Atšķirības starp "Baltijas valsts" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
'''Baltijas valsts''' (vc. ''baltischer Staat, Baltenland, Vereinigtes Baltischer Staat'') - [[Pirmais pasaules karš|1. Pasaules kara]] beigu posmā veidots, taču nerealizēts projekts par [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņu]] atdalīšanu no sabrukušās [[Krievijas impērija]]s un jaunas valsts izveidošanu mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā. Baltijas valsts ideja vācbaltiešu politiķu aprindās bija aktuāla no 1918. gada pavasara, kad Vācijas militārpolitiskajā kontrolē un jurisdikcijā nonāca arī Latvijas teritorija aiz Daugavas labā krasta, kā arī Ziemeļbaltija, līdz pat brīdim, kad 1921. gada 1. februārī Berlīne atzina Latvijas valsti ''de iure''.  
 
'''Baltijas valsts''' (vc. ''baltischer Staat, Baltenland, Vereinigtes Baltischer Staat'') - [[Pirmais pasaules karš|1. Pasaules kara]] beigu posmā veidots, taču nerealizēts projekts par [[Baltijas guberņas|Baltijas guberņu]] atdalīšanu no sabrukušās [[Krievijas impērija]]s un jaunas valsts izveidošanu mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā. Baltijas valsts ideja vācbaltiešu politiķu aprindās bija aktuāla no 1918. gada pavasara, kad Vācijas militārpolitiskajā kontrolē un jurisdikcijā nonāca arī Latvijas teritorija aiz Daugavas labā krasta, kā arī Ziemeļbaltija, līdz pat brīdim, kad 1921. gada 1. februārī Berlīne atzina Latvijas valsti ''de iure''.  
  
