Atšķirības starp "Solovjovs Vladimirs" versijām
m |
m |
||
3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
1873. gadā absolvējis Maskavas universitāti. Solovjova dzeja un estētika kļuva par vienu no Krievijas [[Simbolisms|simbolisma]] avotiem. | 1873. gadā absolvējis Maskavas universitāti. Solovjova dzeja un estētika kļuva par vienu no Krievijas [[Simbolisms|simbolisma]] avotiem. | ||
− | Solovjova uzskatus ietekmējusi [[kristietība]]s literatūra, kā arī [[Budisms|budisma]], [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] u.c. reliģiski filosofisku sistēmu idejas. Ļoti tuvs [[slavofili]]em. Viņa mācības centrā ir ieja, ka pastāv "visvienīgais esošais", kas pēc savas dabas ir absolūts, dievišķīgā sfēra, bet reālā pasaule ir tās emanācija. Patiesība nav izzināma ne racionāli, ne empīriski, to aptver tikai "viengabalaina" atziņa, kuras pamats ir mistiskā atklāsme: ticība objekta absolūtai pastāvēšanai; intelektuāla vērošana (apcere), kas atklāj objekta patieso būtību; radoša darbība (atklāsmes realizācija pieredzes datos). "Viengabalaina" atziņa ir mistiskas, racionālas un empīriskas atziņas sintēze. No tā Solovjovs deducē teoloģijas, filosofijas un zinātnes vienotību un dēvē to par "brīvo teozofiju". Sabiedrībā "visvienības" ideja izpaužas kā brīvprātīga garīga personu savienība ("brīvā teokrātija") vai kā Baznīca, kas nosaka sabiedrības absolūto mērķi - nodibināt zemes virsū "dieva valstību", kur būs atrisinātas visas sociālās pretrunas. Pēc viņa domām šāda "brīvā teokrātija" var izveidojoties, saplūstot Rietumu (katolicisms) un Austrumu (pareizticība) kristīgajām Baznīcām monarhistiskas valsts ietvaros. Īpaša loma šai procesā paredzēta krievu tautai. Filosofijas galvenais mērķis esot sociāli reliģiskā ideāla racionāls skaidrojums, tāpēc filosofijai jābūt pakārtotai teoloģijai. Arī ētika izriet no reliģiskajām nostādnēm. Solovjova idejas ietekmēja krievu filosofiju XIX-XX gs. mijā (Berdjajevs, Trubeckojs u.c.). Zināmākie darbi: "Abstrakto principu kritika" (1880.), "Lekcijas par dievcilvēci" (1871.-1881.), "Teokrātijas nākotne un vēsture" (1885.-1887.), "Krievija un ekumēniskā baznīca" (1889.), "Labo darbu attaisnošana" (1897.-1899.) u.c. | + | Solovjova uzskatus ietekmējusi [[kristietība]]s literatūra, kā arī [[Budisms|budisma]], [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] u.c. reliģiski filosofisku sistēmu idejas. Ļoti tuvs [[slavofili]]em. Viņa mācības centrā ir ieja, ka pastāv "visvienīgais esošais", kas pēc savas dabas ir absolūts, dievišķīgā sfēra, bet reālā pasaule ir tās emanācija. Patiesība nav izzināma ne racionāli, ne empīriski, to aptver tikai "viengabalaina" atziņa, kuras pamats ir mistiskā atklāsme: ticība objekta absolūtai pastāvēšanai; intelektuāla vērošana (apcere), kas atklāj objekta patieso būtību; radoša darbība (atklāsmes realizācija pieredzes datos). "Viengabalaina" atziņa ir mistiskas, racionālas un empīriskas atziņas sintēze. No tā Solovjovs deducē teoloģijas, filosofijas un zinātnes vienotību un dēvē to par "brīvo teozofiju". Sabiedrībā "visvienības" ideja izpaužas kā brīvprātīga garīga personu savienība ("brīvā teokrātija") vai kā Baznīca, kas nosaka sabiedrības absolūto mērķi - nodibināt zemes virsū "dieva valstību", kur būs atrisinātas visas sociālās pretrunas. Pēc viņa domām šāda "brīvā teokrātija" var izveidojoties, saplūstot Rietumu (katolicisms) un Austrumu (pareizticība) kristīgajām Baznīcām monarhistiskas valsts ietvaros. Īpaša loma šai procesā paredzēta krievu tautai. Filosofijas galvenais mērķis esot sociāli reliģiskā ideāla racionāls skaidrojums, tāpēc filosofijai jābūt pakārtotai teoloģijai. Arī ētika izriet no reliģiskajām nostādnēm. Solovjova idejas ietekmēja krievu filosofiju XIX-XX gs. mijā ([[Berdjajevs Nikolajs|Berdjajevs]], [[Trubeckojs Sergejs|Trubeckojs]] u.c.). Zināmākie darbi: "Abstrakto principu kritika" (1880.), "Lekcijas par dievcilvēci" (1871.-1881.), "Teokrātijas nākotne un vēsture" (1885.-1887.), "Krievija un ekumēniskā baznīca" (1889.), "Labo darbu attaisnošana" (1897.-1899.) u.c. |
Versija, kas saglabāta 2011. gada 21. februāris, plkst. 09.20
Solovjovs Vladimirs (1853.-1900.) - teologs, filosofs ideālists, dzejnieks, mistiķis.
1873. gadā absolvējis Maskavas universitāti. Solovjova dzeja un estētika kļuva par vienu no Krievijas simbolisma avotiem.
Solovjova uzskatus ietekmējusi kristietības literatūra, kā arī budisma, neoplatonisma u.c. reliģiski filosofisku sistēmu idejas. Ļoti tuvs slavofiliem. Viņa mācības centrā ir ieja, ka pastāv "visvienīgais esošais", kas pēc savas dabas ir absolūts, dievišķīgā sfēra, bet reālā pasaule ir tās emanācija. Patiesība nav izzināma ne racionāli, ne empīriski, to aptver tikai "viengabalaina" atziņa, kuras pamats ir mistiskā atklāsme: ticība objekta absolūtai pastāvēšanai; intelektuāla vērošana (apcere), kas atklāj objekta patieso būtību; radoša darbība (atklāsmes realizācija pieredzes datos). "Viengabalaina" atziņa ir mistiskas, racionālas un empīriskas atziņas sintēze. No tā Solovjovs deducē teoloģijas, filosofijas un zinātnes vienotību un dēvē to par "brīvo teozofiju". Sabiedrībā "visvienības" ideja izpaužas kā brīvprātīga garīga personu savienība ("brīvā teokrātija") vai kā Baznīca, kas nosaka sabiedrības absolūto mērķi - nodibināt zemes virsū "dieva valstību", kur būs atrisinātas visas sociālās pretrunas. Pēc viņa domām šāda "brīvā teokrātija" var izveidojoties, saplūstot Rietumu (katolicisms) un Austrumu (pareizticība) kristīgajām Baznīcām monarhistiskas valsts ietvaros. Īpaša loma šai procesā paredzēta krievu tautai. Filosofijas galvenais mērķis esot sociāli reliģiskā ideāla racionāls skaidrojums, tāpēc filosofijai jābūt pakārtotai teoloģijai. Arī ētika izriet no reliģiskajām nostādnēm. Solovjova idejas ietekmēja krievu filosofiju XIX-XX gs. mijā (Berdjajevs, Trubeckojs u.c.). Zināmākie darbi: "Abstrakto principu kritika" (1880.), "Lekcijas par dievcilvēci" (1871.-1881.), "Teokrātijas nākotne un vēsture" (1885.-1887.), "Krievija un ekumēniskā baznīca" (1889.), "Labo darbu attaisnošana" (1897.-1899.) u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 390. lpp.