Atšķirības starp "Vivekananda" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Vivekananda''' jeb '''Svami Vivekānanda''' (anskr. स्वामिविवेकानन्दः; 1863.-1902.), īstajā vārdā '''Narendranāts Data''' (''Narendranath Datta'') - bengāļu [[Indiešu filosofija|reliģisks domātājs]], [[Ramakrišna]]s skolnieks, sabiedrisks darbinieks. | '''Vivekananda''' jeb '''Svami Vivekānanda''' (anskr. स्वामिविवेकानन्दः; 1863.-1902.), īstajā vārdā '''Narendranāts Data''' (''Narendranath Datta'') - bengāļu [[Indiešu filosofija|reliģisks domātājs]], [[Ramakrišna]]s skolnieks, sabiedrisks darbinieks. | ||
| − | Dzimis 1863. gada 12. janvārī kaijaču (''kayastha'' - elitāra [[Šudras|šudru]] subkasta) ģimenē Kalkutā, Bengālijas provincē, britu koloniālajā Indijā. 1879. gadā uzsāka mācības Kalkutas universitātes Prezidenta koledžā (''Presidency College''), taču jau nākamajā gadā nomainīja koledžu, lai padziļināti apgūtu filosofiju un teoloģiju (''Scottish Church College''). Šajā laikā iesaistījās [[brahmošomadža]]s (''Brahmo Shômaj'') sektā, aktīvi interesējies par reliģiozitāti un ticības jautājumiem. 1881. gadā iepazinies ar Ramakrišnu, un turpmākos 6 gadus tā vadībā iedziļinājās advaita vedantas mācībā. 1890. gadā uzsāka klejojumus pa Indiju, apmeklējot dažādus tempļus un skolas, meklējot atbildes uz jautājumiem, mainot pieņemtos vārdus, līdz 1892. gada decembrī nonācis tālākajā subkontinenta dienvidu punktā, Komorinas ragā (''Cape Comorin''). Tur, pēc ilgstošas meditācijas, pieņēmis vārdu "Svami Vivekananda". 1893. gadā kā [[vedanta]]s sludinātājs devās uz ASV, Lielbritāniju un Japānu, atgriežoties dzimtenē tikai 1897. gadā. Atgriezies, Vivekananda nodibināja "Ramakrišnas misiju" (dažkārt dēvētu par "Ramakrišnas ordeni"). Miris 1902. gada 4. jūlijā, 39 gadu vecumā, Kalkutā. | + | Dzimis 1863. gada 12. janvārī kaijaču (''kayastha'' - elitāra [[Šudras|šudru]] subkasta) ģimenē Kalkutā, Bengālijas provincē, britu koloniālajā Indijā. Tēvs Višvanats Data (''Vishwanath Dutta'') bija jurists, [[advokāts]], kas varēja nodrošināt bērniem labu sākumizglītību. 1879. gadā uzsāka mācības Kalkutas universitātes Prezidenta koledžā (''Presidency College''), taču jau nākamajā gadā nomainīja koledžu, lai padziļināti apgūtu filosofiju un teoloģiju (''Scottish Church College''). Šajā laikā iesaistījās [[brahmošomadža]]s (''Brahmo Shômaj'') sektā, aktīvi interesējies par reliģiozitāti un ticības jautājumiem. 1881. gadā iepazinies ar Ramakrišnu, un turpmākos 6 gadus tā vadībā iedziļinājās advaita vedantas mācībā. 1890. gadā uzsāka klejojumus pa Indiju, apmeklējot dažādus tempļus un skolas, meklējot atbildes uz jautājumiem, mainot pieņemtos vārdus, līdz 1892. gada decembrī nonācis tālākajā subkontinenta dienvidu punktā, Komorinas ragā (''Cape Comorin''). Tur, pēc ilgstošas meditācijas, pieņēmis vārdu "Svami Vivekananda". 1893. gadā kā [[vedanta]]s sludinātājs devās uz ASV, Lielbritāniju un Japānu, atgriežoties dzimtenē tikai 1897. gadā. Atgriezies, Vivekananda nodibināja "Ramakrišnas misiju" (dažkārt dēvētu par "Ramakrišnas ordeni"). Miris 1902. gada 4. jūlijā, 39 gadu vecumā, Kalkutā. |