−
Pirmie, kas 1917. gada septembrī izvirzīja ideju par atdalīšanos no Krievijas un savas valsts dibināšanu<ref>Nebūt nepārstāvēja visu muižniecību: 1917. gada 1. novembrī Vidzemes muižniecības landtāgs lūdza Vācijas valdību atzīt tās oktonbrī ievēlētos pārstāvjus un izteica vēlmi Vidzemes iedzīvotāju vārdā pievienot to kā provinci Prūsijai vai Vācijai. - Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 237. lpp.</ref>, bija nelegālā [[Baltvācieši|baltiešu]] muižniecības uzticības padome Gintera fon Cēges-Manteufela, Erharda Dehio un Eduarda fon Bodisko vadībā, kas izstrādāja plānu Baltijas valsts izveidošanai.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 234. lpp.</ref> Ideja par atdalīšanos un savas valsts izveidošanu rada atsaucību arī latviešu pilsoniskajās aprindās. 1917. gada 22. decembrī Tautas partija sasauca apspriedi [[Krastkalns Andrejs|A.Krastkalna]] vadībā Latvijas likteņu apspriešanai ([[Demokrātiskais bloks]] [[Ulmanis Kārlis|Ulmaņa]] ietekmē atteicās tajā piedalīties). Sanākot 200-300 dalībniekiem, pieņēma rezolūciju ar aicinājumu apvienot latviešu apgabalus vienā valstī ar nacionālu pašpārvaldi un autonomiju, ko varētu arī ietvert Baltijas kopvalstī, ja tāda veidotos. Šo ideju proponēja Veinberga vadītā „Rīgas Latviešu Avīze“ (iznāca no 1917. gada 3. oktobra līdz 1918. gada 13. oktobrim). Bavārijas princis Leopolds 10. aprīlī uzklausīja delegāciju no Rīgas un atzina latviešu vēlmi apvienoties vienā teritorijā, norādot, ka to varot darīt tikai Kurzemes un Vidzemes guberņu iedzīvotāji, jo Latgale juridiski ir Krievijas sastāvā un Vācija nedrīkstot pārkāpt pamiera noteikumus.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 239. lpp.</ref> 1918. gada 20. martā Rīgas pilsētas domes sēdē domnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu pieprasīt Baltijas valsts dibināšanu ar Vācijas ķeizaru kā valdnieku. Latviešu domnieki (A.Krastkalns, [[Veinbergs Fricis|Fr.Veinbergs]], K.Pēkšēns, Lejiņš, J.Brigaders, A.Freija u.c.) pieprasīja 3 vēsturiskajām Baltijas guberņām pievienot arī Vitebskas guberņas latviešu daļu, kas tika iekļauts protokolā.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 280. lpp.</ref>
+
Baltijas provinču atdalīšanas no Krievijas projekti, bija vairāki, kurus pieņemts traktēt kā vienu: kaut gan vispārējā izpratne par Baltijas teritorijas administratīvajiem un piederības principiem vācu sabiedrībā bija puslīdz vienota, detaļās Baltijas valstiskuma konceptuālās nostādnes bija mainīgas un tika pielāgotas aktuālajai politiskajai situācijai Vācijā, kā arī vietējiem apstākļiem, kas bija visnotaļ neprognozējami mainīgi. Pirmie, kas 1917. gada septembrī izvirzīja ideju par atdalīšanos no Krievijas un savas valsts dibināšanu, bija nelegālā [[Baltvācieši|baltiešu]] muižniecības uzticības padome Gintera fon Cēges-Manteufela, Erharda Dehio un Eduarda fon Bodisko vadībā, kas izstrādāja plānu Baltijas valsts izveidošanai.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 234. lpp.</ref> 1917. gada 1. novembrī arī Vidzemes muižniecības landtāgs lūdza Vācijas valdību atzīt tās oktonbrī ievēlētos pārstāvjus un izteica vēlmi Vidzemes iedzīvotāju vārdā pievienot to kā provinci Prūsijai vai Vācijai.