Atšķirības starp "Vācbaltieši" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
−
'''Vācbaltieši''' (vc. ''die Deutschbalten''), pašnosaukumā '''baltieši''', '''balti''' (vc. ''die Balten''), XX gs. 30.-40. gados [[Vācija]]s propagandas iespaidā dēvēti arī par '''baltvāciešiem''' vai '''Baltijas vāciešiem''' (vc. ''Baltendeutsche'')<ref>Otrā pasaules kara sākumā nacionālsociālistiskajā Vācijā jēdzienu ''Baltendeutsche'' sāka lietot kā jaunu - ''die Deutschbalten'' vietā - apzīmējumu no Baltijas izceļojušajiem vāciešiem un mūsdienu historiogrāfijā šis vārds tiek noraidīts kā politizēts.</ref> - etniska pamatiedzīvotāju grupa Latvijas un Igaunijas teritorijā, kas veidojās pakāpeniski, kopš XIII gs., saplūstot ieceļojušo vācu tautu, franču, britu, skotu, krievu un vietējo līvu, latviešu un igauņu pēctečiem,<ref>"(..) veselas dzimtas kā Gillemond de Villebois, Clapier de Colongues, Girard de Soucanton, Grandidier, La Trobe ir franču izcelsmes, citi, kā Loewis of Menar, Armstaed, Carlyle, Pierson of Balmadis ir angļu, Barclay skotu izcelsmes - nemaz nerunājot par daudzajām zviedru dzimtām, kas pie mums apmetušās un iedzīvojušās. Par kādām tīrām vācu asinīm pie mums, baltiešiem, vispār nevar būt ne runas, drīzāk par krāšņu, visu iespējamo sastāvdaļu konglomerātu." - Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011.,  393. lpp. Izcelsmes dažādību viegli var konstatēt arī 1939. gada izceļotāju sarakstā, redzot daudzos nevācu izcelsmes uzvārdus ļaudīm, kas sevi uzskatīja par baltiešiem.</ref> kas iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, veidojot savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu subetnosu ar savu kultūru un mentalitāti. Līdz XX gs. pirmajai pusei veidoja reģiona saimniecisko, politisko un intelektuālo eliti (XVIII-XIX gs. baltiešu skaits ievērojami palielinājās, tajos iekļaujoties izglītību guvušo zemnieku pārstāvjiem, kas pārcēlās uz pilsētām un iekļāvās vācbaltiešu vidē). Paši vācbaltieši vienmēr sevi vairāk asociējuši ar Baltiju, nevis ar Vāciju. Raksturojot šo etnisko grupu, vēsturnieku rakstos tiek izcelts korporatīvais aspekts, jo Baltijas (Latvijas) vāciešu kopības spēks esot slēpies tieši ciešajos korporatīvā rakstura sakaros starp atsevišķām personībām, ģimenēm, interešu grupām.
+
'''Vācbaltieši''' (vc. ''die Deutschbalten''), pašnosaukumā '''baltieši''', '''balti''' (vc. ''die Balten''), XX gs. 30.-40. gados [[Vācija]]s propagandas iespaidā dēvēti arī par '''baltvāciešiem''' vai '''Baltijas vāciešiem''' (vc. ''Baltendeutsche'')<ref>Otrā pasaules kara sākumā nacionālsociālistiskajā Vācijā jēdzienu ''Baltendeutsche'' sāka lietot kā jaunu - ''die Deutschbalten'' vietā - apzīmējumu no Baltijas izceļojušajiem vāciešiem un mūsdienu historiogrāfijā šis vārds tiek noraidīts kā politizēts.</ref> - etniska pamatiedzīvotāju grupa Latvijas un Igaunijas teritorijā, kas veidojās pakāpeniski, kopš XIII gs., saplūstot ieceļojušo vācu, franču, britu, skotu, krievu un vietējo līvu, latviešu un igauņu pēctečiem,<ref>"(..) veselas dzimtas kā Gillemond de Villebois, Clapier de Colongues, Girard de Soucanton, Grandidier, La Trobe ir franču izcelsmes, citi, kā Loewis of Menar, Armstaed, Carlyle, Pierson of Balmadis ir angļu, Barclay skotu izcelsmes - nemaz nerunājot par daudzajām zviedru dzimtām, kas pie mums apmetušās un iedzīvojušās. Par kādām tīrām vācu asinīm pie mums, baltiešiem, vispār nevar būt ne runas, drīzāk par krāšņu, visu iespējamo sastāvdaļu konglomerātu." - Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011.,  393. lpp. Izcelsmes dažādību viegli var konstatēt arī 1939. gada izceļotāju sarakstā, redzot daudzos nevācu izcelsmes uzvārdus ļaudīm, kas sevi uzskatīja par baltiešiem.