Atšķirības starp "Viduslaiki" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Terminu ieviesa [[humānisti]], kas šo periodu uzlūkoja kā starpposmu starp cilvēa gara augsto lidojumu antīkajā pasaulē un tā atdzimšanu uz jauno laiku sliekšņa. Periodizācija ir visai nosacīta, pieņemta vairāk ērtības labad, un historiogrāfijā sastopam visai dažādus viedokļus par to, ko uzskatīt par nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem viduslaiku iekšējā periodizācijā, un ko uzskatīt par viduslaiku beigām. Mēģinājumi tās saistīt ar [[Feodālisms|feodālisma]] beigām nerada atbalstu, jo feodālās attiecības daudzās Eiropas zemēs saglabājās vēl ilgi, dažviet pat līdz XIX-XX gs. mijai. Ir sastopami piedāvājumi par atskaites punktu izmantot kādus konkrētus vēsturiskus pagriezienus Eiropas vēsturē, piemēram, 1453. gadu ([[turki]] ieņēma Konstantinopoli), 1492. gads (Jaunās pasaules atklāšana), 1492. gads ([[Francijas karaliste]] iekaro Itāliju), 1517. gads ([[Reformācija]] vācu zemēs), 1640. gads (revolūcija Anglijas karalistē), 1648. gads ([[Trīsdesmitgadu karš|Trīsdesmitgadu kara]] beigas) u.c. | Terminu ieviesa [[humānisti]], kas šo periodu uzlūkoja kā starpposmu starp cilvēa gara augsto lidojumu antīkajā pasaulē un tā atdzimšanu uz jauno laiku sliekšņa. Periodizācija ir visai nosacīta, pieņemta vairāk ērtības labad, un historiogrāfijā sastopam visai dažādus viedokļus par to, ko uzskatīt par nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem viduslaiku iekšējā periodizācijā, un ko uzskatīt par viduslaiku beigām. Mēģinājumi tās saistīt ar [[Feodālisms|feodālisma]] beigām nerada atbalstu, jo feodālās attiecības daudzās Eiropas zemēs saglabājās vēl ilgi, dažviet pat līdz XIX-XX gs. mijai. Ir sastopami piedāvājumi par atskaites punktu izmantot kādus konkrētus vēsturiskus pagriezienus Eiropas vēsturē, piemēram, 1453. gadu ([[turki]] ieņēma Konstantinopoli), 1492. gads (Jaunās pasaules atklāšana), 1492. gads ([[Francijas karaliste]] iekaro Itāliju), 1517. gads ([[Reformācija]] vācu zemēs), 1640. gads (revolūcija Anglijas karalistē), 1648. gads ([[Trīsdesmitgadu karš|Trīsdesmitgadu kara]] beigas) u.c. | ||
| − | '''Agrie viduslaiki''' - šajā periodā norisa [[Islams|islama]] uzvaras gājiens pasaulē, islamizējot pasauli no Ziemeļāfrikas līdz Dienvidaustrumāzijai, rodoties [[Kalifāts|kalifātam]] un jaunā tipa musulmaņu valstīm. Eiropas kristianizācijas un tautu etnoģenēzes procesi, uz [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] pamatiem dibināto pirmo barbaru [[Valsts|valstu]] veidošanās, ienesot jaunus priekšstatus par vērtību un kārtību romiešu kultūras sfērai, rezultātā te rodoties jaunai kultūrvēsturiskajai telpai. Eiropa sākumā vēl bija sašķelta divās dažādās saimnieciskajās sfērās. Pirmā - antīkā verdzīvas sistēma, savam laikam ļoti attīstīta, ar lielsaimniecībām (romiešī, grieķi, Gallijas [[ķelti]], Ziemeļāfrikas, Britānijas un Pireneju pussalas iedzīvotāji. Otrā - [[Lielā tautu staigāšana|Lielās tautu staigāšanas]] rezultātā uz Romas drupām izveidojusies barbaru ģints-cilts pasaule, kurā sociālā un ekonomiskā stratifikācija bija minimāla, ar saimniekošanu nodarbojās praktiski visi brīvie ļaudis. Par abu šo tik atšķirīgo pasauļu saliedētāju vienā veselumā kļuva [[Romas Katoļu Baznīca|kristīgā Baznīca]], kas uzņēmās pretrunu neitralizētājas