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 237. lpp.</ref> Ideja par atdalīšanos un savas valsts izveidošanu rada atsaucību arī latviešu pilsoniskajās aprindās. 1917. gada 22. decembrī Tautas partija sasauca apspriedi [[Krastkalns Andrejs|A.Krastkalna]] vadībā Latvijas likteņu apspriešanai ([[Demokrātiskais bloks]] [[Ulmanis Kārlis|Ulmaņa]] ietekmē atteicās tajā piedalīties). Sanākot 200-300 dalībniekiem, pieņēma rezolūciju ar aicinājumu apvienot latviešu apgabalus vienā valstī ar nacionālu pašpārvaldi un autonomiju, ko varētu arī ietvert Baltijas kopvalstī, ja tāda veidotos. Šo ideju proponēja Veinberga vadītā „Rīgas Latviešu Avīze“ (iznāca no 1917. gada 3. oktobra līdz 1918. gada 13. oktobrim). Bavārijas princis Leopolds 10. aprīlī uzklausīja delegāciju no Rīgas un atzina latviešu vēlmi apvienoties vienā teritorijā, norādot, ka to varot darīt tikai Kurzemes un Vidzemes guberņu iedzīvotāji, jo Latgale juridiski ir Krievijas sastāvā un Vācija nedrīkstot pārkāpt pamiera noteikumus.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 239. lpp.</ref>
  
−
1918. gada 12. aprīlī sanāca Apvienotā Baltijas zemju padome (''Vereinigter Landesrat''), piedaloties Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas pārstāvjiem barona Pilara fon Pilhaua (''Adolf Pilar von Pilchau'') vadībā. No 58 dalībniekiem 34 bija baltieši, 14 igauņi, 10 latvieši. Latviešus ievēlēja arī prezidijā (A.Krastkalns un J.Valdmanis). Nolēma lūgt Vāciju paturēt šīs zemes savā militārā aizsardzībā un atbalstīt to atdalīšanos no Krievijas, izveidojot no Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Kurzemes (tās pārstāvji nepiedalījās) konstitucionāli monarhistisku valsti ar savu Satversmi, kas saistītos ar Vāciju personālūnijā. (Veinbergs iebilda pret konstitucionālu iekārtu, prasot „stipru“ monarhiju.) Aprīļa otrajā pusē delegācija Vācijā neko nepanāca un maijā atgriezās.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 281. lpp.</ref>  Aizvien lielākā daļā baltiešu zuda ticība personālūnijas ar [[Vācijas impērija|Vācijas impēriju]] labumam un daudz simpātiskāka šķita doma par neatkarīgas Baltijas valsts dibināšanu. Septembra beigās arī Vācijas ārlietu ministrijā bija radusies pārliecība, ka personālūnijas ar Baltiju projekts ir miris. 1918. gada 22. septembrī Vilhelms II, pamatojoties uz 27. augustā slēgtā Berlīnes līguma 7. pantu, uzdeva valsts kancleram grāfam fon Hertlingam informēt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienoto zemes padomi, ka Vācija atzīst Baltijas zemes par brīvām un neatkarīgām (Apvienotajā zemju padomē deklarācija nonāca tikai 17. oktobrī).<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 286. lpp.</ref>
+
Pirmā pasaules kara noslēguma posmā to sākotnēji apzīmēja ar jēdzienu „hercogiste“ (''Herzogtum''). Darbu pie šāda Baltijas kultūrvēsturiskās teritorijas vienojoša valstiskuma izveides juridiski ļāva uzsākt 1918. gada 3. martā noslēgtais Brestļitovskas (Brestas) miera līgums un tam sekojošie papildnolīgumi, saskaņā ar kuriem Krievija atteicās no Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas, Lietuvas un Polijas.
  
