Atšķirības starp "Geto" versijām
m |
m |
||
(1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
− | '''Geto''' (an. ''ghetto'', vc. ''Ghetto oder Getto'', it. ''ghetto'', kr. ''гетто'' - no it. ''ghetta'' - "lietuve") - Eiropas vēsturē slēgts svešzemnieku kvartāls pilsētas robežās ar savu iekšēju pašpārvaldi un jurisdikciju. Visai izplatīta parādība viduslaikos un jaunajos laikos, kad gandrīz visās lielākajās pilsētās pēc vietējās [[rāte]]s vai iebraucēju kopienu lūguma tām (galvenokārt ebrejiem, taču bija arī holandiešiem u.c.) administratīvi iekārtoja savus geto. Šāds īpašs kvartāls fiksēts jau 1084. gadā | + | '''Geto''' (an. ''ghetto'', vc. ''Ghetto oder Getto'', it. ''ghetto'', kr. ''гетто'' - no it. ''ghetta'' - "lietuve") - Eiropas vēsturē slēgts svešzemnieku kvartāls pilsētas robežās ar savu iekšēju pašpārvaldi un jurisdikciju. Visai izplatīta parādība viduslaikos un jaunajos laikos, kad gandrīz visās lielākajās pilsētās pēc vietējās [[rāte]]s vai iebraucēju kopienu lūguma tām (galvenokārt ebrejiem, taču bija arī holandiešiem u.c.) administratīvi iekārtoja savus geto. Šāds īpašs kvartāls fiksēts jau 1084. gadā Altšpeijerā (vc. ''Altspeyer''), bet apzīmējums "geto" parādās Venēcijā 1516. gadā - ''Ghetto di Venezia'', - izdalot ebreju kopienai atsevišķu kvartālu. 1555. gadā [[pāvests]] Pāvils V ar [[Bulla|bullu]] ieteica šādus kvartālus ebrejiem ierīkot visās lielākajās kristiešu pilsētās (sākot ar 1562. gadu šos kvartālus sāka dēvēt par "geto"). Pēc [[Lielā franču revolūcija|Lielās franču revolūcijas]] geto Eiropā tika viens pēc otra likvidēti, taču dažviet pastāvēja līdz pat XIX gs. otrajai pusei. II Pasaules kara laikā [[Vācija]]s iekarotajā teritorijā [[Holokausts|holokausta]] ietvaros tika izveidoti īpaši ebreju geto, nošķirot tos no pārējiem iedzīvotājiem. XX gs. otrajā pusē geto etniskajām vai rasu minoritātēm kā izolēti kvartāli (taču bez savas pašpārvaldes un pakļauti vispārējai jurisdikcijai) pastāvēja daudzās ASV, Dienvidāfrikas republikas, Izraēlas pilsētās u.c. |
Skat. arī: [[Rīgas geto]], [[Varšavas geto sacelšanās]] | Skat. arī: [[Rīgas geto]], [[Varšavas geto sacelšanās]] | ||
33. rindiņa: | 33. rindiņa: | ||
[[Kategorija:Valsts]] | [[Kategorija:Valsts]] | ||
+ | [[Kategorija:Sabiedrība]] |
Pašreizējā versija, 2012. gada 27. septembris, plkst. 19.14
Geto (an. ghetto, vc. Ghetto oder Getto, it. ghetto, kr. гетто - no it. ghetta - "lietuve") - Eiropas vēsturē slēgts svešzemnieku kvartāls pilsētas robežās ar savu iekšēju pašpārvaldi un jurisdikciju. Visai izplatīta parādība viduslaikos un jaunajos laikos, kad gandrīz visās lielākajās pilsētās pēc vietējās rātes vai iebraucēju kopienu lūguma tām (galvenokārt ebrejiem, taču bija arī holandiešiem u.c.) administratīvi iekārtoja savus geto. Šāds īpašs kvartāls fiksēts jau 1084. gadā Altšpeijerā (vc. Altspeyer), bet apzīmējums "geto" parādās Venēcijā 1516. gadā - Ghetto di Venezia, - izdalot ebreju kopienai atsevišķu kvartālu. 1555. gadā pāvests Pāvils V ar bullu ieteica šādus kvartālus ebrejiem ierīkot visās lielākajās kristiešu pilsētās (sākot ar 1562. gadu šos kvartālus sāka dēvēt par "geto"). Pēc Lielās franču revolūcijas geto Eiropā tika viens pēc otra likvidēti, taču dažviet pastāvēja līdz pat XIX gs. otrajai pusei. II Pasaules kara laikā Vācijas iekarotajā teritorijā holokausta ietvaros tika izveidoti īpaši ebreju geto, nošķirot tos no pārējiem iedzīvotājiem. XX gs. otrajā pusē geto etniskajām vai rasu minoritātēm kā izolēti kvartāli (taču bez savas pašpārvaldes un pakļauti vispārējai jurisdikcijai) pastāvēja daudzās ASV, Dienvidāfrikas republikas, Izraēlas pilsētās u.c.
