Atšķirības starp "Brinkeni" versijām
m |
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
||
| 14. rindiņa: | 14. rindiņa: | ||
* [http://www.geni.com/search?search_type=people&names=von+den+Brincken von den Brincken - geni.com] | * [http://www.geni.com/search?search_type=people&names=von+den+Brincken von den Brincken - geni.com] | ||
* [http://de.academic.ru/dic.nsf/dewiki/2285878 Brincken (Adelsgeschlecht) // Academic dictionaries and encyclopedias] | * [http://de.academic.ru/dic.nsf/dewiki/2285878 Brincken (Adelsgeschlecht) // Academic dictionaries and encyclopedias] | ||
| − | * [http://www.baltische-ritterschaften.de/Englische%20Version/Courland_Genealogy.htm Genealogie | + | * [http://www.baltische-ritterschaften.de/Englische%20Version/Courland_Genealogy.htm Genealogie Kurland] |
[[Kategorija:Dzimtas un dinastijas]] | [[Kategorija:Dzimtas un dinastijas]] | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 20. augusts, plkst. 09.01
baroni fon den Brinkeni (von den Brincken) - sena Livonijas muižnieku dzimtām, kuras te ienākusi XV gs. no Vestfāles kā Ordeņa vasaļi. Kurzemes bruņniecības matrikulā dzimta ierakstīta 1620. gadā, kļūstot par brīvkungiem. Ar 1855. gada Senāta ukazu saņēma tiesības uz Krievijas impērijas barona titulu (1862. pārapstiprināts).
Frīdrihs Johans fon den Brinkens (ap 1698.-?) bija Spāres un Rūmenes dzimtkungs, Talsu kungs, brigadieris, bruņniecības kasieris. Tā vecākais dēls Heinrihs Benedikts fon den Brinkens (1727.-1783.), bija studējis Jēnā, ieņēma augstus amatus Kurzemes valsts dienestā. Hercoga Kārļa (1733.-1796.), Polijas un Saksijas karaļa Augusta III dēla, atbalstītājs, ieņēma Polijas karaļa kambarkunga amatu, vadījis Kurzemes landtāga darbu, bet kopš 1769. gada bija hercoga Zemgales baznīcu vizitators. Kā delegāts pārstāvējis Kurzemi Maskavā un St. Pēterburgā. Viņa dēls Gerhards fon den Brinkens (1775.-1836.), tieslietu doktors un justīcijas padomnieks, ieņēma Sēlpils apriņķa maršala amatu, viņam piederēja Gulbenes muiža (Vaiņodes pag.).
Skat. arī: Rūmenes muiža
Literatūra par šo tēmu
- Deutschbaltisches biograhisches Lexikon. – Wedemark, 1998. – S. 104.
