Atšķirības starp "Sabiedrības modeļi" versijām
m |
m |
||
| (8 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Sabiedrības modelis''' (no lat. ''modulus'' - mērs, paraugs) - hipotētisks sabiedrības pamatprincipu modelējums, kuram jāatspoguļo sabiedrības attīstības gaitu, jāfiksē sasniegto stāvokli un jāparādīt pēdējās stadijas būtiskās atšķirības no visiem iepriekšējiem stāvokļiem. Tā ir reāla vai iedomāta palīgsistēma, kas līdzīga kādam neizzinātam objektam un tiek izmantota oriģināla (neizzinātā objekta) pētīšanai. Ar modeli kā vienkāršāku sistēmu aizstāj oriģinālu, saglabājot tā būtiskās iezīmes, īpašības un likumsakarības. Modelēšanas loģiskais pamats ir secinājums pēc analoģijas, kurš dod nevis absolūti drošas, bet gan varbūtējas zināšanas. Modelim, saglabājot atbilstību (adekvātumu) oriģinālam, vienlaicīgi ir jābūt vienkāršākam, izziņai pieejamākam u noderīgākam nekā oriģinālam. Konkrēta modeļa izvēle ir atkarīga gan no oriģināla specifikas, gan tā, kādas zināšanas (piem., par struktūru, par izmaiņām, par attiecībām un savstarpējām sakarībām utt.) grib iegūt par oriģinālu. Dažādu sabiedrības modeļu veidošana balstījās uz pieņēmumu, ka vēstures procesam ir vienota loģika, iekšēja jēga, regularitāte un virzība (tie ir tikai analītiskos nolūkos veidoti sabiedrības modeļi, nevis reālas vēsturiskas sabiedrības) - piemēram, [[Spensers Herberts|H.Spensera]] ar militārās un industriālās sabiedrības modeli, [[Dirkheims Emīls|E.Dirkheima]] sociālo saišu dažādo kvalitāšu modelis, [[Tennīss Ferdinands|F.Tennīsa]] kopienas (''Gemeinschaft'') un kopsabiedrības (''Gesellschaft'' modelis u.c. | '''Sabiedrības modelis''' (no lat. ''modulus'' - mērs, paraugs) - hipotētisks sabiedrības pamatprincipu modelējums, kuram jāatspoguļo sabiedrības attīstības gaitu, jāfiksē sasniegto stāvokli un jāparādīt pēdējās stadijas būtiskās atšķirības no visiem iepriekšējiem stāvokļiem. Tā ir reāla vai iedomāta palīgsistēma, kas līdzīga kādam neizzinātam objektam un tiek izmantota oriģināla (neizzinātā objekta) pētīšanai. Ar modeli kā vienkāršāku sistēmu aizstāj oriģinālu, saglabājot tā būtiskās iezīmes, īpašības un likumsakarības. Modelēšanas loģiskais pamats ir secinājums pēc analoģijas, kurš dod nevis absolūti drošas, bet gan varbūtējas zināšanas. Modelim, saglabājot atbilstību (adekvātumu) oriģinālam, vienlaicīgi ir jābūt vienkāršākam, izziņai pieejamākam u noderīgākam nekā oriģinālam. Konkrēta modeļa izvēle ir atkarīga gan no oriģināla specifikas, gan tā, kādas zināšanas (piem., par struktūru, par izmaiņām, par attiecībām un savstarpējām sakarībām utt.) grib iegūt par oriģinālu. Dažādu sabiedrības modeļu veidošana balstījās uz pieņēmumu, ka vēstures procesam ir vienota loģika, iekšēja jēga, regularitāte un virzība (tie ir tikai analītiskos nolūkos veidoti sabiedrības modeļi, nevis reālas vēsturiskas sabiedrības) - piemēram, [[Spensers Herberts|H.Spensera]] ar militārās un industriālās sabiedrības modeli, [[Dirkheims Emīls|E.Dirkheima]] sociālo saišu dažādo kvalitāšu modelis, [[Tennīss Ferdinands|F.Tennīsa]] kopienas (''Gemeinschaft'') un kopsabiedrības (''Gesellschaft'' modelis u.c. | ||
