Atšķirības starp "Pilsēta" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 16. maijs, plkst. 12.08

Pilsēta - pastāvīgs un blīvi apdzīvots urbāns kāda apvidus ekonomikas un administratīvi politiskais centrs ar savu patrimoniālo apgabalu un pašpārvaldi.

Jautājumā pastāv visai liela viedokļu daudzveidība un ir ļoti daudz definīciju, taču vienkāršākā un izplatītākā izpratne piedāvā pilsētu lokalizēt pēc sešiem pamatkritērijiem: 1) topogrāfiska un administratīva noslēgtība, izteiktas robežas; 2) liels iedzīvotāju skaits (par zemāko robežu pieņem ~1000 indivīdus, taču ir pētnieki, kas par zemāko skaitu pieņem tikai ~5000 iedzīvotāju); 3) visai izteikta profesionāla specializācija ražošanā, kulta lietās, administratīvajā pārvaldē, militārajos jautājumos, tirdzniecībā u.tml., sociāla stratifikācija pēc statusa un mantas; 4) daudzveidīga apbūve, t.sk. fortifikācijas būves, administratīvās ēkas, kulta celtnes, monumentālā arhitektūra; 5) noteikta apvidus polifunkcionāla centra funkcijas, 6) kas īpaši nozīmīgi, pastāvīgs tirgus un pilsētas kā maiņas starpnieces funkcijas. Lai pilsēta pastāvētu, nepieciešami trīs pamatapstākļi: 1) jābūt ar lauksaimniecību nesaistītiem ienākumiem (ko dod amatniecība, tirdzniecība, karš u.c.), kas nodrošinātu ar pārtiku to pilsētas iedzīvotāju daļu, kas nav nodarbināta pārtikas ražošanā, kā arī ļautu finansēt pilsētbūvniecību; 2) apvidū ap pilsētu jābūt pietiekami lielam iedzīvotāju skaitam ar zināmām iemaņām plašāku sociālo struktūru veidošanā; 3) jābūt pietiekami attīstītam agrārajasm sektoram ar gana lielu pārpalikumu, kas ļautu apkaimes iedzīvotājiem iztikt pašiem un vēl pabarot pilsētu. Īpaša nozīme bija pilsētas plāna un bves simetrijai ap valdnieka rezidences un galvenās dievības cetrālo tempļa kompleksu kā pretskatu asimetriskajai un nesakārtotajai apkārtējai pasaulei aiz pilsētas mūriem.

Pirmās pilsētas šādā izpratnē parādās jau senajos laikos Mezopotāmijā, kur jau III gt.p.m.ē. pirmajā pusē pastāvēja vairāki desmiti lielu pilsētu, bet gadu tūkstoša vidū, pēc dažu pētnieku aprēķiniem, Šumerā un Akadā ~4/5 iedzīvotāju dzīvoja pilsētās (ielākās no tām aizņēma 400-500 ha ar ~50 000 iedzīvotāju). Senajā Ēģiptē pat vēl Jaunās valsts laikā nevar runāt par tāda apmetņu tipa pastāvēšanu, kas atbilstu pilsētas kritērijiem. Tur tās bija vairāk attiecīgās provinces ierēdņu dzīvesvietas. Ēģiptē pilsētbūvniecība izvērsās tikai Jaunās valsts laikā, kad saimnieciski intensīvāk tika apgūta Deltas austrumdaļa. Reģionos, kur klimatiskie un ģeogrāfiskie apstākļi neļāva izveidot tik intensīvu lauksaimniecību, kas ļautu vienuviet koncentrēties lielam iedzīvotāju skaitam (kā Senajā Grieķijā, kur lauksaimnieku pamatmasa bija spiesta dzīvot pat desmitiem km no centra), urbanizācijas process ritēja lēnāk. Tā tas bija Eiropā, pie tam daļa pētnieku vēlas to rašanos vēl vairāk attālināt, jo krētiešu un ahajiešu mazvalstu centri, kas pēc sava lieluma atbilda vidējam Divupes ciemam, nevar tikt uzskatīti par pilsētām, bet gan tikai par vadoņa rezidenci un tam pietuvināto ļaužu un radinieku apmetni ap to. Tā kā Senajā Grieķijā par pilsētu rašanos var runāt VI-V gs. p.m.ē., t.i. sākot ar to brīdi, kad polisas noformēšanās un nostiprināšanās noteica politiskās varas, sabiedrisko un reliģisko institūtu lokalizēšanos kādā no dažādiem aspektiem svarīgā un izdevīgā vietā (ap ahajiešu laikmeta basileja pils vietu, ostu, stratēģiskā ziņā visizdevīgāk izvietoto ciemu u.tml.), kur sāka ierīkot tautas sapulču vietas (agoras), kulta celtnes, atradās amatpersonas, veidojot polisas administratīvo, saimniecisko un kultūras centru. tomēr ne visu polisu centri izauga par pilsētām. Sava uzplaukuma laikā Atēnu mūri apņēma 215 ha platību ar 50 000 iedzīvotāju, Samā 6,5 km garš mūris ietvēra 120 ha platību, Korintā dzīvoja ap 20 000 iedzīvotāju. Neraugoties uz visai augsto urbanizācijas līmeni, lielākā daļa (līdz 75%) hellēņu pilsētu iedzīvotāju bija nodarbināti lauksaimniecībā, kaut darbu specializācija jau bija notikusi un amatniecība nodalījusies kā patstāvīga nozare. Senajā Romā, kur pilsētas visbiežāk veidojās kā romiešu veterānu kolonijas vai vietējie centri, kuros izvietojās provinces administrācija, veicinot to urbanizāciju, bija izveidojušās vairāk nekā 2000 pilsētas. Lielākā daļa no tām bija nelielas (2-15 000 iedzīvotāju), bet bija arī īstas megapoles (piem., Konstantinopole, Akvileja, Milāna - 100 000 iedzīvotāju, Efesa, Smirna, Pergama, Sardas - 50-100 000 iedzīvotāju, Aleksandrija - 300 000 iedzīvotāju).

Skat. arī: pilsētvalsts, polisa, impērijas pilsēta

Literatūra par šo tēmu

• Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., 15.-25. lpp. ISBN 9984-617-13-0
• Kursis Arnolds. Rimberta "civitātes". // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1998. Nr.4., 135.-142. lpp.
• Mugurēvičs Ēvalds. Par jēdziena "civitas" nozīmi agrajos viduslaikos. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1998. Nr.4., 143.-146. lpp.

• Empires: Perspectives from Archaeology and History. / Alcock, Susan E.; Terence N., D'Altroy; Terence N., Morrison et al., eds. - Cambridge University Press: Cambridge, 2001, p. 546. ISBN 978-0-521-77020-0
• Leick Gwendolyn. Mesopotamia: Invention of the City. - Penguin: London/New York, 2002
• Gies Joseph, Gies Frances. Life in a Medieval City. - Thomas Y. Crowell: New York, 1973. ISBN 0-8152-0345-4
• Pounds Norman John Greville. The Medieval City. - Greenwood Press: Westport (CT), 2005. ISBN 978-0-313-32498-7

• Древние города. : Материалы к Всесоюзной конференции „Культура Средней Азии и Казахстана в эпоху раннего средневековя“. / ред. Бочевер В.Т. - Наука: Ленинград, 1977 - c. 82

Resursi internetā par šo tēmu

• Тоже город
• Возникновение и развитие средневековых городов в Европе. // Всемирная история в 10 тт. М., 1958