−
1918. gada 19. oktobrī Vācijas valdība informēja, ka nevarot nodrošināt pavasarī solīto palīdzību. 19.-20. oktobrī Rīgas pilī sanāca Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienotās zemju padomes pastāvīgā komisija fon Pilhaua vadībā. Deklarēja Apvienoto zemju padomi par augstāko varu Baltijā un tās 12. aprīlī ievēlēto pastāvīgo komisiju par pagaidu izpildu varu. Nolēma nekavējoties dibināt konstitucionāli monarhistisku Baltijas valsti, aicinot tajā arī Kurzemi. Kopējai zemju padomei bija jāizraugās zemes komiteja, tajā pārstāvot visas aprindas un tautības. Komitejai tika uzdots izstrādāt Satversmi (ko uzticēja Prof. Bretam un fon Falkenhauzenam) un izveidot Pagaidu valdību.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 287. lpp.</ref> No 1918 gada 5. Līdz 9. novembrim Rīgā notika Apvienotās zemes padomes sēde fon Pihlaua vadībā. Piedalījās arī Vācijas sūtnis fon Kemnics (''von Kemnitz'') un A.Vinnigs (''August Winnig''). Tika nolemts izstrādāt ''Baltijas valsts'' Satversmi un ievēlēt [[Baltijas reģentu padome|Reģentu padomi]] (''Regentschaftsrat'') [[Pilhaus Ādolfs Konstantins Jakobs Pilārs fon|Ādolfa Pilara fon Pilhaua]] vadībā: 10 pastāvīgos locekļus (4 baltiešus: fon Pihlaus, Edgars Hepners /''Hoepner''/, Arveds fon Hāns un V. fon Bulmerinks /''von Bulmerincq''/; 3 latviešus: J.Blaus, A.Krastkalns un J.Bisenieks; 3 igauņus: Georgs Jīrmanis, L.Sār-Kērs un P.Taraska) un 3 vietniekus kā minoritāšu pārstāvjus (A.Purgalis, igaunis Nurmu un Frīdrihs fon Samsons-Himmelšterna /''von Samson-Himmelstjerna''/ kā lietuvietis). Nākotnē paredzēta bija Zemes izpildkomiteja no 60 locekļiem (20 baltieši, 20 latvieši, 20 igauņi) Eduarda fon Delingshauzena vadībā, kurā ietilptu arī 10 reģenti. No 50 vakancēm ievēlēja 26 (latvieši bija virsmežzinis Ģīmis, Dr. K.Lejiņš, agronoms P.Lejiņš, Pēkšēns, J.Purgalis, ģenerālmajors Jēkabs Plūme, draudzes vecākais Pēteris Treija), aicinot uz atlikušajām 24 vakancēm izvirzīt savus pārstāvjus igauņu un latviešu nacionālās aprindas, kuras aicināja ņemt dalību Baltijas valsts dibināšanā. Nolēma likvidēt 3 guberņas un izveidot 7 kantonus: 3 igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un 4 latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales). Vienojās par pamatprincipiem Satversmē: indivīda politisko un ticības brīvību (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģju), pārvietošanās brīvību, personas un organizāciju īpašumu neaizskaramību, nacionālo īpatnību neaizskaramību un visu tautību vienlīdzību.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 291. lpp.</ref>
+
1918. gada 20. martā Rīgas pilsētas domes sēdē domnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu pieprasīt Baltijas valsts dibināšanu ar Vācijas ķeizaru kā valdnieku. Latviešu domnieki (A.Krastkalns, [[Veinbergs Fricis|Fr.Veinbergs]], K.Pēkšēns, Lejiņš, J.Brigaders, A.Freija u.c.) pieprasīja 3 vēsturiskajām Baltijas guberņām pievienot arī Vitebskas guberņas latviešu daļu.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 280. lpp.</ref> 1918. gada 12. aprīlī sanāca Apvienotā Baltijas zemju padome (''Vereinigter Landesrat''), piedaloties Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas pārstāvjiem barona Pilara fon Pilhaua (''Adolf Pilar von Pilchau'') vadībā. No 58 dalībniekiem 34 bija baltieši, 14 igauņi, 10 latvieši. Latviešus ievēlēja arī prezidijā (A.Krastkalns un J.Valdmanis). Nolēma lūgt Vāciju paturēt šīs zemes savā militārā aizsardzībā un atbalstīt to atdalīšanos no Krievijas, izveidojot no Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Kurzemes (tās pārstāvji nepiedalījās) konstitucionāli monarhistisku valsti ar savu Satversmi, kas saistītos ar Vāciju personālūnijā. (Veinbergs iebilda pret konstitucionālu iekārtu, prasot „stipru“ monarhiju.) Aprīļa otrajā pusē delegācija Vācijā neko nepanāca un maijā atgriezās.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 281. lpp.</ref> Būtiskas pārmaiņas koncepcijā bija vērojamas jau samērā īsajā laika posmā no 1918. gada sākuma līdz novembrim. Tā, piemēram, 1918. gada pirmajā pusē Berlīnē un tās vietvalžu aprindās Baltijā valdīja uzskats, ka Baltijai ir jābūt konstitucionālai monarhijai personālūnijā ar Vāciju, proti, no Prūsijas atkarīgai hercogistei ar Vilhelmu II kā Baltijas hercogu, turpretī jau gada otrajā pusē arvien vairāk piekritēju bija vācbaltiešu idejai par neatkarīgu Baltijas valsti, kur valdītu konstitucionāla monarhija. Ieplānotās valsts vadītāja (hercoga) postenī baltieši bija izvēlējušies bijušā vācu Togo protektorāta gubernatoru, Mēklenburgas hercogu Ādolfu Frīdrihu. Septembra beigās arī Vācijas ārlietu ministrijā bija radusies pārliecība, ka personālūnijas ar Baltiju projekts ir miris. 1918. gada 22. septembrī Vilhelms II, pamatojoties uz 27. augustā slēgtā Berlīnes līguma 7. pantu, uzdeva valsts kancleram grāfam fon Hertlingam informēt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienoto zemes padomi, ka Vācija atzīst Baltijas zemes par brīvām un neatkarīgām (Apvienotajā zemju padomē deklarācija nonāca tikai 17. oktobrī).<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 286. lpp.</ref>
  
