Atšķirības starp "Dzelzsdivīzija" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 2. aprīlis, plkst. 16.11

Dzelzs divīzija (vc. Eiserne Division, kr. Железная дивизия) - Vācijas armijas 6. rezerves korpusa operatīvā vienība Baltijā Latvijas Neatkarības kara laikā (1918.-1919.). Izveidota 1918. gada 21. novembrī no brīvprātīgajiem kā virsdienesta dzelzsbrigāde (Eiserne Brigade) īpašiem uzdevumiem, kuras taktiskais uzdevums bija segt Vācijas VIII armijas evakuāciju no Baltijas grūtākajos frontes iecirkņos. Komandieri:

• pulkvedis Kumme (21.11.1918.-15.01.1919.)
• majors J.Bišofs (15.01.1919.-03.1920.)

Dzelzsbrigāde veica savus uzdevumus, sedzot armijas atkāpšanos no Vidzemes uz Kurzemi. Personālsastāvs tika nemitīgi papildināts un pieauga no pāris simtiem vīru 1918. gada novembrī un decembrī līdz 4000 vīriem (no tiem kaujas sastāvā 1714), 10 lielgabaliem, 89 ložmetējiem un vienas lidmašīnas 1919. gada februāra beigās (pārdēvēta par "dzelzs divīziju"). VIII armijai atstājot Baltiju, tika pakļauta VI rezerves korpusa pavēlniecībai (Golcs). Marta sākumā piedalījās Latvijas zemessardzes uzbrukumā LSPR armijai Skrundas-Saldus virzienā (Dzelzsbrigādes kreisais spārns, kurā atradās Kalpaka bataljons) līdz Mažeiķu-Laižuvas virzienam (labais spārns). 10. martā divīziju pameta Goldfelda eskadrons, pārejot Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 22.05. dzelzsdivīzijas vienības veica kaujas operācijas pret lieliniekiem gar Jelgavas-Rīgas šoseju, pēc tam ieņēma Dzelzs tiltu pār Daugavu Rīgā. Pēc Rīgas ieņemšanas Dzelzsbrigāde tika izvietota Bolderājā un Daugavgrīvas cietoksnī. Pārdēvēta par "Dzelzsdivīziju". 1919. gada jūnija vidū sastāvēja no 3 kājnieku pulkiem, pie kam 1. un 2. pulkā bija 3 batalj., bet 3. pulkā tikai 2 batalj., pavisam no 8 bataljoniem. Bez tām divīzijā ietilpa arī neliels jēgeru bataljons un 3 divizioni vieglās artilērijas, pa 3 baterijām katrā divizionā. Katrā baterijā 4 lielgabali. Bataljoni sastāvēja no 3 strēlnieku un 1 ložmetēju rotas. Katrā pulkā bija arī neliela mīnmetēju rota no 4 mīnmetējiem. Divīzijā ietilpa arī viens kavalērijas pulks no 4 eskadroniem, 2 pionieru rotās un 437. lidotāju eskadriļa.

1919. gada 18. jūnijā vienība uz 2 nedēļām juridiski pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (t.s. Niedras kabinets) pakļautībā (apgādes ziņā paliekot VI korpusa apgādībā), lai to varētu iesaistīt kā atbalstu gaidāmajai Latvijas zemessardzes sadursmei ar Igaunijas armiju (Cēsu kaujas). Visām Dzelzsdivīzijās daļām vajadzēja sapulcēties Inčukalnā, bet tanī laikā Golca štābā bija ziņa, it kā Daugavpilī ienākušas divas lielinieku divīzijas. Tādēļ, lai piedalītos Cēsu kaujās, Inčukalnā majora Kleista vadībā ieradās tikai 4 bataljoni, 2 eskadroni un 4 baterijas. Saskaņā ar Strazdumuižas pamiera noteikumiem, jūlijā dzelzsdivīzija izvietojās Mītavā (~5000 vīru) un Bauskā (~4000 vīru), lai vēlāk evakuētos uz Vāciju. 24. augustā lielākā daļa vienības personālsastāva atsacījās atgriezties Vācijā, bet 3. oktobrī divīziju iekļāva Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijā.

