]], [[Rīgas-Rēveles tiesības]], [[Rīgas-Hapsalas tiesības]], [[Hamburgas-Rīgas tiesības]] | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 20. februāris, plkst. 07.48
Pilsētas tiesības (vāc. Stadtrechte, kr. городское право) jeb pilsētas statūti - pilsētas kā autonomās komūnas juridiskā statusa, tiesību un privilēģiju akts, pilsonības tiesību un pienākumu, kā arī sadzīvi reglamentējošo normu apkopojums viduslaikos. Tās bija visai dažādas un radās no privilēģijām, ko pilsētai, atzīstot tās autonomiju un pašpārvaldi, piešķīra monarhs vai zemes kungs, kā arī ietverot vietējās zemes tiesības, kas pilsētas tiesā (Rātē) tika pārstrādātas atbilstoši pilsētas iedzīvotāju vajadzībām. Svarīgas pilsētu tiesību pamatavots bija romiešu tiesības. Uz pilsētu tiesību pamata viduslaikos veidojās un attīstījās tirdzniecības, jūras, vekseļu, banku, apdrošināšanas u.c. tiesību institūti.
Vācu zemēs tās radās XI-XII gs. līdz ar jaunu pilsētu dibināšanu un nepieciešamību noteikt to statusu. Pamattiesības jeb "mātes tiesības" bija Magdeburgas tiesības un Lībekas tiesības. Pārējās pilsētas bija "pilsētas-meitas", jo savas tiesības bija aizguvušas no kādas metropoles jeb "pilsētas-mātes", rediģējot savām vajadzībām.
Skat. arī: Rīgas tiesības, Visbijas-Rīgas tiesības, Rīgas-Rēveles tiesības, Rīgas-Hapsalas tiesības, Hamburgas-Rīgas tiesības
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 183. lpp.
