Atšķirības starp "Panslāvisms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
 
(26 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Panslāvisms''' (no gr. ''πάν'' - pán, "viss") – [[Nacionālisms|nacionālisma]] ideja un sabiedriska kustība par [[Slāvi|slāvu]] tautu kopību - par kopīgo, no citām tautām atšķirīgo mentalitāti, valodu, vēsturi, kas tās vienojot atsevišķā un unikālā veselumā, uz kā pamata vēlama slāvu tautu apvienošanās vienā politiskā un kultūras telpā.
+
'''Panslāvisms''' (an. ''Pan-Slavism'', vc. ''Panslawismus'', kr. ''панславизм''; no gr. ''πάν'' - pán, "viss") – [[Nacionālisms|nacionālisma]] ideja un sabiedriska kustība par [[Slāvi|slāvu]] tautu kopību - par kopīgo, no citām tautām atšķirīgo mentalitāti, valodu, vēsturi, kas tās vienojot atsevišķā un unikālā veselumā, uz kā pamata vēlama slāvu tautu apvienošanās vienā politiskā un kultūras telpā.  
  
−
Radās XIX gs. pirmajā pusē, kad līdz ar nacionālo literāro valodu dzimšanu, dzima pats [[Nācija|nācijas]] jēdziens un nacionālā apziņa, visu Eiropu pārņēma nacionālās pašidentificēšanās vilnis, kur nacionāli politiskās apvienošanās kustībās daudzi saskatīja vienīgo sabiedrības optimālās attīstības ceļu, kas apmierinātu gan nacionālās kopības ideju, gan prasības pēc politiskajām brīvībām, gan „sacementētu“ sabiedrību spēcīgā valstī. Tāpat pārējā Eiropā, nacionālās konsolidācijas kustība norisa arī slāvu zemēs: [[Serbi|serbu]] sacelšanās laikā, dienvidaustrumu slāvu zemēs dzimušajās kustībās par nacionālu valstu izveidošanu, Balkānu slāvu tendencē apvienoties, līdz šo kustību un tās idejas sāka dēvēt par “panslāvismu”. Savu ieguldījumu deva valodniecības kā zinātnes attīstība, konstatējot valodu grupas un tās definējot, kas inspirēja interesi par vēsturi no nacionālisma skatu punkta. Plaši sāka pētīt šo tautu [[Antropoloģija|antropoloģiju]] un [[Folklora|folkloru]], dibinājās slāvu kultūrizglītojošas biedrības, Krievijas impērijā radās [[Slavofili|slavofilu]] kustība. 1846. gadā Kijevā Kostomarovs, Kulišs un Ševčenko nodibināja “Kirila un Metodija brālību”, kas nodarbojās ar panslāviskas literatūras vākšanu un izplatīšanu, tautas izglītošanu. Slavofili XIX gs. 50.-60. gados radīja veselu teoriju par Austrumu un Rietumu, Krievijas un Eiropas pretnostatījumu, neatrisināmām pretrunām; mazo slāvu tautu labprātīgu asimilāciju. Šīs teorijas pamatlicēji bija Kirjevskis, Homjakovs, pēc tam K.Aksakovs, I.Aksakovs, Jelagins, Novikovs, Hilferdings, Lamanskis. Pamatā viņi akcentēja pretrunas starp Romas katolicismu un pareizticību.  
+
Terminu 1826. gadā ieviesa slovāku literāts Jans Herkels (''Ján Herkeľ''). Radās XIX gs. pirmajās desmitgadēs, visu Eiropu pārņēmušā nacionālās pašidentificēšanās viļņa ietvaros, kur nacionāli politiskās neatkarības tendencē (Balkānu slāvu pretošanās kustības par neatkarīgu valstu izveidošanu, vadoties pēc nacionālās identitātes un etniskajām robežām) pirmie slāvu tautu intelektuāļi saskatīja sabiedrības optimālās attīstības ceļu, kas apmierinātu gan nacionālās kopības ideju, gan prasības pēc politiskajām brīvībām, gan „sacementētu“ sabiedrību spēcīgā politiskā valstī. Sava loma bija arī valodniecības kā zinātnes attīstībai, konstatējot valodu grupas un tās definējot; strauju popularitāti guva slāvu tautu [[Antropoloģija|antropoloģija]] un [[Folklora|folklora]]. Tas viss inspirēja interesi par vēsturi no nacionālisma skatu punkta, dibinājās slāvu kultūrizglītojošas biedrības, kuru mērķis bija tautas pagātnes idealizācija, seno sakņu atrašana, nostāšanās līdzās "vecajām kultūrtautām". Panslāvisms radās šauras pirmo nacionālo intelektuāļu saujiņas lokā kā ideja par “radniecīgas literatūras apmaiņu”, un tikai laika gaitā sāka izplatīties plašāk un pieņēma politiskas ideoloģijas iezīmes. 1846. gadā Kijevā Kostomarovs, Kulišs un Ševčenko nodibināja “Kirila un Metodija brālību”, kas nodarbojās ar panslāviskas literatūras vākšanu un izplatīšanu, tautas izglītošanu. Krievijas impērijā ar zināmu valsts augstāko personu atbalstu radās [[Slavofili|slavofilu]] kustība, kuras līderi - [[Kirejevskis Ivans|Kirjevskis]], Homjakovs, pēc tam K.Aksakovs, I.Aksakovs, Jelagins, Novikovs, Hilferdings, Lamanskis, [[Berdjajevs Nikolajs|Berdjajevs]], [[Bakuņins Mihails|Bakuņins]] u.c. - XIX gs. 50.-60. gados radīja veselu teoriju par Austrumu un Rietumu, Krievijas un Eiropas pretnostatījumu, neatrisināmām pretrunām; mazo slāvu tautu labprātīgu asimilāciju, pretstāvi starp Rietumu katolicismu un Austrumu pareizticību. Taču bija arī otrs teorētiskais virziens, kurš saskatīja panslāvisma nākotni dienvidu un rietumu slāvu apvienošanos ap Poliju, kura līdz ar to kļūtu ievērojams spēks Centrāleiropā un spētu kalpot kā barjera tālākai Krievijas ekspansijai rietumu virzienā (tradicionālā poļu-krievu pretstāve un sāncensība par dominanti Austrumeiropā šai idejai deva visai "vēsturisku" pamatu). Pašu Centrālās un Dienvidaustrumu Eiropas slāvu vidū dominēja ideja par brīvu slāvu valstu konfederāciju, kas būtu optimālais slāvu kopības risinājums. Visas šīs idejas tika kvēli apspriestas vairākos slāvu tautu pārstāvju kongresos.  
  