un sabiedrības integrētājas funkcijas. Rezultātā visa Eiropa kristījās, iekļaujoties vienā garīgās kultūras telpā. Paralēli norisa intensīvi politiski etniskie procesi - tautu un politiskās varas veidošanās - ciltīm un cilšu grupām migrējot, apmetoties vienā vietā, tad dodoties tālāk, saduroties savā starpā cīņā par labākām teritorijām. Pārceļotāju sajaukšanās ar pamatiedzīvotājiem, to saimniekošanas veidu un kultūras tradīciju sajaukšanās rezultātā radās jaunas tautas (rietumfranki un austrumfranki, spāņi, čehi, poļi, ungāri, senkrievi, bugāri, serbi, itāļi u.c.). Veidojās t.s. [[barbaru karalistes]], visai nestabili valstiski veidojumi, [[Bizantijas impērija]]i saglabājoties kā vienīgajai īstajai valstij kopš antīkās pasaules laikiem. | + | '''Agrie viduslaiki''' - šajā periodā norisa [[Islams|islama]] uzvaras gājiens pasaulē, islamizējot pasauli no Ziemeļāfrikas līdz Dienvidaustrumāzijai, rodoties [[Kalifāts|kalifātam]] un jaunā tipa musulmaņu valstīm. Eiropas kristianizācijas un tautu etnoģenēzes procesi, uz [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] pamatiem dibināto pirmo barbaru [[Valsts|valstu]] veidošanās, ienesot jaunus priekšstatus par vērtību un kārtību romiešu kultūras sfērai, rezultātā te rodoties jaunai kultūrvēsturiskajai telpai. Eiropa sākumā vēl bija sašķelta divās dažādās saimnieciskajās sfērās. Pirmā - antīkā verdzīvas sistēma, savam laikam ļoti attīstīta, ar lielsaimniecībām (romiešī, grieķi, Gallijas [[ķelti]], Ziemeļāfrikas, Britānijas un Pireneju pussalas iedzīvotāji. Otrā - [[Lielā tautu staigāšana|Lielās tautu staigāšanas]] rezultātā uz Romas drupām izveidojusies barbaru ģints-cilts pasaule, kurā sociālā un ekonomiskā stratifikācija bija minimāla, ar saimniekošanu nodarbojās praktiski visi brīvie ļaudis. Par abu šo tik atšķirīgo pasauļu saliedētāju vienā veselumā kļuva [[Romas Katoļu Baznīca|kristīgā Baznīca]], kas uzņēmās pretrunu neitralizētājas un sabiedrības integrētājas funkcijas. Rezultātā visa Eiropa kristījās, iekļaujoties vienā garīgās kultūras telpā. Paralēli norisa intensīvi politiski etniskie procesi - tautu un politiskās varas veidošanās - ciltīm un cilšu grupām migrējot, apmetoties vienā vietā, tad dodoties tālāk, saduroties savā starpā cīņā par labākām teritorijām. Pārceļotāju sajaukšanās ar pamatiedzīvotājiem, to saimniekošanas veidu un kultūras tradīciju sajaukšanās rezultātā radās jaunas tautas (rietumfranki un austrumfranki, spāņi, čehi, poļi, ungāri, senkrievi, bugāri, serbi, itāļi u.c.). Veidojās t.s. [[barbaru karalistes]], visai nestabili valstiski veidojumi, [[Bizantijas impērija]]i saglabājoties kā vienīgajai īstajai valstij kopš antīkās pasaules laikiem. Salīdzinot ar Romas impērijas laiku, bija ievērojams saimniecisks pagrimums, ekonomikas agrarizācija un naturalizācija, [[verdzība]]s lomas zamazināšanās, tirdzniecības un amatniecības panīkšana, pilsētu samazināšanās vai pat izzušana, to iedzīvotājiem pārceļoties uz laukiem un kļūstot par zemniekiem. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 14. maijs, plkst. 05.23
Viduslaiki - vēstures periodizācijā pieņemts nosacīts apzīmējums vēstures periodam V-XVI gs., t.i. laikaposms Rietumeiropā starp antīko pasauli un jaunajiem laikiem. Tradicionāli tiek iedalīti: agrajos viduslaikos (V-XI gs.) un attīstītajos viduslaikos (XI-XV gs.).