1919. gada novembra sākumā pēc saraksta vienību veidoja:

• 1. Kurzemes kājnieku pulks (1 Kurländisches Infanterie Regiment, kom.majors von Lossow; ~800-900 vīri, 24-36 ložmetēji)
  • 1. bataljons (kom. Doin, vēlāk Krüger)
  • 2. bataljons (kom. haupt. Borcke, vēlāk Groeben)
  • 3. bataljons (kom. Heiberg, vēlāk von Stülpnagel)
• 2. Kurzemes kājnieku pulks (2 Kurländisches Infanterie Regiment, kom. majors von Kleist, vēlāk von Bomhard; ~1120-1160 vīri, 32-48 ložmetēji)
  • 1. Lībermaņa bataljons (Freiwilligen-Bataillon von Lieberman)
  • 2. Sudetiešu bataljons (Sudetenland, kom. haupt. Balla)
  • 3. Rikhofa brīvkorpuss (Freikorps Rieckhoff, kom. Rieckhoff)
• 3. Kurzemes kājnieku pulks, t.s. bavārieši (3 Kurländisches Infanterie Regiment, kom. kapteinis Poensgen, vēlāk von Klewitz; ~1000-1400 vīri, 32-48 ložmetēji)
  • 1. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (Freikorps Poensgen, Kurzemē kopš maija, kom. Meerwein)
  • 2. bataljons jeb Pensgena brīvkorpuss (Freikorps Poensgen, Kurzemē kopš maija, kom. Wolter)
• Kurzemes jēgeru bataljons (Courlandish Jäger Bn., kom. Buchner, ~600-800 vīri, 12-16 ložmetēji)
• Lutca ložmetējnieku komanda (Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung, ~400 vīri, 20-24 ložmetēji)
• Damma ložmetējnieku komanda (Maschinengewehr-Scharfschützen-Abteilung, 11-16 ložmetēji)
• Kurzemes jātnieku pulks (Kurländisches Kavallerie Regiment, kom. majors Graf von Kanitz; ~600 vīri, 8-16 ložmetēji).
  • 1. eskadrons
  • 2. eskadrons
  • 3. eskadrons
  • 4. eskadrons
  • 5. eskadrons
• 33. reihsvēra kājnieku pulks
• Kuldīgas brīvprātīgo jēgeru korpuss (Freiwilliges Jägerkorps Goldingen; kom. rezerves kapteibnis Berdings - Hauptmann der Reserve Berding, ~400-500 vīri, 20-30 ložmetēji)
  • štāba rota
  • kājnieku rota
  • smago ložmetēju rota
  • eskadrons
  • 1. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
  • 2. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
  • 3. divizions (2 vieglās artilērijas baterijas, 8-12 lielgabali)
  • smagās artilērijas divizions (2 smagās artilērijas baterijas, 8-10 haubices)
• sapieru bataljons (3 rotas, 15 ložmetēji, ~300 vīri)
• mīnmetēju komanda (Minenwerfer Kompanie, 2 rotas, 8 mīnmetēji)
• dzelzceļa policijas bataljons

aizmugures loģistikas un palīgvienības. Kopā pēc saraksta bija 3420-4700 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 520-640 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 32-58 lielgabalu, 161-234 ložmetēju.^[1]

Pēc Bermontiādes divīzija ar kaujām atkāpās uz Mēmeles (mūsd. Klaipēda) apvidu, bet no turienes uz Austrumprūsiju, kur 1920. gada martā pārrāva aizsprostojumu no vienībām, kurām tā bija jāaiztur un jāatbruņo, dodoties līdz Lejassaksijai, kur karavīri izklīda pa mājām.

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 112.-113. lpp. ISBN 9984-00-395-7
• Peniķis Mārtiņš. Latvijas armijas sākums un viņas darbība līdz 1919. gada 8. oktobrim. – Rīga, 1927. (1932.)
• Peniķis Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. / Peniķis Mārtiņš – Rīga, 1938. (1961., 2005.)
• Aleksandrs Kalējs, Aleksandrs Plensners. Mūsu armija: tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1929. – 177 lpp.
• Plensners Aleksandrs. Latvijas atbrīvošanās. – Rīga, 1929.
• Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš : 1918.-1920. – Rīga, 1921.(1990., 2005.)
• Vārpa Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: No pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. – Rīga, 2008.
• Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
• Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.

• Bischoff J. Die letzte Front. Geschichte der Eisernen Division im Baltikum, 1919. - Berlin, 1935

Resursi internetā par šo tēmu

• Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti par Brīvības cīņu periodu
• Izraksts no Jozefa Bišofa pavēles dzelzsdivīzijai par pāriešanu Latvijas Pagaidu valdības dienestā. 1919. gada 26. jūnijā, Rīgā