−
Panslāvisms radās šauras nacionālo intelektuāļu saujiņas lokā kā ideja par “radniecīgas literatūras apmaiņu”, un tikai laika gaitā sāka izplatīties plašāk un pieņēma politiskas ideoloģijas iezīmes. Tautas sadzīves līmenī [[Bulgāri|bulgāriem]] nebija ne jausmas, kas notiek pie [[Čehi|čehiem]] vai [[Slovēņi|slovēņiem]] (labi, ja par tādiem bija dzirdējuši); čehi nezināja neko par serbiem un bulgāriem (par informētības līmeni liecina kaut vai tas, ka vēl čehu panslāvists Šafariks domāja, ka bulgāru skaits ir apmēram 600 000, kaut arī tai laikā viņu bija apmēram 6 000 000). Eiropas publicistikā XIX gs. dominēja doma, ka panslāvisms ir slāvu pasaules politiskā apvienošanās Krievijas vadībā, akcentējot, ka Krievijas ārpolitikai vienmēr bijis agresīvas ekspansijas raksturs. Taču bija arī otrs teorētiskais virziens, kurš saskatīja panslāvisma nākotni dienvidu un rietumu slāvu apvienošanos ap Poliju, kura līdz ar to kļūtu ievērojams spēks Centrāleiropā un spētu kalpot kā barjera tālākai Krievijas ekspansijai rietumu virzienā (vēsturiskais poļu-krievu konflikts un sāncensība šai idejai deva visai loģisku pamatu). Pašu Centrālās un Dienvidaustrumu Eiropas slāvu vidū dominēja ideja par brīvu slāvu valstu konfederāciju, kas būtu optimālais slāvu kopības risinājums. Pašas Krievijas loma panslāvisma ģenēzē bija visai īpatna. Krievijas valdības simpātijas panslāvismam sākās tikai tad, kad tā konstatēja tā noderīgumu savu politisko mērķu īstenošanā, nevis otrādi.  
+
Krievijas impērijas loma panslāvisma ģenēzē bija visai īpatna: valsts varas līmenī atbalsts panslāvismam sākās tikai tad, kad tā konstatēja tā noderīgumu savu politisko mērķu īstenošanā, nevis otrādi. Savukārt Eiropas publicistikā XIX gs. dominēja doma, ka panslāvisms ir slāvu pasaules politiskā apvienošanās Krievijas vadībā, akcentējot, ka Krievijas ārpolitikai vienmēr bijis agresīvas ekspansijas raksturs.  
  
