Atšķirības starp "Nācija" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Nācija''' - iedomāta, ierobežota un suverēna polītiska kopiena, kuru vieno īpaša solidaritātes izjūta. Nācija tiek definēta kā ierobežota, jo nācijas jēdziens attiecas uz konkrētu teritoriju apdzīvojošu sabiedrību, un kā suverēna, jo tā ir vērsta uz neatkarīgu un varenu valsti. Fenomens radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos kā varai optimālākajam izvēloties mononacionālas valsts modeli. | + | '''Nācija''' - iedomāta, ierobežota un suverēna polītiska kopiena, kuru vieno īpaša solidaritātes izjūta. Nācija tiek definēta kā ierobežota, jo nācijas jēdziens attiecas uz konkrētu teritoriju apdzīvojošu sabiedrību, un kā suverēna, jo tā ir vērsta uz neatkarīgu un varenu valsti. Fenomens radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos kā varai optimālākajam izvēloties mononacionālas valsts modeli. Nācijai nepieciešama kāda vienojoša kultūra un pilsoniska ideoloģija, kopīgi centieni, sapratne, idejas, pārdzīvojumi – noteikts šādu vērtību daudzums, kas palīdz cilvēkus viņu tēvzemē saliedēt vienā veselumā. Nācijas tiek uzskatītas par kultūrtipa kopienām, kuru locekļus apvieno ar vēsturi saistītās atmiņas, mīti un tradīcijas, bet gadījumos, ja valstī ieceļo ar savu vēsturisko kultūru “apaugušas” imigrantu kopienas, tad tikai pēc vairākām paaudzēm viņi pilnībā iekļaujas “nācijā”, tās vēsturiski iedibinātajā kultūrā. |
Kopīgais, kas vieno mūsdienās atšķirīgo nācijas jēdziena izpratni (ir ļoti grūti definēt jēdzienu, kas apzīmē noteiktu cilvēku grupu, kuriem ir īpaša solidaritātes izjūta), ir apjausma, ka nācijas ideja dara iespējamu kādu daļu definēt kā “mēs” un atlikušo daļu kā “svešie”. Tādējādi runa ir par ietveršanas un izslēgšanas metodi (saskaņā ar sociālo zinātņu terminoloģiju tās ir “inklūzija” un “eksklūzija”). T.i. nācija veidojas no indivīdiem, kuri identificējas ar kolektīvu, konstruē fiktīvu, iedomātu “mēs”, kas abstrahējas no nācijas locekļu reālām diferencēm un nevienādības. Konstruējot “mēs” vienotas nācijas izpratnē, indivīdiem nepieciešams rast kopīgus saskarsmes punktus, tāpēc priekšplānā izvirzās identitātes aspekts. Personīgi nepazīstamu, radniecības saitēm nesaistītu cilvēku kopības un saderības izjūta atklāj, ka kopumā kolektīvā un, jo īpaši, nacionālā identitāte ir plašāka nekā individuālā identitāte, tā ir sociālā procesā konstruēts fenomens. Indivīds nevar brīvi izvēlēties savu identitāti, identitātes “projekta” izstrādi un īstenošanu ierobežo pastāvošās diskursīvās prakses. Kolektīvās identitātes definīcija ar atsaucēm uz pagātni, nācijas “saknēm” ļauj padarīt to dabisku, neatklājot konkrētu sociāli politisko institūciju, kura organizē šo publisko diskursu. Grupas identitātes veidošana ietver kategorizācijas procesu, jo, lai grupa varētu pastāvēt, indivīdiem ir jākategorizē sevi grupas terminos. | Kopīgais, kas vieno mūsdienās atšķirīgo nācijas jēdziena izpratni (ir ļoti grūti definēt jēdzienu, kas apzīmē noteiktu cilvēku grupu, kuriem ir īpaša solidaritātes izjūta), ir apjausma, ka nācijas ideja dara iespējamu kādu daļu definēt kā “mēs” un atlikušo daļu kā “svešie”. Tādējādi runa ir par ietveršanas un izslēgšanas metodi (saskaņā ar sociālo zinātņu terminoloģiju tās ir “inklūzija” un “eksklūzija”). T.i. nācija veidojas no indivīdiem, kuri identificējas ar kolektīvu, konstruē fiktīvu, iedomātu “mēs”, kas abstrahējas no nācijas locekļu reālām diferencēm un nevienādības. Konstruējot “mēs” vienotas nācijas izpratnē, indivīdiem nepieciešams rast kopīgus saskarsmes punktus, tāpēc priekšplānā izvirzās identitātes aspekts. Personīgi nepazīstamu, radniecības saitēm nesaistītu cilvēku kopības un saderības izjūta atklāj, ka kopumā kolektīvā un, jo īpaši, nacionālā