−
Pēc t.s. [[Vācijas Novembra revolūcija]]s projekts apstājās, bet pēc Latvijas Republikas proklamēšanas un atzīšanas no [[Antante]]s puses zaudēja jēgu - Reģentu padome nolika savas pilnvaras un pasludināja pašlikvidēšanos 1918. gada 28. novembrī.
+
1918. gada 19. oktobrī Vācijas valdība informēja, ka nevarot nodrošināt pavasarī solīto palīdzību. 19.-20. oktobrī Rīgas pilī sanāca Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienotās zemju padomes pastāvīgā komisija fon Pilhaua vadībā. Deklarēja Apvienoto zemju padomi par augstāko varu Baltijā un tās 12. aprīlī ievēlēto pastāvīgo komisiju par pagaidu izpildu varu. Nolēma nekavējoties dibināt konstitucionāli monarhistisku Baltijas valsti, aicinot tajā arī Kurzemi. Kopējai zemju padomei bija jāizraugās zemes komiteja, tajā pārstāvot visas aprindas un tautības. Komitejai tika uzdots izstrādāt Satversmi (ko uzticēja Prof. Bretam un fon Falkenhauzenam) un izveidot Pagaidu valdību.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 287. lpp.</ref> No 1918 gada 5. Līdz 9. novembrim Rīgā notika Apvienotās zemes padomes sēde [[Pilhaus Ādolfs Konstantins Jakobs Pilārs fon|fon Pihlaua]] vadībā. Piedalījās arī Vācijas sūtnis fon Kemnics (''von Kemnitz'') un A.Vinnigs (''August Winnig''). 7. novembrī vienojās par Baltijas valsts „valdības“ jeb t.s. Baltijas Reģentu padomes (''Baltischer Regentsschaftsrat'') izveidi fon Pilhaua vadībā: 10 pastāvīgos locekļus (4 baltiešus: fon Pihlaus, Edgars Hepners /''Hoepner''/, Arveds fon Hāns un V. fon Bulmerinks /''von Bulmerincq''/; 3 latviešus: J.Blaus, A.Krastkalns un J.Bisenieks; 3 igauņus: Georgs Jīrmanis, L.Sār-Kērs un P.Taraska) un  3 vietniekus kā minoritāšu pārstāvjus (A.Purgalis, igaunis Nurmu un Frīdrihs fon Samsons-Himmelšterna /''von Samson-Himmelstjerna''/ kā lietuvietis). . Reģentu padomei bija uzticēts pārstāvēt Baltijas valsti uz ārieni un pieņemt pagaidu rīkojumus ar likumu spēku, kā arī tos īstenot. Vienlaikus ar Reģentu padomi izveidoja Zemes komiteju (''Landesausschuß''), no 60 locekļiem (20 baltieši, 20 latvieši, 20 igauņi) Eduarda fon Delingshauzena vadībā, kurā ietilpa arī 10 reģenti. No 50 vakancēm ievēlēja 26 (latvieši bija virsmežzinis Ģīmis, Dr. K.Lejiņš, agronoms P.Lejiņš, Pēkšēns, J.Purgalis, ģenerālmajors Jēkabs Plūme, draudzes vecākais Pēteris Treija), aicinot uz atlikušajām 24 vakancēm izvirzīt savus pārstāvjus igauņu un latviešu nacionālās aprindas, kuras aicināja ņemt dalību Baltijas valsts dibināšanā. Tai uzticēja izstrādāt Baltijas valsts konstitūcijas projektu, kā arī uzdeva par pienākumu izstrādāt paņēmienu, kā konstitūcijas projektu apstiprināt kādā jaunievēlētā plašas tautas pārstāvniecībā. Nolēma likvidēt 3 guberņas un izveidot 7 kantonus: 3 igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un 4 latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales). 8. novembrī vienojās par pamatprincipiem Satversmē: indivīda politisko un ticības brīvību (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģju), pārvietošanās brīvību, personas un organizāciju īpašumu neaizskaramību, nacionālo īpatnību neaizskaramību un visu tautību vienlīdzību.<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 291. lpp.</ref> Plānotajā parlamentā tika paredzēts deputātu skaitu dalīt nevis aproporcionāli, bet, lai skaitliski mazākās tautas netiktu diskriminētas, 3 daļās – pa vienai trešdaļai vāciešiem, latviešiem un igauņiem. Pasludinātā Baltijas valsts balstījās uz:
 +
* indivīda politisko un tīcības brīvību;
 +
* pārvietošanās brīvību;
 +
* visa veida īpašuma neaizskaramību;
 +
* visu tautību vienlīdzību.
  