−
Ja XIX gs. sākumā dienvidrietumu slāvi vēl runāja par “vienlīdzīgu slāvu tautu federāciju”, taču pēc jauno Balkānu slāvu valstu izveidošanas XX gs. sākumā situācija mainījās: Balkānu slāvu tautas nebūt nealka apvienoties zem serbu vai horvātu karogiem, lai zaudētu nupat kā iegūto neatkarību..  Čehi, kuru ieguldījums slāvu kultūrā ir nenoliedzams, kategoriski norobežojās no slavofilu un rusofilu piedāvātās panslāvisma definīcijas. Poļi savu naidīgo nostāju pret Krieviju un tās hegemonijas tieksmēm nav slēpuši nekad. [[Horvāti]] atmeta panslāvismu jau XIX gs. 40. gados un pārorientējās uz Lielhorvātijas ideju. Pat bulgāri pēc Krimas kara, propagandējot savā Rumānijā izdotajā presē nacionālās atbrīvošanas idejas, visai krasi nostājās pret domu pievienoties Krievijai kā tās province. Serbi, kaut arī vēsturiski, reliģiski un politiski vienmēr bijuši tuvi Krievijai, līdz ar neatkarīgas valsts izveidošanu arī pamazām atteicās no panslāvisma idejas, to veiksmīgi aizstājot ar ''panserbismu'' - dienvidslāvu apvienošanu savā vadībā un veco slāvu zemju atgūšanu. XIX-XX gs. mijā panslāvisms zaudēja savu popularitāti slāvu tautu intelektuālās elites vidū, piekāpjoties lokālajam nacionālismam un zaudējot aktualitāti.
+
XX gs. sākumā situācija mainījās: 1. Pasaules karš pārveidoja Austrumeiropas robežas, slāvu tautas nebūt nealka apvienoties, lai zaudētu nupat kā iegūto lokālo neatkarību. Līdz ar to Balkānu reģionā panslāvisma idejas kā neaktuālas no aprites pamazām izspieda savstarpēji konfliktējošie [[panserbisms]] un [[panhorvātisms]] (abiem kopīga ideja dienvidslāvu apvienošanu savā vadībā un veco slāvu zemju atgūšanu, tikai vai nu serbu, vai horvātu vadībā). Savukārt čehi, slovāki un poļi tīri politisku iemeslu dēļ izveidoja savu kultūras areālu, Krievijai kļūstot par "internacionālo" PSRS. Panslāvisms zaudēja savu popularitāti slāvu tautu intelektuālās elites vidū, piekāpjoties lokālajam nacionālismam un zaudējot aktualitāti.
 +
 
 +
Skat. arī: [[panģermānisms]], [[narodņicisms]], [[tautiskums]], [[rusifikācija]]
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
13. rindiņa: 15. rindiņa:
 
* H.A.R.Gibb, H.A.Bowen. Islamic Society in the West. - Oxford, 1957.
 
* H.A.R.Gibb, H.A.Bowen. Islamic Society in the West. - Oxford, 1957.
 
* Mirjana Gross. On the integration of the Croatian nation: a case study in nation-building. // East European Quaterly, XV, 2, June 1981, P.212.
 
* Mirjana Gross. On the integration of the Croatian nation: a case study in nation-building. // East European Quaterly, XV, 2, June 1981, P.212.
 +
* Michael Boro Petrovich. The emergence of Russian Panslavism : 1856–1870. - New York, 1958
 +
----
 +
* Der Prager Slavenkongress 1848. / Andreas Moritsch (Hrsg.) - Böhlau: Köln/Weimar/Wien, 2000. ISBN 3-205-99288-1
 
----
 
----
 
* Пипин А.Н. Панславизмь. - Санкт-Петербург, 1913
 
* Пипин А.Н. Панславизмь. - Санкт-Петербург, 1913
26. rindiņa: 31. rindiņa:
 
* Первольфь. Александрь 1-й и славяне. //Древняя и Новая Россiя, №12, 1877
 
* Первольфь. Александрь 1-й и славяне. //Древняя и Новая Россiя, №12, 1877
 
* Броневский. Путешествие от Триеста до С.-Петербурга в 1810 г., - Санкт-Петербург, 1882
 
