Atšķirības starp "Ungārijas karaliste" versijām
m |
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
||
| (5 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Ungārijas karaliste''' (lat. ''Regnum Hungaricum'', un. ''Magyar Királyság'') - XI gs. izveidojusies [[Nomadi|nomadu]] ungāru cilšu valsts Vidusdonavas līdzenumā (mūsdienu Ungārijas rietumos), kas pastāvēja laikā no 1001. līdz 1918. gadam (arī 1920.-1944.). Sākotnējā struktūra un organizācija veidojusies lielā [[Lielmorāvijas valsts]] ietekmē, ar kuru ungāru vadoņi aktīvi konfliktēja IX-X gs. mijā. 1001. gadā ungāru cilšu [[Bans|banu]] Ištvanu (997.-1038.) no [[Arpadu dinastija]]s [[pāvests]] atzina par [[Karalis|karali]] un nosūtīja tam [[regālijas]]. Visai aktīvā militārā ekspansijā ungāri pakļāva [[Transilvānija|Transilvāniju]], [[Vojevodina|Vojevodinu]], slovāku un horvātu ([[Križivackas ūnija]]) ciltis. Sociālo eliti veidoja vadošie ungāri cilšu aristokrātijas klani, bet etniski visai raibā pavalstnieku masa sastāvēja no dienvidu [[Slāvi|slāvu]] ciltīm, un Panonijas līdzenumu migrējušiem [[hazāri]]em (iespējams), [[polovci]]em u.c. ciltīm. Pēc relatīva uzplaukuma un stabilitātes laika, | + | [[Attēls:Kingdom_of_Hungary_before_1919.jpg|right|thumb|300px|]] |
| + | '''Ungārijas karaliste''' (lat. ''Regnum Hungaricum'', un. ''Magyar Királyság'', kr. ''королевство Венгрия'') - XI gs. izveidojusies [[Nomadi|nomadu]] ungāru cilšu valsts Vidusdonavas līdzenumā (mūsdienu Ungārijas rietumos), kas pastāvēja laikā no 1001. līdz 1918. gadam (arī 1920.-1944.). Sākotnējā struktūra un organizācija veidojusies lielā [[Lielmorāvijas valsts]] ietekmē, ar kuru ungāru vadoņi aktīvi konfliktēja IX-X gs. mijā. 1001. gadā ungāru cilšu [[Bans|banu]] Ištvanu (997.-1038.) no [[Arpadu dinastija]]s [[pāvests]] atzina par [[Karalis|karali]] un nosūtīja tam [[regālijas]]. Visai aktīvā militārā ekspansijā ungāri pakļāva [[Transilvānija|Transilvāniju]], [[Vojevodina|Vojevodinu]], slovāku un horvātu ([[Križivackas ūnija]]) ciltis. Sociālo eliti veidoja vadošie ungāri cilšu aristokrātijas klani, bet etniski visai raibā pavalstnieku masa sastāvēja no dienvidu [[Slāvi|slāvu]] ciltīm, un Panonijas līdzenumu migrējušiem [[hazāri]]em (iespējams), [[polovci]]em u.c. ciltīm. 1240. gados uz īsu brīdi nonāca vasaļatkarībā no [[Mongoļu impērija]]s. Pēc relatīva uzplaukuma un stabilitātes laika, XIV-XVI gs. Ungārijas karaliste pavadīja nemitīgos karos ar [[Osmaņu impērija|Osmaņu impēriju]], līdz 1526. gadā kaujā pie Mohačas tika pilnībā sagrauta. Lielākā daļa karalistes teritorijas nonāca [[Porta]]s varā, ziemeļu un rietumu teritorijas pakļāvās [[Habsburgu dinastija]]i, savukārt austrumos Transilvānijas bans Janošs Zapolai līdz 1571. gadam dēvēja sevi par "Ungārijas karali", līdz Špeijeras miera līgumā atteicās no pretenzijām uz troni par labu imperatoram Maksimilianam II. Karalistes teritorija pamazām tika atgūta, [[Svētās Romas vācu impērija|Sv. Romas impērijai]] atņemot osmaņiem zemes. 1867. gadā, noslēdzot [[personālūnija]]s līgumu, Ungārijas karaliste, saglabājot plašu autonomiju, kopā ar [[Austrijas impērija|Austrijas impēriju]] izveidoja t.s. [[Austroungārijas impērija|Austroungārijas impēriju]] (no kuras izstājās 1918. gadā, tai sabrūkot). 1916. gada 30. decembrī Budapeštā tronī kāpa pēdējais Ungārijas karalis Kārlis IV. 1918. gada notikumos viņš zaudēja kroni un mira emigrācijā 1922. gadā. | ||