−
Skat. arī: [[Kurzemes hercogiste]], [[Strika sazvērestība]]
+
Pēc t.s. [[Vācijas Novembra revolūcija]]s projekts apstājās un pēc Latvijas Republikas proklamēšanas zaudēja jēgu - Reģentu padome nolika savas pilnvaras un pasludināja pašlikvidēšanos 1918. gada 28. novembrī, atzīstot Latvijas Republiku. Centieni panākt Latvijas apvienošanos ar Igauniju un Lietuvas piesaisti, lai izveidotu 3 mazvalstiņu vietā lielāku, ekonomiski un militāri spēcīgāki, tiurpinājās līdz pat 1920. gadiem.
 +
 
 +
Skat. arī: [[Kurzemes hercogiste]], [[Baltu valsts]], [[Strika sazvērestība]]
  
 
==== Atsauces un piezīmes ====
 
==== Atsauces un piezīmes ====

Versija, kas saglabāta 2013. gada 21. jūnijs, plkst. 12.35

Baltische Herzogtum 1918.jpg

Baltijas valsts (vc. baltischer Staat, Baltenland, Vereinigtes Baltischer Staat) - 1. Pasaules kara beigu posmā veidots, taču nerealizēts projekts par Baltijas guberņu atdalīšanu no sabrukušās Krievijas impērijas un jaunas valsts izveidošanu mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā. Baltijas valsts ideja vācbaltiešu politiķu aprindās bija aktuāla no 1918. gada pavasara, kad Vācijas militārpolitiskajā kontrolē un jurisdikcijā nonāca arī Latvijas teritorija aiz Daugavas labā krasta, kā arī Ziemeļbaltija, līdz pat brīdim, kad 1921. gada 1. februārī Berlīne atzina Latvijas valsti de iure.

Baltijas provinču atdalīšanas no Krievijas projekti, bija vairāki, kurus pieņemts traktēt kā vienu: kaut gan vispārējā izpratne par Baltijas teritorijas administratīvajiem un piederības principiem vācu sabiedrībā bija puslīdz vienota, detaļās Baltijas valstiskuma konceptuālās nostādnes bija mainīgas un tika pielāgotas aktuālajai politiskajai situācijai Vācijā, kā arī vietējiem apstākļiem, kas bija visnotaļ neprognozējami mainīgi. Pirmie, kas 1917. gada septembrī izvirzīja ideju par atdalīšanos no Krievijas un savas valsts dibināšanu, bija nelegālā baltiešu muižniecības uzticības padome Gintera fon Cēges-Manteufela, Erharda Dehio un Eduarda fon Bodisko vadībā, kas izstrādāja plānu Baltijas valsts izveidošanai.[1] 1917. gada 1. novembrī arī Vidzemes muižniecības landtāgs lūdza Vācijas valdību atzīt tās oktonbrī ievēlētos pārstāvjus un izteica vēlmi Vidzemes iedzīvotāju vārdā pievienot to kā provinci Prūsijai vai Vācijai.[2] Ideja par atdalīšanos un savas valsts izveidošanu rada atsaucību arī latviešu pilsoniskajās aprindās. 1917. gada 22. decembrī Tautas partija sasauca apspriedi A.Krastkalna vadībā Latvijas likteņu apspriešanai (Demokrātiskais bloks Ulmaņa ietekmē atteicās tajā piedalīties). Sanākot 200-300 dalībniekiem, pieņēma rezolūciju ar aicinājumu apvienot latviešu apgabalus vienā valstī ar nacionālu pašpārvaldi un autonomiju, ko varētu arī ietvert Baltijas kopvalstī, ja tāda veidotos. Šo ideju proponēja Veinberga vadītā „Rīgas Latviešu Avīze“ (iznāca no 1917. gada 3. oktobra līdz 1918. gada 13. oktobrim). Bavārijas princis Leopolds 10. aprīlī uzklausīja delegāciju no Rīgas un atzina latviešu vēlmi apvienoties vienā teritorijā, norādot, ka to varot darīt tikai Kurzemes un Vidzemes guberņu iedzīvotāji, jo Latgale juridiski ir Krievijas sastāvā un Vācija nedrīkstot pārkāpt pamiera noteikumus.[3]

Pirmā pasaules kara noslēguma posmā to sākotnēji apzīmēja ar jēdzienu „hercogiste“ (Herzogtum). Darbu pie šāda Baltijas kultūrvēsturiskās teritorijas vienojoša valstiskuma izveides juridiski ļāva uzsākt 1918. gada 3. martā noslēgtais Brestļitovskas (Brestas) miera līgums un tam sekojošie papildnolīgumi, saskaņā ar kuriem Krievija atteicās no Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas, Lietuvas un Polijas.