* Броневский. Путешествие от Триеста до С.-Петербурга в 1810 г., - Санкт-Петербург, 1882
 +
* Григорьева А.А. Панславизм: идеология и политика: 40-е годы XIX ‑ начало XX века: Монография. - Аспринт: Иркутск: , 2013. 200 с.
 +
* Григорьева А.А. Южнославянский вопрос в Габсбургской империи (40-е гг. XIX — начало ХХ вв.) // Известия Иркутского государственного университета. 2011. № 1(6). — С. 136-142.
 +
* Григорьева А.А. Польский вопрос в теориях российских и польских панславистов. // Вестник Иркутского государственного технического университета. 2011. № 1. — 249-253.
 +
* Григорьева А.А. Становление российского панславизма в 40-80-е годы XIX века. // Русская философия: история, методология, жизнь. / отв. ред. Аляев Г. - АСМИ: Полтава, 2011. - С. 702-712.
 +
* Григорьева А.А. Внешняя политика Австро-Венгрии на Балканах и панславизм (60-е гг. XIX — начало ХХ вв.). // Вестник Иркутского государственного технического университета. 2011. № 7(54). - С.187-193.
  
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
  
 
* [http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Zeiferts/9.%202.dala/2atmod/1.laikm.htm#b Laikmeta raksturs. // Zeiferts T. Latviešu rakstniecības vēsture.]
 
* [http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Zeiferts/9.%202.dala/2atmod/1.laikm.htm#b Laikmeta raksturs. // Zeiferts T. Latviešu rakstniecības vēsture.]
 +
----
 +
* [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/440678/Pan-Slavism Pan-Slavism // Encyclopedia Britannica]
 +
* [http://www.princeton.edu/~achaney/tmve/wiki100k/docs/Pan-Slavism.html Pan-Slavism - princeton.edu]
 +
* [http://www.marxists.org/archive/marx/works/1849/02/15.htm Frederick Engels. Democratic Pan-Slavism.]
 +
* [http://www.jstor.org/stable/2142012 Louis Levine. Pan-Slavism and European Politics. // Political Science Quarterly. Vol. 29, No. 4, Dec., 1914, p. 664-686]
 +
----
 +
* [http://iph.ras.ru/elib/2252.html Панславизм. // Новая философская энциклопедия]
 +
* [http://ec-dejavu.ru/p/Panslavism.html Панславизм. // Рокина Г.В. Теория и практика славянской взаимности в истории словацко-русских связей XIX в. - Изд-во Казанского ун-та: Казань, 2005, с. 5-30.]
 +
* [http://slavonic.iptelecom.net.ua/ideol/slovaki.htm Рокина Г.В. Словаки и Пражский съезд 1848 года. // Лексографический семинар кабинет «Славянский мир» Славянское движение XIX—XX веков: съезды, конгрессы, совещания, манифесты, обращения. - Российская академия наук: Москва, 1998, с. 29-48.]
 +
* [http://slavonic.iptelecom.net.ua/ideol/polaki.htm Дьяков В. А. Поляки на Пражском съезде 1848 года. // Лексографический семинар кабинет «Славянский мир» Славянское движение XIX—XX веков: съезды, конгрессы, совещания, манифесты, обращения. - Российская академия наук: Москва, 1998, с. 49-56.]
 +
* [http://www.gramota.net/materials/3/2012/4-2/15.html Григорьева А.А. Немецко-чешские противоречия в Габсбургской империи в 40-е гг. XIX – начале ХХ вв. // Исторические, философские, политические и юридические науки, культурология и искусствоведение. Вопросы теории и практики. 2012. № 4 (18). – Ч.2 – С. 62-64.]
 +
* [http://www.gramota.net/articles/issn_1993-5552_2012_4_17.pdf Григорьева А.А. Проблема панславизма в советской историографии. // Альманах современной науки и образования. 2012. № 4 (59). – С. 69-71. (.pdf)]
 +
* [http://www.gramota.net/articles/issn_1997-292X_2012_6-1_18.pdf Григорьева А.А. Балканская политика России и панславизм в 80-е гг. XIX – начале ХХ века. // Исторические, философские, политические и юридические науки, культурология и искусствоведение. Вопросы теории и практики. 2012. №6(20). – Ч. 1. - С. 78-82. (.pdf)]
 +
* [http://slavonic.iptelecom.net.ua/ideol/semetap.htm Лузан A.Семь этапов международного славянского движения (краткая историческая справка)]
 +
* [http://ec-dejavu.ru/p-2/Panslavism-2.html Рокина Г.В. Словаки и Пражский съезд 1848 г. // Лексографический семинар кабинет «Славянский мир» Славянское движение XIX—XX веков: съезды, конгрессы, совещания, манифесты, обращения. - Российская академия наук: Москва, 1998]
 +
* [http://www.dissercat.com/content/panslavizm-ideologiya-i-politika Панславизм: идеология и политика - тема диссертации и автореферата по ВАК 07.00.03; кандидат исторических наук Григорьева А.А.]
 +
* [http://elib.sfu-kras.ru/handle/2311/1535 Григорьева А.А. Панславизм в Центральной и Юго-Восточной Европе.]
  