| − | Populārākie ir sabiedrības trīs attīstības stadiju modeļi. [[Konts Ogists|O.Konts]], uzskatīdams, ka vēsturisko izmaiņu virzošais spēks ir zināšanu kvantitatīvs un kvalitatīvs pieaugums, cilvēces attīstībā atšķīra 3 stadijas: teoloģisko, metafizisko un pozitīvo. Pēc L.H.Morgana domām, sabiedrības attīstību virza izgudrojumi, atklājumi, tehnoloģiskie jaunievedumi, un saistībā ar tiem var izdalīt trīs sabiedrības modeļus jeb fāzes: mežonību, barbarismu, civilizāciju. [[Markss Kārlis|K.Markss]], balstīdamies uz savu pieņēmumu par katrai sabiedrībai raksturīgajām attiecībām starp ražošanas spēkiem un ražošanas attiecībām, izdalīja 3 sabiedrības attīstības stadijas jeb sabiedriski ekonomiskās formācijas: neantagonisko, antagonisko, neantagonistisko. [[Engelss Fridrihs|F.Engels]]s un Marksa sekotāji šīs 3 stadijas sadalīja piecās, un šī shēma joprojām dominē skolu vēstures programmās: 1) [[pirmatnējā kopiena]] – primitīvais /nolīdzinošais/ komunisms (pirmā neantagonistiskā); 2) [[verdzības iekārta]] (pirmā antagonistiskā); 3) [[feodālisms]] (otrā antagonistiskā); 4) [[kapitālisms]] (trešā antagonistiskā); 5) [[komunisms]] (otrā neantagonistiskā). XX gs. popularitāti guva un visilgāk zinātniskajā apritē noturējās [[tradicionālās sabiedrības modelis]] un [[industriālās sabiedrības modelis]], kurus gadsimta otrajā pusē papildināja [[postindustriālās sabiedrības modelis]]. | + | Tiek atlasītas noteiktas pazīmes, īpašības, konstatētas tendences un no visa tā izveidota vairāk vai mazāk saskaņota, loģiski nepretrunīga konstrukcija ( shēma, koncepcija, teorija). Katram zinātniekam ir tiesības skatīties uz sabiedrību caur savu „konceptuālo prizmu”, „uzklāt” realitātei savu „konceptuālo shēmu”. Pie tam spēkā ir tā saucamais „ass princips”, t.i., katrai shēmai (teorijai) ir sava „ass”, ap kuru izkārtojas pētījuma loģika. „Ass” nosaka pētījuma specifiku, pieejas savdabību problēmām. Var būt dažādas „asis”: vēsturiskā, politiskā, ekonomiskā, tehnoloģiskā u.c. Tās nevar būt patiesas vai aplamas, bet tikai derīgas vai nederīgas sabiedrības izpratnei. |
| + | |||
| + | == Attīstības stadiju modeļi == | ||
| + | |||
| + | Populārākie ir sabiedrības trīs attīstības stadiju modeļi. [[Konts Ogists|O.Konts]], uzskatīdams, ka vēsturisko izmaiņu virzošais spēks ir zināšanu kvantitatīvs un kvalitatīvs pieaugums, cilvēces attīstībā atšķīra 3 stadijas: teoloģisko, metafizisko un pozitīvo. Pēc L.H.Morgana domām, sabiedrības attīstību virza izgudrojumi, atklājumi, tehnoloģiskie jaunievedumi, un saistībā ar tiem var izdalīt trīs sabiedrības modeļus jeb fāzes: mežonību, barbarismu, civilizāciju. [[Markss Kārlis|K.Markss]], balstīdamies uz savu pieņēmumu par katrai sabiedrībai raksturīgajām attiecībām starp ražošanas spēkiem un ražošanas attiecībām, izdalīja 3 sabiedrības attīstības stadijas jeb [[Sabiedriski ekonomiskā formācija|sabiedriski ekonomiskās formācijas]]: neantagonisko, antagonisko, neantagonistisko. [[Engelss Fridrihs|F.Engels]]s un Marksa sekotāji šīs 3 stadijas sadalīja piecās, un šī shēma joprojām dominē skolu vēstures programmās: 1) [[pirmatnējā kopiena]] – primitīvais /nolīdzinošais/ komunisms (pirmā neantagonistiskā); 2) [[verdzības iekārta]] (pirmā antagonistiskā); 3) [[feodālisms]] (otrā antagonistiskā); 4) [[kapitālisms]] (trešā antagonistiskā); 5) [[komunisms]] (otrā neantagonistiskā). XX gs. popularitāti guva un visilgāk zinātniskajā apritē noturējās [[tradicionālās sabiedrības modelis]] un [[industriālās sabiedrības modelis]], kurus gadsimta otrajā pusē papildināja [[postindustriālās sabiedrības modelis]]. | ||
| − | + | == Lokālo sabiedrību modeļi == | |
| + | |||
| + | Sabiedrības grupē pēc to attīstības līmeņiem, galveno uzmanību pievēršot labklājības līmenim: | ||
| + | * Pirmā pasaule - jeb "Ziemeļi" aptver valstis, kuras ir augsti industrializētas (Kanāda, ASV, ES, Japāna, Austrālija un Jaunzēlande). Tajās ir augsta urbanizētība, labi izveidots komunikāciju tīkls, augsts iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju (vairāk nekā 2000 $ gadā), zema dzimstība un mirstība, liels kopējais enerģijas patēriņš un liels to strādājošo īpatsvars, kuri nodarbināti ražošanas vai pakalpojumu industrijā. Pirmā pasaule aptver Kanādu, ASV, Rietumeiropu, Japānu, Austrāliju un Jaunzēlandi. | ||
| + | * Otrā pasaule - industrializētās agrākās "sociālisma nometnes" valstis, kurās industrija bija attīstīta nevienmērīgi – relatīvi augsts līmenis tika sasniegts ieguves, metalurģijas, mašīnbūves, militārajā u.c. tā saucamajās „smagās rūpniecības” nozarēs, bet patēriņa priekšmetu un pakalpojumu ražošanā šis līmenis bija zems. Šī disproporcija noteica valstu militāro varenību un iedzīvotāju relatīvi zemo dzīves un patēriņa līmeni. | ||
| + | * Trešā pasaule - jeb "Dienvidi" ir jaunattīstības valstis, kas mazāk attīstītas nekā Pirmā un Otrā pasaule, t.i. kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir neliels, bet vidējie ienākumi – zemi. Parasti šajās valstīs ir mazs vidējais mūža ilgums, augsta dzimstība un mirstība, vājas veselības aprūpes iespējas, liela atkarība no lauksaimniecības un tādām precēm, kuru cena un noiets ir svārstīgi, vāja satiksme un sakari, zema rakstpratība, augsts bezdarba līmenis, liels valsts ārējais parāds. Jaunattīstības pasaule aptver lielāko daļu Āfrikas un vairākas Āzijas un Dienvidamerikas zemes. Termins „Trešā pasaule” pirmo reizi oficiāli tika lietots 1955. gadā Bandungas (Indonēzija) konferencē, kur bija sapulcējušās 29 Āzijas un Āfrikas valstis. Šajā konferencē Ķīna, pretstatot sevi „imperiālistiskajiem rietumiem” un „marksisma revizionistiem PSRS”, sevi deklarēja par „Trešās pasaules” valsti. 1961. gadā Belgradas konferencē jau bija pārstāvēta G77 Trešo valstu grupa. Mūsdienās Trešā pasaule aptver apmērām 130 valstis. | ||
