Atšķirības starp "Albānija Kaukāzā" versijām

Versija, kas saglabāta 2008. gada 23. oktobris, plkst. 13.44

Albānija (gr. Αλβανεια, lat. Albania, pers. Arrana, azerb. Qafqaz Albaniyası, arm. Աղվանք - Agvanka, senarm. Aluanka, pašnosaukums nav zināms¹) - valsts Aizkaukāzā, mūsdienu Azerbaidžānas un Dienviddagestānas teritorijās no I gs.p.m.ē. līdz 510. gadam. Galvaspilsēta - Kabala (Kabalaka), bet V gs. - Berde. Sākotnēji 12 nahu-dagestāņu valodu saimes cilšu - albāņu, gelu, legu (lezgīnu), utiju (udīni), gargaru, čilbu, silvu, lpinu, codu u.c. - savienība, kuru antīkie ģeogrāfi lokalizē Kuras kreisajā krastā no Ibērijas līdz Kaspijas jūrai.² Pirmais albāņus piemin Lucijs Flavijs Arrians (Lucius Flavius Arrianus, 85.-175.), savā darbā "Anabasis Alexandru" minot tos persiešu karaspēkā kaujā pie Gaugamelām (331.g.p.m.ē.). Pirmo reizi albāņu valsts avotos parādās, kad Gnejs Pompejs (Gnaeus Pompeius) 66. g.p.m.ē., vajājot Mitridatu VI Eipatoru (Μιθριδάτης), pie Kuras upes sastapās kaujā ar albāņu valdnieka Oroza karaspēku (sakaujot to un padarot Albāniju par vasaļvalsti). Tad arī Strabons (Στράβων, 64.g.p.m.ē.-24.g.) savā "Ģeogrāfijā" (Γεογραφικά, 11.4.) dod pirmo daudzmaz plašāko albāņu un Albānijas aprakstu. Kā uzticams sabiedrotais, Albānijas valdnieks Urnairs, kad Roma un Sasanīdu Persija sadalīja 387. gadā Lielarmēniju, saņēma Arcahas un Utikas novadus, paplašinot savu valsti. Valdnieka Vačes laikā Albānija mēģināja saraut vasaļattiecības ar Persiju, taču tika sakauta un 461. gadā padarīta par provinci. Pievienojoties Ibērijas valdnieka Vahtanga IV Gorgosala un Armēnijas sparapeta Vagana Mamikonjana dumpim, Albānija kā valsts tika atjaunota 487. gadā, taču 510. gadā pēc Vačagana Tikumīgā nāves tika likvidēta kā valsts un turpmāk bija Persijas province. Ap 630. gadu tika daļa provinces kļuva par vasaļvalsti, kurā valdīja Mihranīdu dinastija, taču 705. gadā to iekaroja arābi un tā kļuva par kalifāta provinci. Kopš IV gs. dominējošā reliģija bija kristietība, persiešu laikā visai izplatīts arī zoroastrisms, bet sākut ar XI gs. tjurku cilšu migrāciju un apmešanos reģionā, par dominējošo reliģiju kļuva islams.

Atsauces un skaidrojumi

• ¹ Robert H. Hewsen. "Ethno-History and the Armenian Influence upon the Caucasian Albanians," in: Samuelian, Thomas J. (Hg.), Classical Armenian Culture. Influences and Creativity. - Chicago, 1982, 27-40.
• ² Муравьев С. Н. Заметки по исторической географии Закавказья. Плиний о населении Кавказа. // ВДИ., 1988, № 1, с. 157.

Literatūra

• Бартольд В. В. Сочинения, т. II., ч. 1, - Москва, 1963, стр., 661-662

Resursi internetā par šo tēmu

• Мовсес Каланкатуаци. «История страны Алуанк» / Пер. с древнеармянского. Ш. В. Смбатяна. Ереван, 1984
• Шнирельман В.А. Албанский миф.
• Саарян T. Границы Великой Армении и Кавказской Албании и этническая история Арцаха.
• В. Ф. Минорский. История Ширвана и Дербенда. - Москва, 1963