identitāte ir plašāka nekā individuālā identitāte, tā ir sociālā procesā konstruēts fenomens. Indivīds nevar brīvi izvēlēties savu identitāti, identitātes “projekta” izstrādi un īstenošanu ierobežo pastāvošās diskursīvās prakses. Kolektīvās identitātes definīcija ar atsaucēm uz pagātni, nācijas “saknēm” ļauj padarīt to dabisku, neatklājot konkrētu sociāli politisko institūciju, kura organizē šo publisko diskursu. Grupas identitātes veidošana ietver kategorizācijas procesu, jo, lai grupa varētu pastāvēt, indivīdiem ir jākategorizē sevi grupas terminos. | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 7. marts, plkst. 15.53
Nācija - iedomāta, ierobežota un suverēna polītiska kopiena, kuru vieno īpaša solidaritātes izjūta. Nācija tiek definēta kā ierobežota, jo nācijas jēdziens attiecas uz konkrētu teritoriju apdzīvojošu sabiedrību, un kā suverēna, jo tā ir vērsta uz neatkarīgu un varenu valsti. Fenomens radās XVIII-XIX gs. mijā Rietumeiropā, valsts varas centralizācijas procesā unificējot reģionālās kultūras vienā "nācijas kultūrā", reģionālos dialektus vienā "nācijas valodā", un par valsts stabilitātei un attīstībai jaunajos apstākļos kā varai optimālākajam izvēloties mononacionālas valsts modeli. Nācijai nepieciešama kāda vienojoša kultūra un pilsoniska ideoloģija, kopīgi centieni, sapratne, idejas, pārdzīvojumi – noteikts šādu vērtību daudzums, kas palīdz cilvēkus viņu tēvzemē saliedēt vienā veselumā. Nācijas tiek uzskatītas par kultūrtipa kopienām, kuru locekļus apvieno ar vēsturi saistītās atmiņas, mīti un tradīcijas, bet gadījumos, ja valstī ieceļo ar savu vēsturisko kultūru “apaugušas” imigrantu kopienas, tad tikai pēc vairākām paaudzēm viņi pilnībā iekļaujas “nācijā”, tās vēsturiski iedibinātajā kultūrā.
Kopīgais, kas vieno mūsdienās atšķirīgo nācijas jēdziena izpratni (ir ļoti grūti definēt jēdzienu, kas apzīmē noteiktu cilvēku grupu, kuriem ir īpaša solidaritātes izjūta), ir apjausma, ka nācijas ideja dara iespējamu kādu daļu definēt kā “mēs” un atlikušo daļu kā “svešie”. Tādējādi runa ir par ietveršanas un izslēgšanas metodi (saskaņā ar sociālo zinātņu terminoloģiju tās ir “inklūzija” un “eksklūzija”). T.i. nācija veidojas no indivīdiem, kuri identificējas ar kolektīvu, konstruē fiktīvu, iedomātu “mēs”, kas abstrahējas no nācijas locekļu reālām diferencēm un nevienādības. Konstruējot “mēs” vienotas nācijas izpratnē, indivīdiem nepieciešams rast kopīgus saskarsmes punktus, tāpēc priekšplānā izvirzās identitātes aspekts. Personīgi nepazīstamu, radniecības saitēm nesaistītu cilvēku kopības un saderības izjūta atklāj, ka kopumā kolektīvā un, jo īpaši, nacionālā identitāte ir plašāka nekā individuālā identitāte, tā ir sociālā procesā konstruēts fenomens. Indivīds nevar brīvi izvēlēties savu identitāti, identitātes “projekta” izstrādi un īstenošanu ierobežo pastāvošās diskursīvās prakses. Kolektīvās identitātes definīcija ar atsaucēm uz pagātni, nācijas “saknēm” ļauj padarīt to dabisku, neatklājot konkrētu sociāli politisko institūciju, kura organizē šo publisko diskursu. Grupas identitātes veidošana ietver kategorizācijas procesu, jo, lai grupa varētu pastāvēt, indivīdiem ir jākategorizē sevi grupas terminos.
Skat. arī nacionālisms, tauta, cilts, klans, dzimta
Literatūra par šo tēmu
- Jansen C., Borggraefe H. Nation. Nationalitaet. Nationalismus. - Campus Verlag: Frankfurt am Main, 2007
- Eickelpasch R., Rademacher C. Identitaet. - Transcript Verlag: Bielefeld, 2004
- Smith A.D. Nationalism: Theory, Ideology, History. - Polity Press: Cambridge, 2001
- Poole R. Nation and Identity. - Routledge: London/New York, 1999
- Андерсон Б. Воображаемые сообщества. Pазмышления об истоках распространении и национализма. - Kанон-пресс-ц, Kучково поле: Москва, 2001