 
[[Kategorija:Ideoloģijas un politika]]
 
[[Kategorija:Ideoloģijas un politika]]

Pašreizējā versija, 2013. gada 18. aprīlis, plkst. 15.22

Panslāvisms (an. Pan-Slavism, vc. Panslawismus, kr. панславизм; no gr. πάν - pán, "viss") – nacionālisma ideja un sabiedriska kustība par slāvu tautu kopību - par kopīgo, no citām tautām atšķirīgo mentalitāti, valodu, vēsturi, kas tās vienojot atsevišķā un unikālā veselumā, uz kā pamata vēlama slāvu tautu apvienošanās vienā politiskā un kultūras telpā.

Terminu 1826. gadā ieviesa slovāku literāts Jans Herkels (Ján Herkeľ). Radās XIX gs. pirmajās desmitgadēs, visu Eiropu pārņēmušā nacionālās pašidentificēšanās viļņa ietvaros, kur nacionāli politiskās neatkarības tendencē (Balkānu slāvu pretošanās kustības par neatkarīgu valstu izveidošanu, vadoties pēc nacionālās identitātes un etniskajām robežām) pirmie slāvu tautu intelektuāļi saskatīja sabiedrības optimālās attīstības ceļu, kas apmierinātu gan nacionālās kopības ideju, gan prasības pēc politiskajām brīvībām, gan „sacementētu“ sabiedrību spēcīgā politiskā valstī. Sava loma bija arī valodniecības kā zinātnes attīstībai, konstatējot valodu grupas un tās definējot; strauju popularitāti guva slāvu tautu antropoloģija un folklora. Tas viss inspirēja interesi par vēsturi no nacionālisma skatu punkta, dibinājās slāvu kultūrizglītojošas biedrības, kuru mērķis bija tautas pagātnes idealizācija, seno sakņu atrašana, nostāšanās līdzās "vecajām kultūrtautām". Panslāvisms radās šauras pirmo nacionālo intelektuāļu saujiņas lokā kā ideja par “radniecīgas literatūras apmaiņu”, un tikai laika gaitā sāka izplatīties plašāk un pieņēma politiskas ideoloģijas iezīmes. 1846. gadā Kijevā Kostomarovs, Kulišs un Ševčenko nodibināja “Kirila un Metodija brālību”, kas nodarbojās ar panslāviskas literatūras vākšanu un izplatīšanu, tautas izglītošanu. Krievijas impērijā ar zināmu valsts augstāko personu atbalstu radās slavofilu kustība, kuras līderi - Kirjevskis, Homjakovs, pēc tam K.Aksakovs, I.Aksakovs, Jelagins, Novikovs, Hilferdings, Lamanskis, Berdjajevs, Bakuņins u.c. - XIX gs. 50.-60. gados radīja veselu teoriju par Austrumu un Rietumu, Krievijas un Eiropas pretnostatījumu, neatrisināmām pretrunām; mazo slāvu tautu labprātīgu asimilāciju, pretstāvi starp Rietumu katolicismu un Austrumu pareizticību. Taču bija arī otrs teorētiskais virziens, kurš saskatīja panslāvisma nākotni dienvidu un rietumu slāvu apvienošanos ap Poliju, kura līdz ar to kļūtu ievērojams spēks Centrāleiropā un spētu kalpot kā barjera tālākai Krievijas ekspansijai rietumu virzienā (tradicionālā poļu-krievu pretstāve un sāncensība par dominanti Austrumeiropā šai idejai deva visai "vēsturisku" pamatu). Pašu Centrālās un Dienvidaustrumu Eiropas slāvu vidū dominēja ideja par brīvu slāvu valstu konfederāciju, kas būtu optimālais slāvu kopības risinājums. Visas šīs idejas tika kvēli apspriestas vairākos slāvu tautu pārstāvju kongresos.

