Atšķirības starp "Pilsētas tiesības" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Pilsētas tiesības''' (vāc. ''Stadtrecht'', kr. ''городское право'') jeb '''pilsētas statūti''' - pilsētas kā autonomās komūnas juridiskā statusa, tiesību un privilēģiju apliecinājuma akts (saņemot ''pilsētas tiesības'', apdzīvota vieta ieguva tiesības saukties par pilsētu), [[pilsonība]]s tiesību un pienākumu, kā arī sadzīvi reglamentējošo normu apkopojums viduslaikos. Tās bija visai dažādas un radās no privilēģijām, ko pilsētai, atzīstot tās autonomiju un pašpārvaldi, piešķīra [[monarhs]] vai [[zemes kungs]], kā arī ietverot vietējās zemes tiesības, kas pilsētas tiesā ([[Rāte|Rātē]]) tika pārstrādātas atbilstoši pilsētas iedzīvotāju vajadzībām. Svarīgs ''pilsētu tiesību'' pamatavots bija [[romiešu tiesības]]. Uz ''pilsētu tiesību'' pamata viduslaikos veidojās un attīstījās tirdzniecības, jūras, vekseļu, banku, apdrošināšanas u.c. tiesību institūti. | '''Pilsētas tiesības''' (vāc. ''Stadtrecht'', kr. ''городское право'') jeb '''pilsētas statūti''' - pilsētas kā autonomās komūnas juridiskā statusa, tiesību un privilēģiju apliecinājuma akts (saņemot ''pilsētas tiesības'', apdzīvota vieta ieguva tiesības saukties par pilsētu), [[pilsonība]]s tiesību un pienākumu, kā arī sadzīvi reglamentējošo normu apkopojums viduslaikos. Tās bija visai dažādas un radās no privilēģijām, ko pilsētai, atzīstot tās autonomiju un pašpārvaldi, piešķīra [[monarhs]] vai [[zemes kungs]], kā arī ietverot vietējās zemes tiesības, kas pilsētas tiesā ([[Rāte|Rātē]]) tika pārstrādātas atbilstoši pilsētas iedzīvotāju vajadzībām. Svarīgs ''pilsētu tiesību'' pamatavots bija [[romiešu tiesības]]. Uz ''pilsētu tiesību'' pamata viduslaikos veidojās un attīstījās tirdzniecības, jūras, vekseļu, banku, apdrošināšanas u.c. tiesību institūti. | ||
| − | Vācu zemēs tās radās XI-XII gs. līdz ar jaunu pilsētu dibināšanu un nepieciešamību noteikt to statusu. | + | Vācu zemēs tās radās XI-XII gs. līdz ar jaunu pilsētu dibināšanu (visbiežāk vietās, kur notika gadatirgi) un nepieciešamību noteikt to statusu. [[Saksija|Saksijā]] pilsētu tiesību pirmavots bija [[pilsētas zīme]]s akts (''Weichbild'' - ar laiku tā sāka dēvēt [[Magdeburgas pilsētas tiesības]] u.c. no tām izrietošos tiesību avotus), alemaņu zemēs - "tirgus tiesības" (''Marktrecht''), bavāru un austriešu zemēs - "pilsētas miera" (''Burgfrieden'') akts. Primārās pamattiesības jeb "mātes tiesības" bija senākās [[Magdeburgas tiesības]] un [[Lībekas tiesības]]. Pārējās pilsētas bija "pilsētas-meitas", jo savas tiesības bija aizguvušas no kādas metropoles jeb "pilsētas-mātes", rediģējot savām vajadzībām. |
Skat. arī: [[Rīgas tiesības]], [[Visbijas-Rīgas tiesības]], [[Hamburgas-Rīgas tiesības]], [[Rīgas-Rēveles tiesības]], [[Rīgas-Hapsalas tiesības]] | Skat. arī: [[Rīgas tiesības]], [[Visbijas-Rīgas tiesības]], [[Hamburgas-Rīgas tiesības]], [[Rīgas-Rēveles tiesības]], [[Rīgas-Hapsalas tiesības]] | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 5. marts, plkst. 10.29
Pilsētas tiesības (vāc. Stadtrecht, kr. городское право) jeb pilsētas statūti - pilsētas kā autonomās komūnas juridiskā statusa, tiesību un privilēģiju apliecinājuma akts (saņemot pilsētas tiesības, apdzīvota vieta ieguva tiesības saukties par pilsētu), pilsonības tiesību un pienākumu, kā arī sadzīvi reglamentējošo normu apkopojums viduslaikos. Tās bija visai dažādas un radās no privilēģijām, ko pilsētai, atzīstot tās autonomiju un pašpārvaldi, piešķīra monarhs vai zemes kungs, kā arī ietverot vietējās zemes tiesības, kas pilsētas tiesā (Rātē) tika pārstrādātas atbilstoši pilsētas iedzīvotāju vajadzībām. Svarīgs pilsētu tiesību pamatavots bija romiešu tiesības. Uz pilsētu tiesību pamata viduslaikos veidojās un attīstījās tirdzniecības, jūras, vekseļu, banku, apdrošināšanas u.c. tiesību institūti.
Vācu zemēs tās radās XI-XII gs. līdz ar jaunu pilsētu dibināšanu (visbiežāk vietās, kur notika gadatirgi) un nepieciešamību noteikt to statusu. Saksijā pilsētu tiesību pirmavots bija pilsētas zīmes akts (Weichbild - ar laiku tā sāka dēvēt Magdeburgas pilsētas tiesības u.c. no tām izrietošos tiesību avotus), alemaņu zemēs - "tirgus tiesības" (Marktrecht), bavāru un austriešu zemēs - "pilsētas miera" (Burgfrieden) akts. Primārās pamattiesības jeb "mātes tiesības" bija senākās Magdeburgas tiesības un Lībekas tiesības. Pārējās pilsētas bija "pilsētas-meitas", jo savas tiesības bija aizguvušas no kādas metropoles jeb "pilsētas-mātes", rediģējot savām vajadzībām.
Skat. arī: Rīgas tiesības, Visbijas-Rīgas tiesības, Hamburgas-Rīgas tiesības, Rīgas-Rēveles tiesības, Rīgas-Hapsalas tiesības
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 183. lpp.
- Loeber August. Erbrecht bei zweiter Ehe nach Livländischem Stadtrecht - Rīgā, Kymmel: Riga, 1899, S. 115
- Белов Г.Ф. Городской строй и городская жизнь средневековой Германии - М. и С. Сабашниковы: Москва, 1912, - 292 c.
Resursi internetā par šo tēmu
- Stadtrechte // Academic dictionaries and encyclopedias
- Stadtrecht (geschichtlicher Stand etwa 2008, nachträgliche Veränderungen können leider grundsätzlich nicht berücksichtigt werden)
- Misāns I. Deutsche und ihre Nachbarn in den Hansestädten des östlichen Ostseeraums (.pdf)
- Городское право // Юридическая энциклопедия Правотека.ру
- Качанов Р.Ю. Городское право орденских городов
- § 39. Городское право средневековой Европы
- Корнев А.В., Таболин В.В. Муниципальное городское право. Правовые и организационные основы деятельности органов местного самоуправления в городах. - Москва, 2000, - c. 304
- Беляева Г.П. Из истории городского права Словакии XII - XIV вв.
- Записи Магдебургского права : источник