</ref> kas iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, veidojot savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu subetnosu ar savu kultūru un mentalitāti. Līdz XX gs. pirmajai pusei veidoja reģiona saimniecisko, politisko un intelektuālo eliti (XVIII-XIX gs. baltiešu skaits ievērojami palielinājās, tajos iekļaujoties izglītību guvušo zemnieku pārstāvjiem, kas pārcēlās uz pilsētām un iekļāvās vācbaltiešu vidē). Paši vācbaltieši vienmēr sevi vairāk asociējuši ar Baltiju, nevis ar Vāciju. Raksturojot šo etnisko grupu, vēsturnieku rakstos tiek izcelts korporatīvais aspekts, jo Baltijas (Latvijas) vāciešu kopības spēks esot slēpies tieši ciešajos korporatīvā rakstura sakaros starp atsevišķām personībām, ģimenēm, interešu grupām.
  
 
Līdz XX gs. sākumam politiskais [[nacionālisms]] nav raksturīgs - gluži vienkārši Baltijā jebkurš izglītots cilvēks ikdienā runāja vāciski un uzskatīja sevi par baltieti, un situācija mainījās tikai līdz ar igauņu un latviešu politiskā nacionālisma dzimšanu XX gs. otrajā pusē. Uz 1914. gada sevi par vācbaltiešiem atzina 120 191 iedzīvotāji. Smagi cieta [[Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika|LSPR]] laikā: 1919. gada 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu izraidīšanu no Latvijas, kas šo valsts iedzīvotāju daļu pēc etniskās piederības nostādīja ārpus likuma. 1918.-1919. gados baltieši veidoja jaunizveidotās Latvijas republikas bruņoto spēku - [[Latvijas zemessardze]]s - pamatsastāva lielāko daļu<ref>1919. gada martā Latvijas zemessardzē dienēja aptuveni 3000 vācbaltiešu (80% no LR bruņoto spēku sastāva), bet 1920. gada janvārī - 4700 (5,7% Latvijas armijas); 54 apbalvoti ar [[LkO]], vairāk nekā 200 krita cīņās ar lieliniekiem.</ref>, sakaujot [[LSPR armija|LSPR armiju]] un nodrošinot valsts pastāvēšanu. [[Latvijas Republikas Pagaidu valdība|Latvijas Republikas Pagaidu valdībā]], kas tika veidota pēc mononacionāla principa, 1918. gada decembrī tika pielaisti 3 vācbaltiešu pārstāvji: par Izglītības ministra vietnieku kļuva K.Kellers ([[Vācbaltu demokrātu partija]]), par Tirdzniecības un rūpniecības ministra vietnieku A.Klots ([[Vācbaltu progresīvā partija]]), par Valsts kontrolieri - E.Rozenbergs (Vācbaltu progresīvā partija)<ref>Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gada 18. novembrī uzreiz apsveica un piedāvāja sadarbību Vācbaltu progresīvā partija, [[Jaunbaltiešu savienība]], citas organizācijas, kā Vācbaltu demokrātu partija, izvēlējās vispirms apspriest izmaiņas un tad lemt, savukārt konservatīvās [[Baltiešu savienība]] un [[Nacionālliberālā partija]] bija visai naidīgi noskaņotas.</ref>, bet jau jūnija sākumā MK bija palicis tikai viens. [[Latvijas Tautas padome]]s darbā vācbaltiešu pārstāvji netika pielaisti.<ref>[http://www.historia.lv/alfabets/A/AR/arpolitika/dok/1919.06.10.latv.htm Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētais memorands.]