Atšķirības starp "Baltijas Vietējo likumu kopojums" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Baltijas Vietējo likumu kopojums''' (kr. ''Свод местных узаконений губерний Остзейских'', vc. ''Provincialrecht des Ostseegouvernements'') - | + | '''Baltijas Vietējo likumu kopojums''' (kr. ''Свод местных узаконений губерний Остзейских'', vc. ''Provincialrecht des Ostseegouvernements'') jeb '''Baltijas Vietējie likumi''' - [[Krievijas impērija]]s [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņās]] vietējo likumu apkopojums un [[kodifikācija]], izveidota pēc [[Vidzemes bruņniecība]]s ierosinājuma. Projektu vadīja F.G. fon Bunge, apkopojot visus tai laikā Baltijas guberņās spēkā esošos civillikumus ([[Romiešu tiesības|romiešu]], vācu un vietējās tiesības), [[muižniecība]]s un [[pilsonība]]s privilēģijas, [[garīdzniecība]]s tiesības, pretrunu novēršanai izstrādājot dažus jaunus likumus. Pieņemti 25.11.1864., stājās spēkā 01.07.1865. Tas tika publicēts vācu un krievu valodā ar vienādu spēku, tekstuālo pretrunugadījumos priekšroka tika dota krievu tekstam. Turpmākie grozījumi un papildinājumi kopojumā tika izdoti tikai krievu valodā. Saturs veidots no 4636 posmiem, sadalīti ievadā un 4 grāmatās. Ievads satur noteikumus par tiesisko normu izšķirtību pēc tiesību apgabaliem, to piemērošanu un iztulkošanu. 1. sējums satur ģimenes tiesības, 2. sējums - lietu tiesības, 3. sējums - mantojuma tiesības, 4. sējums - saistību tiesības (nosauktas par "prasījumu tiesībām"). |
Vēsturiski Baltijas guberņās bija izveidojušās dažādas tiesības, kas bija saskaldītas pa dažādiem likumkrājumiem, statūtiem u.c. Jau 1728. gadā tika izdots Krievijas impērijas ukazs, kas noteica, ka Baltijas tiesības vienkopus jāsakārto Baltijas likumu grāmatā. Tika nodibināta komisija, izstrādāts likumprojekts, kurš tomēr netika apstiprināts. 1826. gadā cars [[Nikolajs I, Krievijas imperators|Nikolajs I]] likuma kodifikācijas reorganizēja, pie imperatora personiskās kancelejas nodibināja kodifikācijas komisiju, izraudzīja kodifikatoru Samsonu fon Himmelstjernu, kura uzdevums bija sakopot to, kas jau pastāvēja, neradot neko jaunu. Kopojuma plāns aptvēra 5 daļas: | Vēsturiski Baltijas guberņās bija izveidojušās dažādas tiesības, kas bija saskaldītas pa dažādiem likumkrājumiem, statūtiem u.c. Jau 1728. gadā tika izdots Krievijas impērijas ukazs, kas noteica, ka Baltijas tiesības vienkopus jāsakārto Baltijas likumu grāmatā. Tika nodibināta komisija, izstrādāts likumprojekts, kurš tomēr netika apstiprināts. 1826. gadā cars [[Nikolajs I, Krievijas imperators|Nikolajs I]] likuma kodifikācijas reorganizēja, pie imperatora personiskās kancelejas nodibināja kodifikācijas komisiju, izraudzīja kodifikatoru Samsonu fon Himmelstjernu, kura uzdevums bija sakopot to, kas jau pastāvēja, neradot neko jaunu. Kopojuma plāns aptvēra 5 daļas: | ||
| 7. rindiņa: | 7. rindiņa: | ||
* Civilprocesa tiesības; | * Civilprocesa tiesības; | ||
* Kriminālprocesa tiesības. | * Kriminālprocesa tiesības. | ||
| − | 1830. gadā tika pabeigtas pirmās divas daļas un nodotas [[Ģenerālgubernators|ģenerālgubernatoram]] izvērtēšanai. Tika daļēji sarakstīti vietējā civillikuma un civilprocesa likuma uzmetumi Vidzemei, tomēr šīs nodaļas nepabeidza. Civiltiesību kodifikāciju pabeidza dažus gadu desmitus vēlāk, bet vietējais process vispār netika kodificēts - to aizstāja impērijas procesuālie likumi. Sākotnēji teksts tika rakstīts vācu valodā, paralēli tulkots arī krieviski, Valsts padomes apspriedēs, rediģējot, izmantoja tekstu krievu valodā. To iesniedza imperatoram, kas to apstiprināja 1845. gada 1. jūlijā, izdodot īpašus ukazus. Baltijas vietējo likumu kopojuma 1. un 2. daļa kā jauns, patstāvīgs likums stājas spēkā ar 1846. gada 1 .janvāri. Kopojuma 3. daļa saturēja civillikumus un stājās spēkā 1865. gada 1. jūlijā (pārstrādātus šos | + | 1830. gadā tika pabeigtas pirmās divas daļas un nodotas [[Ģenerālgubernators|ģenerālgubernatoram]] izvērtēšanai. Tika daļēji sarakstīti vietējā civillikuma un civilprocesa likuma uzmetumi Vidzemei, tomēr šīs nodaļas nepabeidza. Civiltiesību kodifikāciju pabeidza dažus gadu desmitus vēlāk, bet vietējais process vispār netika kodificēts - to aizstāja impērijas procesuālie likumi. Sākotnēji teksts tika rakstīts vācu valodā, paralēli tulkots arī krieviski, Valsts padomes apspriedēs, rediģējot, izmantoja tekstu krievu valodā. To iesniedza imperatoram, kas to apstiprināja 1845. gada 1. jūlijā, izdodot īpašus ukazus. Baltijas vietējo likumu kopojuma 1. un 2. daļa kā jauns, patstāvīgs likums stājas spēkā ar 1846. gada 1. janvāri. Kopojuma 3. daļa saturēja civillikumus un stājās spēkā 1865. gada 1. jūlijā (pārstrādātus šos civillikumus Latvijas Republikā piemēroja līdz 01.01.1938.). |