Skat. arī: [[lauksaimniecība viduslaikos]] | Skat. arī: [[lauksaimniecība viduslaikos]] | ||
| 8. rindiņa: | 9. rindiņa: | ||
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * [http://cyberleninka.ru/article/n/deyaniya-vengrov-magistra-p-kotorogo-nazyvayut-anonimom-perevod-v-i-matuzovoy-vstupitelnaya-statya-i-kommentarii-m-k-yurasova Матузова В.И. "ДЕЯНИЯ ВЕНГРОВ" МАГИСТРА П., КОТОРОГО НАЗЫВАЮТ АНОНИМОМ // STUDIA SLAVICA ET BALCANICA PETROPOLITANAб 2007, Н°1-2] ISSN 1995-848X | ||
[[Kategorija:Valstis]] | [[Kategorija:Valstis]] | ||
Pašreizējā versija, 2013. gada 31. decembris, plkst. 17.38
Ungārijas karaliste (lat. Regnum Hungaricum, un. Magyar Királyság, kr. королевство Венгрия) - XI gs. izveidojusies nomadu ungāru cilšu valsts Vidusdonavas līdzenumā (mūsdienu Ungārijas rietumos), kas pastāvēja laikā no 1001. līdz 1918. gadam (arī 1920.-1944.). Sākotnējā struktūra un organizācija veidojusies lielā Lielmorāvijas valsts ietekmē, ar kuru ungāru vadoņi aktīvi konfliktēja IX-X gs. mijā. 1001. gadā ungāru cilšu banu Ištvanu (997.-1038.) no Arpadu dinastijas pāvests atzina par karali un nosūtīja tam regālijas. Visai aktīvā militārā ekspansijā ungāri pakļāva Transilvāniju, Vojevodinu, slovāku un horvātu (Križivackas ūnija) ciltis. Sociālo eliti veidoja vadošie ungāri cilšu aristokrātijas klani, bet etniski visai raibā pavalstnieku masa sastāvēja no dienvidu slāvu ciltīm, un Panonijas līdzenumu migrējušiem hazāriem (iespējams), polovciem u.c. ciltīm. 1240. gados uz īsu brīdi nonāca vasaļatkarībā no Mongoļu impērijas. Pēc relatīva uzplaukuma un stabilitātes laika, XIV-XVI gs. Ungārijas karaliste pavadīja nemitīgos karos ar Osmaņu impēriju, līdz 1526. gadā kaujā pie Mohačas tika pilnībā sagrauta. Lielākā daļa karalistes teritorijas nonāca Portas varā, ziemeļu un rietumu teritorijas pakļāvās Habsburgu dinastijai, savukārt austrumos Transilvānijas bans Janošs Zapolai līdz 1571. gadam dēvēja sevi par "Ungārijas karali", līdz Špeijeras miera līgumā atteicās no pretenzijām uz troni par labu imperatoram Maksimilianam II. Karalistes teritorija pamazām tika atgūta, Sv. Romas impērijai atņemot osmaņiem zemes. 1867. gadā, noslēdzot personālūnijas līgumu, Ungārijas karaliste, saglabājot plašu autonomiju, kopā ar Austrijas impēriju izveidoja t.s. Austroungārijas impēriju (no kuras izstājās 1918. gadā, tai sabrūkot). 1916. gada 30. decembrī Budapeštā tronī kāpa pēdējais Ungārijas karalis Kārlis IV. 1918. gada notikumos viņš zaudēja kroni un mira emigrācijā 1922. gadā.
Skat. arī: lauksaimniecība viduslaikos
Literatūra par šo tēmu
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
