Atšķirības starp "Vadonības sabiedrība" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Vadonības sabiedrība''' - no [[cilts]] sabiedrības attīstījies sociālpolitisks hierarhiski organizētas sabiedrības veids, kurā kā augstākais varas un autoritātes nesējs ir vadonis. | + | '''Vadonības sabiedrība''' - no [[cilts]] sabiedrības attīstījies sociālpolitisks hierarhiski organizētas, ar radniecības saitēm nesaistītas sabiedrības veids, kurā kā augstākais varas un autoritātes nesējs ir vadonis. |
[[Aizvēsture]]s beigu cilts sabiedrības bija diezgan stabilas un spēcīgas, un tikai atsevišķi indivīdi mēģināja pārvarēt sabiedrības tradicionālos ierobežojumus, cenšoties iegūt lielāku individuālo varu. Visbiežāk tas izdevās ārēju briesmu gadījumā, kad sabiedrība deleģēja varas koncentrēšanos vienas personas rokās, un kura bija apveltīta ar gana izteiktu harismu un autoritāti, vaimilitāri nozīmīgu atbalstītāju grupu, lai lielā mērā šo varu saglabātu arī tad, kad ārējie draudi bija zuduši. Pāreja no vadonības sabiedrības uz [[Valsts|valsti]] ir īsa, un tā var beigties gan sekmīgi, izveidojot valstisku organizāciju, gan nesekmīgi, sabiedrībai atgriežoties pie iepriekšējā sociālpolitiskās organizācijas veida. Pāreja uz valsts sabiedrību tikpat labi var nenotikt nekad, sabiedrībai turpinot pastāvēt vadonības sabiedrības ietvaros (kā tas, piemēram, vērojams arī Eiropas dzelzs laikmeta ķeltu sabiedrībās). Vadonības sabiedrības un valstis ir vērtējamas kā līdzvērtīgas un vienlaikus pastāvēt spējīgas sociālpolitiskās organizācijas formas, kurām savā attīstībā nav obligāti jāseko vienai aiz otras. | [[Aizvēsture]]s beigu cilts sabiedrības bija diezgan stabilas un spēcīgas, un tikai atsevišķi indivīdi mēģināja pārvarēt sabiedrības tradicionālos ierobežojumus, cenšoties iegūt lielāku individuālo varu. Visbiežāk tas izdevās ārēju briesmu gadījumā, kad sabiedrība deleģēja varas koncentrēšanos vienas personas rokās, un kura bija apveltīta ar gana izteiktu harismu un autoritāti, vaimilitāri nozīmīgu atbalstītāju grupu, lai lielā mērā šo varu saglabātu arī tad, kad ārējie draudi bija zuduši. Pāreja no vadonības sabiedrības uz [[Valsts|valsti]] ir īsa, un tā var beigties gan sekmīgi, izveidojot valstisku organizāciju, gan nesekmīgi, sabiedrībai atgriežoties pie iepriekšējā sociālpolitiskās organizācijas veida. Pāreja uz valsts sabiedrību tikpat labi var nenotikt nekad, sabiedrībai turpinot pastāvēt vadonības sabiedrības ietvaros (kā tas, piemēram, vērojams arī Eiropas dzelzs laikmeta ķeltu sabiedrībās). Vadonības sabiedrības un valstis ir vērtējamas kā līdzvērtīgas un vienlaikus pastāvēt spējīgas sociālpolitiskās organizācijas formas, kurām savā attīstībā nav obligāti jāseko vienai aiz otras. | ||
Versija, kas saglabāta 2015. gada 7. augusts, plkst. 16.20
Vadonības sabiedrība - no cilts sabiedrības attīstījies sociālpolitisks hierarhiski organizētas, ar radniecības saitēm nesaistītas sabiedrības veids, kurā kā augstākais varas un autoritātes nesējs ir vadonis.
Aizvēstures beigu cilts sabiedrības bija diezgan stabilas un spēcīgas, un tikai atsevišķi indivīdi mēģināja pārvarēt sabiedrības tradicionālos ierobežojumus, cenšoties iegūt lielāku individuālo varu. Visbiežāk tas izdevās ārēju briesmu gadījumā, kad sabiedrība deleģēja varas koncentrēšanos vienas personas rokās, un kura bija apveltīta ar gana izteiktu harismu un autoritāti, vaimilitāri nozīmīgu atbalstītāju grupu, lai lielā mērā šo varu saglabātu arī tad, kad ārējie draudi bija zuduši. Pāreja no vadonības sabiedrības uz valsti ir īsa, un tā var beigties gan sekmīgi, izveidojot valstisku organizāciju, gan nesekmīgi, sabiedrībai atgriežoties pie iepriekšējā sociālpolitiskās organizācijas veida. Pāreja uz valsts sabiedrību tikpat labi var nenotikt nekad, sabiedrībai turpinot pastāvēt vadonības sabiedrības ietvaros (kā tas, piemēram, vērojams arī Eiropas dzelzs laikmeta ķeltu sabiedrībās). Vadonības sabiedrības un valstis ir vērtējamas kā līdzvērtīgas un vienlaikus pastāvēt spējīgas sociālpolitiskās organizācijas formas, kurām savā attīstībā nav obligāti jāseko vienai aiz otras.