| + | |||
| + | == Ekonomiku modeļi == | ||
| + | |||
| + | Dažkārt literatūrā sabiedrības iedala modeļos pēc noteicošā ekonomikas veida: | ||
| + | * [[tradicionālā ekonomika]]; | ||
| + | * [[brīvā tirgus ekonomika]]; | ||
| + | * [[komandekonomika]] jeb plānota ekonomika; | ||
| + | * [[jauktā ekonomika]]. | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
Pašreizējā versija, 2013. gada 28. februāris, plkst. 14.52
Sabiedrības modelis (no lat. modulus - mērs, paraugs) - hipotētisks sabiedrības pamatprincipu modelējums, kuram jāatspoguļo sabiedrības attīstības gaitu, jāfiksē sasniegto stāvokli un jāparādīt pēdējās stadijas būtiskās atšķirības no visiem iepriekšējiem stāvokļiem. Tā ir reāla vai iedomāta palīgsistēma, kas līdzīga kādam neizzinātam objektam un tiek izmantota oriģināla (neizzinātā objekta) pētīšanai. Ar modeli kā vienkāršāku sistēmu aizstāj oriģinālu, saglabājot tā būtiskās iezīmes, īpašības un likumsakarības. Modelēšanas loģiskais pamats ir secinājums pēc analoģijas, kurš dod nevis absolūti drošas, bet gan varbūtējas zināšanas. Modelim, saglabājot atbilstību (adekvātumu) oriģinālam, vienlaicīgi ir jābūt vienkāršākam, izziņai pieejamākam u noderīgākam nekā oriģinālam. Konkrēta modeļa izvēle ir atkarīga gan no oriģināla specifikas, gan tā, kādas zināšanas (piem., par struktūru, par izmaiņām, par attiecībām un savstarpējām sakarībām utt.) grib iegūt par oriģinālu. Dažādu sabiedrības modeļu veidošana balstījās uz pieņēmumu, ka vēstures procesam ir vienota loģika, iekšēja jēga, regularitāte un virzība (tie ir tikai analītiskos nolūkos veidoti sabiedrības modeļi, nevis reālas vēsturiskas sabiedrības) - piemēram, H.Spensera ar militārās un industriālās sabiedrības modeli, E.Dirkheima sociālo saišu dažādo kvalitāšu modelis, F.Tennīsa kopienas (Gemeinschaft) un kopsabiedrības (Gesellschaft modelis u.c.
Tiek atlasītas noteiktas pazīmes, īpašības, konstatētas tendences un no visa tā izveidota vairāk vai mazāk saskaņota, loģiski nepretrunīga konstrukcija ( shēma, koncepcija, teorija). Katram zinātniekam ir tiesības skatīties uz sabiedrību caur savu „konceptuālo prizmu”, „uzklāt” realitātei savu „konceptuālo shēmu”. Pie tam spēkā ir tā saucamais „ass princips”, t.i., katrai shēmai (teorijai) ir sava „ass”, ap kuru izkārtojas pētījuma loģika. „Ass” nosaka pētījuma specifiku, pieejas savdabību problēmām. Var būt dažādas „asis”: vēsturiskā, politiskā, ekonomiskā, tehnoloģiskā u.c. Tās nevar būt patiesas vai aplamas, bet tikai derīgas vai nederīgas sabiedrības izpratnei.