1918. gada 20. martā Rīgas pilsētas domes sēdē domnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu pieprasīt Baltijas valsts dibināšanu ar Vācijas ķeizaru kā valdnieku. Latviešu domnieki (A.Krastkalns, Fr.Veinbergs, K.Pēkšēns, Lejiņš, J.Brigaders, A.Freija u.c.) pieprasīja 3 vēsturiskajām Baltijas guberņām pievienot arī Vitebskas guberņas latviešu daļu.[4] 1918. gada 12. aprīlī sanāca Apvienotā Baltijas zemju padome (Vereinigter Landesrat), piedaloties Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas pārstāvjiem barona Pilara fon Pilhaua (Adolf Pilar von Pilchau) vadībā. No 58 dalībniekiem 34 bija baltieši, 14 igauņi, 10 latvieši. Latviešus ievēlēja arī prezidijā (A.Krastkalns un J.Valdmanis). Nolēma lūgt Vāciju paturēt šīs zemes savā militārā aizsardzībā un atbalstīt to atdalīšanos no Krievijas, izveidojot no Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Kurzemes (tās pārstāvji nepiedalījās) konstitucionāli monarhistisku valsti ar savu Satversmi, kas saistītos ar Vāciju personālūnijā. (Veinbergs iebilda pret konstitucionālu iekārtu, prasot „stipru“ monarhiju.) Aprīļa otrajā pusē delegācija Vācijā neko nepanāca un maijā atgriezās.[5] Būtiskas pārmaiņas koncepcijā bija vērojamas jau samērā īsajā laika posmā no 1918. gada sākuma līdz novembrim. Tā, piemēram, 1918. gada pirmajā pusē Berlīnē un tās vietvalžu aprindās Baltijā valdīja uzskats, ka Baltijai ir jābūt konstitucionālai monarhijai personālūnijā ar Vāciju, proti, no Prūsijas atkarīgai hercogistei ar Vilhelmu II kā Baltijas hercogu, turpretī jau gada otrajā pusē arvien vairāk piekritēju bija vācbaltiešu idejai par neatkarīgu Baltijas valsti, kur valdītu konstitucionāla monarhija. Ieplānotās valsts vadītāja (hercoga) postenī baltieši bija izvēlējušies bijušā vācu Togo protektorāta gubernatoru, Mēklenburgas hercogu Ādolfu Frīdrihu. Septembra beigās arī Vācijas ārlietu ministrijā bija radusies pārliecība, ka personālūnijas ar Baltiju projekts ir miris. 1918. gada 22. septembrī Vilhelms II, pamatojoties uz 27. augustā slēgtā Berlīnes līguma 7. pantu, uzdeva valsts kancleram grāfam fon Hertlingam informēt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienoto zemes padomi, ka Vācija atzīst Baltijas zemes par brīvām un neatkarīgām (Apvienotajā zemju padomē deklarācija nonāca tikai 17. oktobrī).[6]

