Atšķirības starp "Augustīniešu ordenis" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | [[Attēls: | + | [[Attēls:augustine_friar.jpg|right|thumb|200px|Augustīniešu mūka habits]] |
'''Augustīnieši''' (lat. ''augustiniani'') - neoficiāls, taču sarunvalodā vispārpieņemts apzīmējums vairākiem [[katoļi|katoļu]] [[Mūks|mūku]] ordeņiem un [[Kongregācija|kongregācijām]], kuru dzīvesveidu regulē t.s. "Sv. Augustīna statūti" (senākie augustīniešu statūti, kuru pamatā ir [[Aurēlijs Augustīns|Sv. Augustīna]] koncepcijas, ir radīti VIII gs., un XI gs. papildināti ar nosacījumu mūkiem dzīvot vienkopus [[Klosteris|klosteros]]). | '''Augustīnieši''' (lat. ''augustiniani'') - neoficiāls, taču sarunvalodā vispārpieņemts apzīmējums vairākiem [[katoļi|katoļu]] [[Mūks|mūku]] ordeņiem un [[Kongregācija|kongregācijām]], kuru dzīvesveidu regulē t.s. "Sv. Augustīna statūti" (senākie augustīniešu statūti, kuru pamatā ir [[Aurēlijs Augustīns|Sv. Augustīna]] koncepcijas, ir radīti VIII gs., un XI gs. papildināti ar nosacījumu mūkiem dzīvot vienkopus [[Klosteris|klosteros]]). | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 4. marts, plkst. 15.26
Augustīnieši (lat. augustiniani) - neoficiāls, taču sarunvalodā vispārpieņemts apzīmējums vairākiem katoļu mūku ordeņiem un kongregācijām, kuru dzīvesveidu regulē t.s. "Sv. Augustīna statūti" (senākie augustīniešu statūti, kuru pamatā ir Sv. Augustīna koncepcijas, ir radīti VIII gs., un XI gs. papildināti ar nosacījumu mūkiem dzīvot vienkopus klosteros).
Izveidots 1256. gadā, kad pāvests Aleksandrs IV nolēma apvienot vienā kongregācijā vairākas vientuļnieku kopienas, izveidojot centralizētu vadību ar ģenerālprioru priekšgalā un 4 provinciāliem (Itālijas, Spānijas, 2 Francijas). Kongregācijai tika piešķirta virkne privilēģiju, t.sk. juridiskā imunitāte. Kopš šī laika ieviesusies arī tradīcija, ka Vatikāna bibliotēku vada augustīnieši, kā arī paša pāvesta biktstēvi ir tieši no augustīniešu vidus. Kongregācijas uzplaukums bija XIV gs., kad tas apvienoja aptuveni 2000 vīriešu un 300 sieviešu klosteru. Vājā centralizācija veicināja arī turpmāku mazo kongregāciju atdalīšanos un šķelšanos. Reformācijas laikā ievērojams skaits augustīniešu pievērsās protestantismam. 1580. gadā Ordeņa regulu paplašināja, un turpmāk ģenerālpriors dzīvoja Romā, tam palīdzēja t.s. definatoru (padomnieku) kolēģija, ik pa 6 gadiem kopā sanāca lielkapituls (ar tiesībām atcelt no amata ģenerālprioru un tā vietā ievēlēt citu).
Divi pamatvirzieni, kas dalās tālāk mazākās grupās:
- Augustīnieši kanonoķi (The Canons Regular of Saint Augustine, CRSA);
- statūtu jeb melnie (pēc habita krāsas);
- premonstranti jeb baltie.
- Augustīnieši brāļi vientuļnieki (Ordo Eremitarum Sancti Augustini, OESA), vientuļnieku ordenis, kuru izveidoja 1256. gadā;
- augustīnieši baskāji (Ordo Eremitarium Discalceatorum, OEDSA, 1620. g.);
- apcerētāji jeb augustīnieši rekolekti (Ordo Recollectorum Sancti Augustini, ORSA, 1912. g.).
mūka habits
Resursi internetā par šo tēmu
- Augustinians - Catholic Encyclopaedia
- The Rule of St. Augustine
- Text of the Rule of St. Augustine
- International Order of St. Augustine
- www.augnet.org
- International Order of St. Augustine
- Catholic Encyclopedia entry for the "Hermits of St Augustine"
- Catholic Encyclopedia entry for "Canons and Canonesses Regular"
- Canons Regular of the Immaculate Conception
- The Augustinian Recollects
- Augustinian nuns at Santo Quattro, Rome, Italy
- List of Augustinian Saints
- Augustinian Missionary Sisters
- Italian language site of the Discalced Augustinians
- Augustines of the Mercy of Jesus
- Augustinian Canons of Stift Klosterneuburg in Austria
- Order of the Hermit Friars of St. Augustine (O.S.A.)
- Order of Augustinians of the Immaculate Heart of Mary, Independent Catholic
- Abbot Gasquet. English Monastic Life. - Methuen & Co: London, 1904