</ref> Starpkaru periodā vācbaltiešu vēsturiskās privilēģijas tika likvidētas un tiesības ievērojami samazinātas, [[Agrārreforma Latvijā|agrārreformas]] un [[Ulmaņa apvērsums|Ulmaņa apvērsuma]] rezultātā zaudēja vadošās pozīcijas tautsaimniecībā, administratīvām metodēm tika izspiesti no kultūras telpas<ref>Piemēram, vēsturnieka [[Arbuzovs Leonīds jaunākais|Arbuzova]] padzīšana no pasniedzēja darba LU, [[Kurzemes literatūras un mākslas biedrība]]s likvidācija, 1931. gadā vācbaltiešu draudzei Doma baznīcas atņemšana,1935. gadā sākusies vācbaltiešu arhīvu konfiskācija u.tml.</ref>. Taču arī turpmāko desmitgadi baltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, elite, kurai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs. Agresīvās etnopolitikas ietekmē daļa pārlatviskojās vai pārigauņojās, nomainot ne tikai valodu, bet arī uzvārdus<ref>Piemēram, Grīnbergi kļuva par Zaļkalniem u.tml.</ref> u.c. etniskās piederības rādītājus, vai arī, saskaņā ar 1939. gada 30. oktobra [[Latvijas un Vācijas līgums par vācbaltiešu izceļošanu|Latvijas un nacistiskās Vācijas līgumu]], bija spiesti uz visiem laikiem pamest dzimteni, dodoties uz Rietumeiropu, lielākoties uz valodas ziņā radniecīgo Vāciju.  1939.–1940. gada ziemā Latviju atstāja aptuveni 47-50 000 baltiešu, Latvijas pilsoņu (līdz piespiedu izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939. gada oktobrī rakstīja žurnāls "Atpūta", 62 118 baltiešu). Šīs Latvijas-Vācijas līguma izraisītās piespiedu izceļošanas rezultātā kā autonoma etniska grupa XX gs. 50.-70. gados praktiski iznīka.
 
Līdz XX gs. sākumam politiskais [[nacionālisms]] nav raksturīgs - gluži vienkārši Baltijā jebkurš izglītots cilvēks ikdienā runāja vāciski un uzskatīja sevi par baltieti, un situācija mainījās tikai līdz ar igauņu un latviešu politiskā nacionālisma dzimšanu XX gs. otrajā pusē. Uz 1914. gada sevi par vācbaltiešiem atzina 120 191 iedzīvotāji. Smagi cieta [[Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika|LSPR]] laikā: 1919. gada 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu izraidīšanu no Latvijas, kas šo valsts iedzīvotāju daļu pēc etniskās piederības nostādīja ārpus likuma. 1918.-1919. gados baltieši veidoja jaunizveidotās Latvijas republikas bruņoto spēku - [[Latvijas zemessardze]]s - pamatsastāva lielāko daļu<ref>1919. gada martā Latvijas zemessardzē dienēja aptuveni 3000 vācbaltiešu (80% no LR bruņoto spēku sastāva), bet 1920. gada janvārī - 4700 (5,7% Latvijas armijas); 54 apbalvoti ar [[LkO]], vairāk nekā 200 krita cīņās ar lieliniekiem.</ref>, sakaujot [[LSPR armija|LSPR armiju]] un nodrošinot valsts pastāvēšanu. [[Latvijas Republikas Pagaidu valdība|Latvijas Republikas Pagaidu valdībā]], kas tika veidota pēc mononacionāla principa, 1918. gada decembrī tika pielaisti 3 vācbaltiešu pārstāvji: par Izglītības ministra vietnieku kļuva K.Kellers ([[Vācbaltu demokrātu partija]]), par Tirdzniecības un rūpniecības ministra vietnieku A.Klots ([[Vācbaltu progresīvā partija]]), par Valsts kontrolieri - E.Rozenbergs (Vācbaltu progresīvā partija)<ref>Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gada 18. novembrī uzreiz apsveica un piedāvāja sadarbību Vācbaltu progresīvā partija, [[Jaunbaltiešu savienība]], citas organizācijas, kā Vācbaltu demokrātu partija, izvēlējās vispirms apspriest izmaiņas un tad lemt, savukārt konservatīvās [[Baltiešu savienība]] un [[Nacionālliberālā partija]] bija visai naidīgi noskaņotas.