Zemnieku tiesības šajā kopojumā neietilpa, bet pastāvēja kā atsevišķi likumi (1816., 1817., 1819.). | Zemnieku tiesības šajā kopojumā neietilpa, bet pastāvēja kā atsevišķi likumi (1816., 1817., 1819.). | ||
| 13. rindiņa: | 13. rindiņa: | ||
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
| − | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 163. lpp. | + | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 163., 210. lpp. |
[[Kategorija:Krievijas impērijas likumi]] | [[Kategorija:Krievijas impērijas likumi]] | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 5. jūnijs, plkst. 13.34
Baltijas Vietējo likumu kopojums (kr. Свод местных узаконений губерний Остзейских, vc. Provincialrecht des Ostseegouvernements) jeb Baltijas Vietējie likumi - Krievijas impērijas Baltijas guberņās vietējo likumu apkopojums un kodifikācija, izveidota pēc Vidzemes bruņniecības ierosinājuma. Projektu vadīja F.G. fon Bunge, apkopojot visus tai laikā Baltijas guberņās spēkā esošos civillikumus (romiešu, vācu un vietējās tiesības), muižniecības un pilsonības privilēģijas, garīdzniecības tiesības, pretrunu novēršanai izstrādājot dažus jaunus likumus. Pieņemti 25.11.1864., stājās spēkā 01.07.1865. Tas tika publicēts vācu un krievu valodā ar vienādu spēku, tekstuālo pretrunugadījumos priekšroka tika dota krievu tekstam. Turpmākie grozījumi un papildinājumi kopojumā tika izdoti tikai krievu valodā. Saturs veidots no 4636 posmiem, sadalīti ievadā un 4 grāmatās. Ievads satur noteikumus par tiesisko normu izšķirtību pēc tiesību apgabaliem, to piemērošanu un iztulkošanu. 1. sējums satur ģimenes tiesības, 2. sējums - lietu tiesības, 3. sējums - mantojuma tiesības, 4. sējums - saistību tiesības (nosauktas par "prasījumu tiesībām").
Vēsturiski Baltijas guberņās bija izveidojušās dažādas tiesības, kas bija saskaldītas pa dažādiem likumkrājumiem, statūtiem u.c. Jau 1728. gadā tika izdots Krievijas impērijas ukazs, kas noteica, ka Baltijas tiesības vienkopus jāsakārto Baltijas likumu grāmatā. Tika nodibināta komisija, izstrādāts likumprojekts, kurš tomēr netika apstiprināts. 1826. gadā cars Nikolajs I likuma kodifikācijas reorganizēja, pie imperatora personiskās kancelejas nodibināja kodifikācijas komisiju, izraudzīja kodifikatoru Samsonu fon Himmelstjernu, kura uzdevums bija sakopot to, kas jau pastāvēja, neradot neko jaunu. Kopojuma plāns aptvēra 5 daļas:
- Iestādes (Baltijas priviliģēto kārtu pašpārvaldes orgāni);
- Likumi par kārtām (Baltijas muižnieku, birģeru un garīdzinieku kārtu privilēģijas);
- Civillikumi (muižnieku zemes īpašumi un birģeru mantiskās tiesības);
- Civilprocesa tiesības;
- Kriminālprocesa tiesības.
1830. gadā tika pabeigtas pirmās divas daļas un nodotas ģenerālgubernatoram izvērtēšanai. Tika daļēji sarakstīti vietējā civillikuma un civilprocesa likuma uzmetumi Vidzemei, tomēr šīs nodaļas nepabeidza. Civiltiesību kodifikāciju pabeidza dažus gadu desmitus vēlāk, bet vietējais process vispār netika kodificēts - to aizstāja impērijas procesuālie likumi. Sākotnēji teksts tika rakstīts vācu valodā, paralēli tulkots arī krieviski, Valsts padomes apspriedēs, rediģējot, izmantoja tekstu krievu valodā. To iesniedza imperatoram, kas to apstiprināja 1845. gada 1. jūlijā, izdodot īpašus ukazus. Baltijas vietējo likumu kopojuma 1. un 2. daļa kā jauns, patstāvīgs likums stājas spēkā ar 1846. gada 1. janvāri. Kopojuma 3. daļa saturēja civillikumus un stājās spēkā 1865. gada 1. jūlijā (pārstrādātus šos civillikumus Latvijas Republikā piemēroja līdz 01.01.1938.).
Zemnieku tiesības šajā kopojumā neietilpa, bet pastāvēja kā atsevišķi likumi (1816., 1817., 1819.).
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 163., 210. lpp.