Tāpat kā Ramakrišna, iestājās par uz vedantas pamatiem esošu universālu reliģiju, taču, neaprobežojoties tikai ar ticības sludināšanu, Vivekananda pievērsās aktīvai sabiedriski politiskai darbībai, aicinot liberalizēt un reformēt koloniālās Indijas pārvaldi, iestājās pret sociālo netaisnīgumu un rasismu, kas padarīja viņu par XX gs. sākuma indiešu nacionālās atbrīvošanas kustības līderu priekšteci. Savā mācībā centās tuvināt advaita vedantas koncepcijas sava laika zinātniskās domas atziņām. Mācīja, ka sociālajam progresam ir 4 stadijas, kas atšķiras cita no citas atkarībā no tā, kāda [[varna]] (sociālais slānis) ir valdošā: [[brahmaņi]], [[kšatriji]], [[vaišji]] vai [[šudras]]. | Tāpat kā Ramakrišna, iestājās par uz vedantas pamatiem esošu universālu reliģiju, taču, neaprobežojoties tikai ar ticības sludināšanu, Vivekananda pievērsās aktīvai sabiedriski politiskai darbībai, aicinot liberalizēt un reformēt koloniālās Indijas pārvaldi, iestājās pret sociālo netaisnīgumu un rasismu, kas padarīja viņu par XX gs. sākuma indiešu nacionālās atbrīvošanas kustības līderu priekšteci. Savā mācībā centās tuvināt advaita vedantas koncepcijas sava laika zinātniskās domas atziņām. Mācīja, ka sociālajam progresam ir 4 stadijas, kas atšķiras cita no citas atkarībā no tā, kāda [[varna]] (sociālais slānis) ir valdošā: [[brahmaņi]], [[kšatriji]], [[vaišji]] vai [[šudras]]. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 14. jūnijs, plkst. 14.38
Vivekananda jeb Svami Vivekānanda (anskr. स्वामिविवेकानन्दः; 1863.-1902.), īstajā vārdā Narendranāts Data (Narendranath Datta) - bengāļu reliģisks domātājs, Ramakrišnas skolnieks, sabiedrisks darbinieks.
Dzimis 1863. gada 12. janvārī kaijaču (kayastha - elitāra šudru subkasta) ģimenē Kalkutā, Bengālijas provincē, britu koloniālajā Indijā. Tēvs Višvanats Data (Vishwanath Dutta) bija jurists, advokāts, kas varēja nodrošināt bērniem labu sākumizglītību. 1879. gadā uzsāka mācības Kalkutas universitātes Prezidenta koledžā (Presidency College), taču jau nākamajā gadā nomainīja koledžu, lai padziļināti apgūtu filosofiju un teoloģiju (Scottish Church College). Šajā laikā iesaistījās brahmošomadžas (Brahmo Shômaj) sektā, aktīvi interesējies par reliģiozitāti un ticības jautājumiem. 1881. gadā iepazinies ar Ramakrišnu, un turpmākos 6 gadus tā vadībā iedziļinājās advaita vedantas mācībā. 1890. gadā uzsāka klejojumus pa Indiju, apmeklējot dažādus tempļus un skolas, meklējot atbildes uz jautājumiem, mainot pieņemtos vārdus, līdz 1892. gada decembrī nonācis tālākajā subkontinenta dienvidu punktā, Komorinas ragā (Cape Comorin). Tur, pēc ilgstošas meditācijas, pieņēmis vārdu "Svami Vivekananda". 1893. gadā kā vedantas sludinātājs devās uz ASV, Lielbritāniju un Japānu, atgriežoties dzimtenē tikai 1897. gadā. Atgriezies, Vivekananda nodibināja "Ramakrišnas misiju" (dažkārt dēvētu par "Ramakrišnas ordeni"). Miris 1902. gada 4. jūlijā, 39 gadu vecumā, Kalkutā.
Tāpat kā Ramakrišna, iestājās par uz vedantas pamatiem esošu universālu reliģiju, taču, neaprobežojoties tikai ar ticības sludināšanu, Vivekananda pievērsās aktīvai sabiedriski politiskai darbībai, aicinot liberalizēt un reformēt koloniālās Indijas pārvaldi, iestājās pret sociālo netaisnīgumu un rasismu, kas padarīja viņu par XX gs. sākuma indiešu nacionālās atbrīvošanas kustības līderu priekšteci. Savā mācībā centās tuvināt advaita vedantas koncepcijas sava laika zinātniskās domas atziņām. Mācīja, ka sociālajam progresam ir 4 stadijas, kas atšķiras cita no citas atkarībā no tā, kāda varna (sociālais slānis) ir valdošā: brahmaņi, kšatriji, vaišji vai šudras.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 448. lpp.
- Vivekananda. Rādža joga, bhakti joga, karma joga. - Vieda: Rīga, 2004. - 258 lpp. ISBN 9984701867
- Svami Vivekānanda. žnāna Joga : Praktiskā Vēdānta. - Vieda: Rīga, 2005. - 317 lpp. ISBN 998470193x
- Костюченко В.С. Вивекананда. - Мысль: Москва, 1977. — 192 с.
- Матуляк А.В. Эволюция взглядов Свами Вивекананды. // Компаративное видение истории философии. - СПб., 2008, С.97-108. - ISBN 978-5-93682-457-9