</ref>, bet jau jūnija sākumā MK bija palicis tikai viens. [[Latvijas Tautas padome]]s darbā vācbaltiešu pārstāvji netika pielaisti.<ref>[http://www.historia.lv/alfabets/A/AR/arpolitika/dok/1919.06.10.latv.htm Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētais memorands.]</ref> Starpkaru periodā vācbaltiešu vēsturiskās privilēģijas tika likvidētas un tiesības ievērojami samazinātas, [[Agrārreforma Latvijā|agrārreformas]] un [[Ulmaņa apvērsums|Ulmaņa apvērsuma]] rezultātā zaudēja vadošās pozīcijas tautsaimniecībā, administratīvām metodēm tika izspiesti no kultūras telpas<ref>Piemēram, vēsturnieka [[Arbuzovs Leonīds jaunākais|Arbuzova]] padzīšana no pasniedzēja darba LU, [[Kurzemes literatūras un mākslas biedrība]]s likvidācija, 1931. gadā vācbaltiešu draudzei Doma baznīcas atņemšana,1935. gadā sākusies vācbaltiešu arhīvu konfiskācija u.tml.</ref>. Taču arī turpmāko desmitgadi baltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, elite, kurai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs. Agresīvās etnopolitikas ietekmē daļa pārlatviskojās vai pārigauņojās, nomainot ne tikai valodu, bet arī uzvārdus<ref>Piemēram, Grīnbergi kļuva par Zaļkalniem u.tml.</ref> u.c. etniskās piederības rādītājus, vai arī, saskaņā ar 1939. gada 30. oktobra [[Latvijas un Vācijas līgums par vācbaltiešu izceļošanu|Latvijas un nacistiskās Vācijas līgumu]], bija spiesti uz visiem laikiem pamest dzimteni, dodoties uz Rietumeiropu, lielākoties uz valodas ziņā radniecīgo Vāciju.  1939.–1940. gada ziemā Latviju atstāja aptuveni 47-50 000 baltiešu, Latvijas pilsoņu (līdz piespiedu izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939. gada oktobrī rakstīja žurnāls "Atpūta", 62 118 baltiešu). Šīs Latvijas-Vācijas līguma izraisītās piespiedu izceļošanas rezultātā kā autonoma etniska grupa XX gs. 50.-70. gados praktiski iznīka.

Versija, kas saglabāta 2013. gada 20. augusts, plkst. 11.16

Vācbaltieši (vc. die Deutschbalten), pašnosaukumā baltieši, balti (vc. die Balten), XX gs. 30.-40. gados Vācijas propagandas iespaidā dēvēti arī par baltvāciešiem vai Baltijas vāciešiem (vc. Baltendeutsche)[1] - etniska pamatiedzīvotāju grupa Latvijas un Igaunijas teritorijā, kas veidojās pakāpeniski, kopš XIII gs., saplūstot ieceļojušo vācu, franču, britu, skotu, krievu un vietējo līvu, latviešu un igauņu pēctečiem,[2] kas iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, veidojot savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu subetnosu ar savu kultūru un mentalitāti. Līdz XX gs. pirmajai pusei veidoja reģiona saimniecisko, politisko un intelektuālo eliti (XVIII-XIX gs. baltiešu skaits ievērojami palielinājās, tajos iekļaujoties izglītību guvušo zemnieku pārstāvjiem, kas pārcēlās uz pilsētām un iekļāvās vācbaltiešu vidē). Paši vācbaltieši vienmēr sevi vairāk asociējuši ar Baltiju, nevis ar Vāciju. Raksturojot šo etnisko grupu, vēsturnieku rakstos tiek izcelts korporatīvais aspekts, jo Baltijas (Latvijas) vāciešu kopības spēks esot slēpies tieši ciešajos korporatīvā rakstura sakaros starp atsevišķām personībām, ģimenēm, interešu grupām.