Satura rādītājs
Attīstības stadiju modeļi
Populārākie ir sabiedrības trīs attīstības stadiju modeļi. O.Konts, uzskatīdams, ka vēsturisko izmaiņu virzošais spēks ir zināšanu kvantitatīvs un kvalitatīvs pieaugums, cilvēces attīstībā atšķīra 3 stadijas: teoloģisko, metafizisko un pozitīvo. Pēc L.H.Morgana domām, sabiedrības attīstību virza izgudrojumi, atklājumi, tehnoloģiskie jaunievedumi, un saistībā ar tiem var izdalīt trīs sabiedrības modeļus jeb fāzes: mežonību, barbarismu, civilizāciju. K.Markss, balstīdamies uz savu pieņēmumu par katrai sabiedrībai raksturīgajām attiecībām starp ražošanas spēkiem un ražošanas attiecībām, izdalīja 3 sabiedrības attīstības stadijas jeb sabiedriski ekonomiskās formācijas: neantagonisko, antagonisko, neantagonistisko. F.Engelss un Marksa sekotāji šīs 3 stadijas sadalīja piecās, un šī shēma joprojām dominē skolu vēstures programmās: 1) pirmatnējā kopiena – primitīvais /nolīdzinošais/ komunisms (pirmā neantagonistiskā); 2) verdzības iekārta (pirmā antagonistiskā); 3) feodālisms (otrā antagonistiskā); 4) kapitālisms (trešā antagonistiskā); 5) komunisms (otrā neantagonistiskā). XX gs. popularitāti guva un visilgāk zinātniskajā apritē noturējās tradicionālās sabiedrības modelis un industriālās sabiedrības modelis, kurus gadsimta otrajā pusē papildināja postindustriālās sabiedrības modelis.
Lokālo sabiedrību modeļi
Sabiedrības grupē pēc to attīstības līmeņiem, galveno uzmanību pievēršot labklājības līmenim:
- Pirmā pasaule - jeb "Ziemeļi" aptver valstis, kuras ir augsti industrializētas (Kanāda, ASV, ES, Japāna, Austrālija un Jaunzēlande). Tajās ir augsta urbanizētība, labi izveidots komunikāciju tīkls, augsts iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju (vairāk nekā 2000 $ gadā), zema dzimstība un mirstība, liels kopējais enerģijas patēriņš un liels to strādājošo īpatsvars, kuri nodarbināti ražošanas vai pakalpojumu industrijā. Pirmā pasaule aptver Kanādu, ASV, Rietumeiropu, Japānu, Austrāliju un Jaunzēlandi.
- Otrā pasaule - industrializētās agrākās "sociālisma nometnes" valstis, kurās industrija bija attīstīta nevienmērīgi – relatīvi augsts līmenis tika sasniegts ieguves, metalurģijas, mašīnbūves, militārajā u.c. tā saucamajās „smagās rūpniecības” nozarēs, bet patēriņa priekšmetu un pakalpojumu ražošanā šis līmenis bija zems. Šī disproporcija noteica valstu militāro varenību un iedzīvotāju relatīvi zemo dzīves un patēriņa līmeni.
- Trešā pasaule - jeb "Dienvidi" ir jaunattīstības valstis, kas mazāk attīstītas nekā Pirmā un Otrā pasaule, t.i. kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir neliels, bet vidējie ienākumi – zemi. Parasti šajās valstīs ir mazs vidējais mūža ilgums, augsta dzimstība un mirstība, vājas veselības aprūpes iespējas, liela atkarība no lauksaimniecības un tādām precēm, kuru cena un noiets ir svārstīgi, vāja satiksme un sakari, zema rakstpratība, augsts bezdarba līmenis, liels valsts ārējais parāds. Jaunattīstības pasaule aptver lielāko daļu Āfrikas un vairākas Āzijas un Dienvidamerikas zemes. Termins „Trešā pasaule” pirmo reizi oficiāli tika lietots 1955. gadā Bandungas (Indonēzija) konferencē, kur bija sapulcējušās 29 Āzijas un Āfrikas valstis. Šajā konferencē Ķīna, pretstatot sevi „imperiālistiskajiem rietumiem” un „marksisma revizionistiem PSRS”, sevi deklarēja par „Trešās pasaules” valsti. 1961. gadā Belgradas konferencē jau bija pārstāvēta G77 Trešo valstu grupa. Mūsdienās Trešā pasaule aptver apmērām 130 valstis.
Ekonomiku modeļi
Dažkārt literatūrā sabiedrības iedala modeļos pēc noteicošā ekonomikas veida:
- tradicionālā ekonomika;
- brīvā tirgus ekonomika;
- komandekonomika jeb plānota ekonomika;
- jauktā ekonomika.