Skat. arī: Rīgas geto, Varšavas geto sacelšanās
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 284. lpp.
- In and out of the Ghetto. Jewish-Gentile Relations in Late Medieval and Early Modern Germany. / Ed. Ronnie Po-chia Hsia - CUP: Cambridge, 2002. ISBN 0-521-52289-7
- Eric J. Sterling. Life in the Ghettos During the Holocaust. - University Press: Syracuse, N.Y., 2005. ISBN 0-8156-0803-9
- Louis Wirth. The Ghetto. - Transaction Publications: London, 1998. ISBN 1-56000-983-7
- Walter Thabit, Frances Fox Piven. How East New York Became a Ghetto. - NYU Press: New York, 2005 - 320 p.
- Silke Berg. Il ghetto di Venezia. Das erste jüdische Getto in Europa. - Bergauf-Verlag: Frankfurt am Main, 1996. ISBN 3-00-000575-7
- Riccardo Calimani. Die Kaufleute von Venedig. Die Geschichte der Juden in der Löwenrepublik („Storia del ghetto di Venezia“). - Dtv: München, 1990. ISBN 3-423-11302-2
- Gabriele von Glasenapp. Aus der Judengasse. Zur Entstehung und Ausprägung deutschsprachiger Ghettoliteratur im 19. Jahrhundert. - Niemeyer: Tübingen, 1996. ISBN 3-484-65111-3
- Andrej Angrick und Peter Klein. Die „Endlösung“ in Riga. Ausbeutung und Vernichtung 1941–1944. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2006. ISBN 3-534-19149-8
- Christopher Browning. Die nationalsozialistische Ghettoisierungspolitik in Polen 1939–1941. // Der Weg zur „Endlösung“. Entscheidungen und Täter. - Rowohlt: Hamburg, 2002. ISBN 3-499-61344-1, S. 39–70.
- Ulrich Best und Dirk Gebhardt. Ghetto-Diskurse. Geographie der Stigmatisierung in Marseille und Berlin. - Universitätsverlag: Potsdam, 2001. ISBN 3-935024-24-X
- Walled Cities und die Konstruktion von communities. Das europäische Ghetto als urbaner Raum. / Gerhard Milchram Hrsg. - Folio-Verlag: Wien, 2001. ISBN 3-85256-190-6
- Rauf Ceylan. Ethnische Kolonien. Entstehung, Funktion und Wandel am Beispiel türkischer Moscheen und Cafés. - Verlag für Sozialwissenschaften: Wiesbaden, 2006. ISBN 3-531-15258-0
Resursi internetā par šo tēmu
- Ghetto // Merriam-Webster Online Dictionary
- Yves Zenou, Nicolas Boccard. Racial Discrimination and Redlining in Cities.