Baltijas Vietējo likumu kopojums
Baltijas Vietējo likumu kopojums (kr. Свод местных узаконений губерний Остзейских, vc. Provincialrecht des Ostseegouvernements) jeb Baltijas Vietējie civillikumi - Krievijas impērijas Baltijas guberņās vietējo likumu apkopojums un kodifikācija, izveidota pēc Vidzemes bruņniecības ierosinājuma. Projektu vadīja F.G. fon Bunge, apkopojot visus tai laikā Baltijas guberņās spēkā esošos civillikumus (romiešu, Livonijas Bruņinieku tiesības un zemnieku paražu tiesības), pretrunu novēršanai izstrādājot dažus jaunus likumus. Pieņemti 25.11.1864., stājās spēkā 01.07.1865.
Publicēti vācu un krievu valodā ar vienādu spēku, tekstuālo pretrunu gadījumos priekšroka tika dota krievu tekstam. Turpmākie grozījumi un papildinājumi kopojumā tika izdoti tikai krievu valodā. Saturs veidots no 4636 paragrāfiem, sadalīti ievadā un 4 grāmatās. Ievads satur noteikumus par tiesisko normu izšķirtību pēc tiesību apgabaliem, to piemērošanu un iztulkošanu. 1. sējums satur ģimenes tiesības, 2. sējums - lietu tiesības, 3. sējums - mantojuma tiesības, 4. sējums - saistību tiesības (nosauktas par "prasījumu tiesībām").
Vēsturiski Baltijas guberņās bija izveidojušās dažādas tiesības, kas bija saskaldītas pa dažādiem likumkrājumiem, statūtiem u.c. Jau 1728. gadā tika izdots Krievijas impērijas ukazs, kas noteica, ka Baltijas tiesības vienkopus jāsakārto Baltijas likumu grāmatā. Tika nodibināta komisija, izstrādāts likumprojekts, kurš tomēr netika apstiprināts. 1826. gadā cars Nikolajs I likuma kodifikācijas reorganizēja, pie imperatora personiskās kancelejas nodibināja kodifikācijas komisiju, izraudzīja kodifikatoru Reinholdu Samsonu fon Himmelšernu (Reinhold Jochann Ludwig Samson von Himmelstjerna, kr. Самсон-фон-Гиммельштирн Рейнгольд, 1778-1858), kura uzdevums bija sakopot to, kas jau pastāvēja, neradot neko jaunu. Kopojuma plāns aptvēra 5 daļas:
- Iestādes (Baltijas priviliģēto kārtu pašpārvaldes orgāni);
- Likumi par kārtām (Baltijas muižnieku, birģeru un garīdzinieku kārtu privilēģijas);
- Civillikumi (muižnieku zemes īpašumi un birģeru mantiskās tiesības);
- Civilprocesa tiesības;
- Kriminālprocesa tiesības.
1830. gadā tika pabeigtas pirmās divas daļas un nodotas ģenerālgubernatoram izvērtēšanai. Tika daļēji sarakstīti vietējā civillikuma un civilprocesa likuma uzmetumi Vidzemei, tomēr šīs nodaļas nepabeidza. Civiltiesību kodifikāciju pabeidza dažus gadu desmitus vēlāk, bet vietējais process vispār netika kodificēts - to aizstāja impērijas procesuālie likumi. Sākotnēji teksts tika rakstīts vācu valodā, paralēli tulkots arī krieviski, Valsts padomes apspriedēs, rediģējot, izmantoja tekstu krievu valodā. To iesniedza imperatoram, kas to apstiprināja 1845. gada 1. jūlijā, izdodot īpašus ukazus. Baltijas vietējo likumu kopojuma 1. un 2. daļa kā jauns, patstāvīgs likums stājas spēkā ar 1846. gada 1. janvāri. Kopojuma 3. daļa saturēja civillikumus un stājās spēkā 1865. gada 1. jūlijā (šos civillikumus Latvijas Republikā piemēroja līdz 01.01.1938., bet Igaunijā tie bija spēkā līdz 1940. gadam). Kopojuma vācu teksts "Liv-, Est- und Curlaendisches Privatrecht" ("Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes privāttiesības"), šķiet, ir vienīgais Baltijas normatīvais akts, kurš līdz pat šodienai ir vispārzināms Eiropā.
Zemnieku tiesības šajā kopojumā neietilpa, bet pastāvēja kā atsevišķi likumi (1816., 1817., 1819.).