1918. gada 19. oktobrī Vācijas valdība informēja, ka nevarot nodrošināt pavasarī solīto palīdzību. 19.-20. oktobrī Rīgas pilī sanāca Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienotās zemju padomes pastāvīgā komisija fon Pilhaua vadībā. Deklarēja Apvienoto zemju padomi par augstāko varu Baltijā un tās 12. aprīlī ievēlēto pastāvīgo komisiju par pagaidu izpildu varu. Nolēma nekavējoties dibināt konstitucionāli monarhistisku Baltijas valsti, aicinot tajā arī Kurzemi. Kopējai zemju padomei bija jāizraugās zemes komiteja, tajā pārstāvot visas aprindas un tautības. Komitejai tika uzdots izstrādāt Satversmi (ko uzticēja Prof. Bretam un fon Falkenhauzenam) un izveidot Pagaidu valdību.[7] No 1918 gada 5. Līdz 9. novembrim Rīgā notika Apvienotās zemes padomes sēde fon Pihlaua vadībā. Piedalījās arī Vācijas sūtnis fon Kemnics (von Kemnitz) un A.Vinnigs (August Winnig). 7. novembrī vienojās par Baltijas valsts „valdības“ jeb t.s. Baltijas Reģentu padomes (Baltischer Regentsschaftsrat) izveidi fon Pilhaua vadībā: 10 pastāvīgos locekļus (4 baltiešus: fon Pihlaus, Edgars Hepners /Hoepner/, Arveds fon Hāns un V. fon Bulmerinks /von Bulmerincq/; 3 latviešus: J.Blaus, A.Krastkalns un J.Bisenieks; 3 igauņus: Georgs Jīrmanis, L.Sār-Kērs un P.Taraska) un 3 vietniekus kā minoritāšu pārstāvjus (A.Purgalis, igaunis Nurmu un Frīdrihs fon Samsons-Himmelšterna /von Samson-Himmelstjerna/ kā lietuvietis). . Reģentu padomei bija uzticēts pārstāvēt Baltijas valsti uz ārieni un pieņemt pagaidu rīkojumus ar likumu spēku, kā arī tos īstenot. Vienlaikus ar Reģentu padomi izveidoja Zemes komiteju (Landesausschuß), no 60 locekļiem (20 baltieši, 20 latvieši, 20 igauņi) Eduarda fon Delingshauzena vadībā, kurā ietilpa arī 10 reģenti. No 50 vakancēm ievēlēja 26 (latvieši bija virsmežzinis Ģīmis, Dr. K.Lejiņš, agronoms P.Lejiņš, Pēkšēns, J.Purgalis, ģenerālmajors Jēkabs Plūme, draudzes vecākais Pēteris Treija), aicinot uz atlikušajām 24 vakancēm izvirzīt savus pārstāvjus igauņu un latviešu nacionālās aprindas, kuras aicināja ņemt dalību Baltijas valsts dibināšanā. Tai uzticēja izstrādāt Baltijas valsts konstitūcijas projektu, kā arī uzdeva par pienākumu izstrādāt paņēmienu, kā konstitūcijas projektu apstiprināt kādā jaunievēlētā plašas tautas pārstāvniecībā. Nolēma likvidēt 3 guberņas un izveidot 7 kantonus: 3 igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un 4 latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales). 8. novembrī vienojās par pamatprincipiem Satversmē: indivīda politisko un ticības brīvību (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģju), pārvietošanās brīvību, personas un organizāciju īpašumu neaizskaramību, nacionālo īpatnību neaizskaramību un visu tautību vienlīdzību.[8] Plānotajā parlamentā tika paredzēts deputātu skaitu dalīt nevis aproporcionāli, bet, lai skaitliski mazākās tautas netiktu diskriminētas, 3 daļās – pa vienai trešdaļai vāciešiem, latviešiem un igauņiem. Pasludinātā Baltijas valsts balstījās uz:

  • indivīda politisko un tīcības brīvību;
  • pārvietošanās brīvību;
  • visa veida īpašuma neaizskaramību;
  • visu tautību vienlīdzību.

Pēc t.s. Vācijas Novembra revolūcijas projekts apstājās un pēc Latvijas Republikas proklamēšanas zaudēja jēgu - Reģentu padome nolika savas pilnvaras un pasludināja pašlikvidēšanos 1918. gada 28. novembrī, atzīstot Latvijas Republiku. Centieni panākt Latvijas apvienošanos ar Igauniju un Lietuvas piesaisti, lai izveidotu 3 mazvalstiņu vietā lielāku, ekonomiski un militāri spēcīgāki, tiurpinājās līdz pat 1920. gadiem.

Skat. arī: Kurzemes hercogiste, Baltu valsts, Strika sazvērestība

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 234. lpp.
  2. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 237. lpp.
  3. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 239. lpp.
  4. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 280. lpp.
  5. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 281. lpp.
  6. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 286. lpp.
  7. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 287. lpp.
  8. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 291. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Bērziņš P. Kas īstenībā vadīja daudzo pretinieku uzbrukumus mums? // Militārais apskats. 1934., Nr.11., 2069.-2076. lpp.
  • Bērziņš P. Kas īstenībā vadīja daudzo pretinieku uzbrukumus mums? // Militārais apskats. 1934., Nr.12., 2211.-2218. lpp.
  • Dr.Iur. Lazdiņš Jānis. Konstitucionālisma pirmssākumi un nerealizētie valstiskumi Latvijā. // Jurista vārds. 11.06.2013., Nr.23.(774.) 6.-15. lpp.
Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Baltijas_valsts&oldid=47447"