Līdz XX gs. sākumam politiskais nacionālisms nav raksturīgs - gluži vienkārši Baltijā jebkurš izglītots cilvēks ikdienā runāja vāciski un uzskatīja sevi par baltieti, un situācija mainījās tikai līdz ar igauņu un latviešu politiskā nacionālisma dzimšanu XX gs. otrajā pusē. Uz 1914. gada sevi par vācbaltiešiem atzina 120 191 iedzīvotāji. Smagi cieta LSPR laikā: 1919. gada 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu izraidīšanu no Latvijas, kas šo valsts iedzīvotāju daļu pēc etniskās piederības nostādīja ārpus likuma. 1918.-1919. gados baltieši veidoja jaunizveidotās Latvijas republikas bruņoto spēku - Latvijas zemessardzes - pamatsastāva lielāko daļu[3], sakaujot LSPR armiju un nodrošinot valsts pastāvēšanu. Latvijas Republikas Pagaidu valdībā, kas tika veidota pēc mononacionāla principa, 1918. gada decembrī tika pielaisti 3 vācbaltiešu pārstāvji: par Izglītības ministra vietnieku kļuva K.Kellers (Vācbaltu demokrātu partija), par Tirdzniecības un rūpniecības ministra vietnieku A.Klots (Vācbaltu progresīvā partija), par Valsts kontrolieri - E.Rozenbergs (Vācbaltu progresīvā partija)[4], bet jau jūnija sākumā MK bija palicis tikai viens. Latvijas Tautas padomes darbā vācbaltiešu pārstāvji netika pielaisti.[5] Starpkaru periodā vācbaltiešu vēsturiskās privilēģijas tika likvidētas un tiesības ievērojami samazinātas, agrārreformas un Ulmaņa apvērsuma rezultātā zaudēja vadošās pozīcijas tautsaimniecībā, administratīvām metodēm tika izspiesti no kultūras telpas[6]. Taču arī turpmāko desmitgadi baltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, elite, kurai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs. Agresīvās etnopolitikas ietekmē daļa pārlatviskojās vai pārigauņojās, nomainot ne tikai valodu, bet arī uzvārdus[7] u.c. etniskās piederības rādītājus, vai arī, saskaņā ar 1939. gada 30. oktobra Latvijas un nacistiskās Vācijas līgumu, bija spiesti uz visiem laikiem pamest dzimteni, dodoties uz Rietumeiropu, lielākoties uz valodas ziņā radniecīgo Vāciju. 1939.–1940. gada ziemā Latviju atstāja aptuveni 47-50 000 baltiešu, Latvijas pilsoņu (līdz piespiedu izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939. gada oktobrī rakstīja žurnāls "Atpūta", 62 118 baltiešu). Šīs Latvijas-Vācijas līguma izraisītās piespiedu izceļošanas rezultātā kā autonoma etniska grupa XX gs. 50.-70. gados praktiski iznīka.

Skat. arī: Kurzemes literatūras un mākslas biedrība

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Otrā pasaules kara sākumā nacionālsociālistiskajā Vācijā jēdzienu Baltendeutsche sāka lietot kā jaunu - die Deutschbalten vietā - apzīmējumu no Baltijas izceļojušajiem vāciešiem un mūsdienu historiogrāfijā šis vārds tiek noraidīts kā politizēts.
  2. ↑ "(..) veselas dzimtas kā Gillemond de Villebois, Clapier de Colongues, Girard de Soucanton, Grandidier, La Trobe ir franču izcelsmes, citi, kā Loewis of Menar, Armstaed, Carlyle, Pierson of Balmadis ir angļu, Barclay skotu izcelsmes - nemaz nerunājot par daudzajām zviedru dzimtām, kas pie mums apmetušās un iedzīvojušās. Par kādām tīrām vācu asinīm pie mums, baltiešiem, vispār nevar būt ne runas, drīzāk par krāšņu, visu iespējamo sastāvdaļu konglomerātu." - Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 393. lpp. Izcelsmes dažādību viegli var konstatēt arī 1939. gada izceļotāju sarakstā, redzot daudzos nevācu izcelsmes uzvārdus ļaudīm, kas sevi uzskatīja par baltiešiem.