Krievijas impērijas loma panslāvisma ģenēzē bija visai īpatna: valsts varas līmenī atbalsts panslāvismam sākās tikai tad, kad tā konstatēja tā noderīgumu savu politisko mērķu īstenošanā, nevis otrādi. Savukārt Eiropas publicistikā XIX gs. dominēja doma, ka panslāvisms ir slāvu pasaules politiskā apvienošanās Krievijas vadībā, akcentējot, ka Krievijas ārpolitikai vienmēr bijis agresīvas ekspansijas raksturs.

XX gs. sākumā situācija mainījās: 1. Pasaules karš pārveidoja Austrumeiropas robežas, slāvu tautas nebūt nealka apvienoties, lai zaudētu nupat kā iegūto lokālo neatkarību. Līdz ar to Balkānu reģionā panslāvisma idejas kā neaktuālas no aprites pamazām izspieda savstarpēji konfliktējošie panserbisms un panhorvātisms (abiem kopīga ideja dienvidslāvu apvienošanu savā vadībā un veco slāvu zemju atgūšanu, tikai vai nu serbu, vai horvātu vadībā). Savukārt čehi, slovāki un poļi tīri politisku iemeslu dēļ izveidoja savu kultūras areālu, Krievijai kļūstot par "internacionālo" PSRS. Panslāvisms zaudēja savu popularitāti slāvu tautu intelektuālās elites vidū, piekāpjoties lokālajam nacionālismam un zaudējot aktualitāti.

Skat. arī: panģermānisms, narodņicisms, tautiskums, rusifikācija

Literatūra par šo tēmu

  • Ivo Banac. The National Question in Yugoslavia: Origins, History, Politics. - Ithaca and London, 1984.
  • Hugh Seton-Watson. Nations and States: An Enquiry into the Origins of Nations and the Politics of Nationalism. - London, 1977. P. 170-171.
  • H.A.R.Gibb, H.A.Bowen. Islamic Society in the West. - Oxford, 1957.
  • Mirjana Gross. On the integration of the Croatian nation: a case study in nation-building. // East European Quaterly, XV, 2, June 1981, P.212.
  • Michael Boro Petrovich. The emergence of Russian Panslavism : 1856–1870. - New York, 1958
  • Der Prager Slavenkongress 1848. / Andreas Moritsch (Hrsg.) - Böhlau: Köln/Weimar/Wien, 2000. ISBN 3-205-99288-1
  • Пипин А.Н. Панславизмь. - Санкт-Петербург, 1913
  • Леонтьев К., Восток, Россия и славянство. - Москва, 1996
  • Дебидур А., Дипломатическая история Европы. - Ростов-на-Дону, 1995
  • Дякин В.С., Национальный вопрос во внутренней политике царизма (XIX в.). // Вопросы истории. №9, 1996
  • Гражуль В.С., Тайны галантного века (шпионаж при Петре I и Екатерине II). - Москва, 1997
  • Иванов С.К. сост., Размышления о России и русских., т. 2 - Москва, 1996
  • Новая история колониальных и зывисимых стран. - Москва, 1940
  • Хобсбаум Э., Нации и национализм после 1780 года., - Санкт-Петербург, 1998
  • Обзорь истории славянской литературы. 1-2, - Санкт-Петербург, 1879-81
  • Братская помощь. - Санкт-Петербург, 1876
  • Первольфь. Александрь 1-й и славяне. //Древняя и Новая Россiя, №12, 1877
  • Броневский. Путешествие от Триеста до С.-Петербурга в 1810 г., - Санкт-Петербург, 1882
  • Григорьева А.А. Панславизм: идеология и политика: 40-е годы XIX ‑ начало XX века: Монография. - Аспринт: Иркутск: , 2013. 200 с.
  • Григорьева А.А. Южнославянский вопрос в Габсбургской империи (40-е гг. XIX — начало ХХ вв.) // Известия Иркутского государственного университета. 2011. № 1(6). — С. 136-142.
  • Григорьева А.А. Польский вопрос в теориях российских и польских панславистов. // Вестник Иркутского государственного технического университета. 2011. № 1. — 249-253.
  • Григорьева А.А. Становление российского панславизма в 40-80-е годы XIX века. // Русская философия: история, методология, жизнь. / отв. ред. Аляев Г. - АСМИ: Полтава, 2011. - С. 702-712.
  • Григорьева А.А. Внешняя политика Австро-Венгрии на Балканах и панславизм (60-е гг. XIX — начало ХХ вв.). // Вестник Иркутского государственного технического университета. 2011. № 7(54). - С.187-193.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Panslāvisms&oldid=45714"