Terminu ieviesa humānisti, kas šo periodu uzlūkoja kā starpposmu starp cilvēa gara augsto lidojumu antīkajā pasaulē un tā atdzimšanu uz jauno laiku sliekšņa. Periodizācija ir visai nosacīta, pieņemta vairāk ērtības labad, un historiogrāfijā sastopam visai dažādus viedokļus par to, ko uzskatīt par nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem viduslaiku iekšējā periodizācijā, un ko uzskatīt par viduslaiku beigām. Mēģinājumi tās saistīt ar feodālisma beigām nerada atbalstu, jo feodālās attiecības daudzās Eiropas zemēs saglabājās vēl ilgi, dažviet pat līdz XIX-XX gs. mijai. Ir sastopami piedāvājumi par atskaites punktu izmantot kādus konkrētus vēsturiskus pagriezienus Eiropas vēsturē, piemēram, 1453. gadu (turki ieņēma Konstantinopoli), 1492. gads (Jaunās pasaules atklāšana), 1492. gads (Francijas karaliste iekaro Itāliju), 1517. gads (Reformācija vācu zemēs), 1640. gads (revolūcija Anglijas karalistē), 1648. gads (Trīsdesmitgadu kara beigas) u.c.
Agrie viduslaiki - šajā periodā norisa islama uzvaras gājiens pasaulē, islamizējot pasauli no Ziemeļāfrikas līdz Dienvidaustrumāzijai, rodoties kalifātam un jaunā tipa musulmaņu valstīm. Eiropas kristianizācijas un tautu etnoģenēzes procesi, uz romiešu tiesību pamatiem dibināto pirmo barbaru valstu veidošanās, ienesot jaunus priekšstatus par vērtību un kārtību romiešu kultūras sfērai, rezultātā te rodoties jaunai kultūrvēsturiskajai telpai. Eiropa sākumā vēl bija sašķelta divās dažādās saimnieciskajās sfērās. Pirmā - antīkā verdzīvas sistēma, savam laikam ļoti attīstīta, ar lielsaimniecībām (romiešī, grieķi, Gallijas ķelti, Ziemeļāfrikas, Britānijas un Pireneju pussalas iedzīvotāji. Otrā - Lielās tautu staigāšanas rezultātā uz Romas drupām izveidojusies barbaru ģints-cilts pasaule, kurā sociālā un ekonomiskā stratifikācija bija minimāla, ar saimniekošanu nodarbojās praktiski visi brīvie ļaudis. Par abu šo tik atšķirīgo pasauļu saliedētāju vienā veselumā kļuva kristīgā Baznīca, kas uzņēmās pretrunu neitralizētājas un sabiedrības integrētājas funkcijas. Rezultātā visa Eiropa kristījās, iekļaujoties vienā garīgās kultūras telpā. Paralēli norisa intensīvi politiski etniskie procesi - tautu un politiskās varas veidošanās - ciltīm un cilšu grupām migrējot, apmetoties vienā vietā, tad dodoties tālāk, saduroties savā starpā cīņā par labākām teritorijām. Pārceļotāju sajaukšanās ar pamatiedzīvotājiem, to saimniekošanas veidu un kultūras tradīciju sajaukšanās rezultātā radās jaunas tautas (rietumfranki un austrumfranki, spāņi, čehi, poļi, ungāri, senkrievi, bugāri, serbi, itāļi u.c.). Veidojās t.s. barbaru karalistes, visai nestabili valstiski veidojumi, Bizantijas impērijai saglabājoties kā vienīgajai īstajai valstij kopš antīkās pasaules laikiem. Salīdzinot ar Romas impērijas laiku, bija ievērojams saimniecisks pagrimums, ekonomikas agrarizācija un naturalizācija, verdzības lomas zamazināšanās, tirdzniecības un amatniecības panīkšana, pilsētu samazināšanās vai pat izzušana, to iedzīvotājiem pārceļoties uz laukiem un kļūstot par zemniekiem.
Literatūra par šo tēmu
- Purēns Vilnis. Pasaules vēsture pamatskolai. 2. daļa. Viduslaiki. - Jāņ Rozes apgāds: Rīga, 2003. - 264 lpp. ISBN 9984154904
- Grasmane I., Klišāns V. Viduslaiku vēsture. 1. daļa. Metodisks līdzeklis. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 84 lpp.
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