  3. ↑ 1919. gada martā Latvijas zemessardzē dienēja aptuveni 3000 vācbaltiešu (80% no LR bruņoto spēku sastāva), bet 1920. gada janvārī - 4700 (5,7% Latvijas armijas); 54 apbalvoti ar LkO, vairāk nekā 200 krita cīņās ar lieliniekiem.
  4. ↑ Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gada 18. novembrī uzreiz apsveica un piedāvāja sadarbību Vācbaltu progresīvā partija, Jaunbaltiešu savienība, citas organizācijas, kā Vācbaltu demokrātu partija, izvēlējās vispirms apspriest izmaiņas un tad lemt, savukārt konservatīvās Baltiešu savienība un Nacionālliberālā partija bija visai naidīgi noskaņotas.
  5. ↑ Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētais memorands.
  6. ↑ Piemēram, vēsturnieka Arbuzova padzīšana no pasniedzēja darba LU, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības likvidācija, 1931. gadā vācbaltiešu draudzei Doma baznīcas atņemšana,1935. gadā sākusies vācbaltiešu arhīvu konfiskācija u.tml.
  7. ↑ Piemēram, Grīnbergi kļuva par Zaļkalniem u.tml.

Avoti un literatūra par šo tēmu

  • LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.–1941. g.)
  • LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.–25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
  • Cerūzis R. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). - LU Akadēmiskais apgads: Rīga, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9
  • Feldmanis I. Vâcbaltiešu izceļošana. // Latvijas Arhîvi. 1994. Nr4
  • Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941). - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-45-598-3
  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk – LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.–1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu - izceļotāju mantām, 16.10.1938.–30.12.1939.)
  • Burija A. 1939. gada Lielā izceļošana. // Liepājas kalendārs 1999. gadam. - Liepāja, 1998.
  • Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. - Svētdienas Rīts: Rīga, 1993. - 47 lpp.
  • Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. - Vesta LK: Rīga, 2011. - 416 lpp. ISBN 9934813971
  • Evija Ziemele. Vācbaltiešu izceļošanas diskurss laikrakstā “Rigasche Rundschau” laikā no 1939. gada 9. oktobra līdz 7. novembrim. // Latvijas preses vēsture: diskursi un identitātes. / O.Skudra - LU SPPI: Rīga, 2010., 98.-123. lpp.
  • Ojārs Skudra. Baltvācu preses refleksijas par Latvijas Republikas dibināšanas gadskārtām (20. gs. 20.–30. gadi). // Latvijas arhīvi. 2008. Nr.4. 102.-123. lpp. ISSN 1407-2270
  • Kārlis Zvirgzdiņš. Vācbaltiešu arhīvu pārņemšana valsts glabāšanā (1935. gada rudens). // Latvijas arhīvi. 2009. Nr.3. 52.-73. lpp. ISSN 1407-2270
  • Feldmanis I. Vācu vēsturnieki par nacisma ietekmi Latvijas vāciešos // Latvijas Vēsture. - 1991. - Nr. 2. - 40.-46. lpp
  • Lencs V. Bermonts un vācbaltieši 1919. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 91.-99. lpp.
  • Stradiņš Jānis. Vācbaltieši, Rīga un Latvija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.1., 191.-194. lpp.
  • Feldmanis Inesis. Ulmaņa autoritārās valdības antivāciskie pasākumi. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.3., 112.-121. lpp.
  • Butulis Ilgvars. Baltvācieši latviešu presē no 1930. līdz 1934. gadam. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1997. Nr.4., 108.-127. lpp.
  • Dribins, L., Spārītis, O. Vācieši Latvijā. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Etnisko pētījumu centrs. Rīga : [b. i.], 2000. 57.lpp. ISBN 9984543560
  • Hehn J. v. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte. 2. Auflage. - Marburg, 1984
  • Diktierte Option: Die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland 1939–1941. / Loeber, D. A. (Hrsg.) - Neumünster, 1972
  • Bernsdorff H. Gesundheitsdienst Fürsorge wärend der deutschbaltischen Umsiedlung. // Baltische Hefte. 1970. Bd. 16.

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Vācbaltieši&oldid=48063"