Atšķirības starp "Inčukalna kauja" versijām
m |
m |
||
| (9 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | [[Attēls:Kauja_pie_Incukalna_karte.jpg|right|thumb|300px| | + | [[Attēls:Kauja_pie_Incukalna_karte.jpg|right|thumb|300px|]] |
| + | [[Attēls:P1110451.JPG|right|thumb|300px|]] | ||
'''Inčukalna kauja''' - militāra sadursme 1918. gada 31. decembrī un 1919. gada 1. janvārī pie Hincenbergas (mūsd. Inčukalns) muižas starp Rīgu aizstāvošajām [[Latvijas zemessardze]]s vienībām un uzbrūkošajām [[Latviešu sarkanie strēlnieki|latviešu strēlnieku padomju divīzijas 2. brigādes 1. un 4. pulku]], pirmā kauja, kas ievadīja [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības karu]]. | '''Inčukalna kauja''' - militāra sadursme 1918. gada 31. decembrī un 1919. gada 1. janvārī pie Hincenbergas (mūsd. Inčukalns) muižas starp Rīgu aizstāvošajām [[Latvijas zemessardze]]s vienībām un uzbrūkošajām [[Latviešu sarkanie strēlnieki|latviešu strēlnieku padomju divīzijas 2. brigādes 1. un 4. pulku]], pirmā kauja, kas ievadīja [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības karu]]. | ||
| − | 25. decembrī 1. un 2. vācbaltiešu Rīgas zemessargu rotas, ložmetējnieku komanda kapteiņa Lēbekes (Haupt. Loebbecke) vadībā un Trieciena | + | 25. decembrī 1. un 2. vācbaltiešu Rīgas zemessargu rotas, ložmetējnieku komanda kapteiņa Lēbekes (Haupt. Loebbecke) vadībā un [[Trieciena rota]]s 2. vads sakāpa vilcienā, lai dotos uz Cēsīm stāties pretī uzbrūkošajiem lieliniekiem. Apstājušies Ligatē (mūsd. Līgatne), karavīri izlūkoja tuvāko apkaimi, tur sastopot Sarkanās armijas jātnieku patruļu un, atklājot uguni, piespieda to bēgt. Trieciena rotas vads virzījās izlūkojot apkārtni un ceļu uz Ramozkiem (mūsd. Ieriķi), kur nonāca 28. decembrī, uzreiz iesaistoties apšaudē ar lielinieku II brigādes 4. latviešu strēlnieku pulka priekšējām vienībām. Kopā ar šo vadu vajadzēja būt arī 1. Rīgas latviešu zemessargu rotai, taču tā atteicās doties uz fronti un palika Rīgā. Trieciena rotas vads ar kauju atkāpās uz Līgatni, kur to gaidīja vilciens. Vakarpusē Līgatnei uzbruka Sarkanās armijas 4. latviešu strēlnieku pulka 1. rota – uzbrukums bija tik straujš, ka vilciens aizbēga, atstājot pusi no vada stacijā, un šiem pārdesmit vīriem nācās ar kauju, kurā krita 8 zemessargi, nakts tumsā izlauzties no ielenkuma Segevoldas (mūsd. Sigulda) virzienā. Kamēr Trieciena vads veica izlūkošanu ar kauju, 1. un 2. rota, ložmetēju vads un no Rīgas atvestā artilērijas pusbaterija (2 haubices) devās uz stratēģiski svarīgo, par „Rīgas vārtiem“ dēvēto Hincenbergas dzelzceļa staciju - 40 km no Rīgas, - lai tur nostiprinātos vecajās 1. Pasaules kara laika pozīcijās un mēģinātu apturēt pretinieku. |
| − | 31. decembra rītā 4. strēlnieku pulks sāka Latvijas zemessardzes pozīciju apšaudi, visu artilērijas uguni koncentrējot uz Inčukalna muižu, savukārt 1. pulks pamazām nāca virsū dzelzceļa stacijai. Visa diena pagāja savstarpējā apšaudē. Latvijas zemessargi savas pozīcijas noturēja, taču stratēģiskā situācija ievērojami pasliktinājās 3 km garās frontes līnijas kreisā spārna pozīcijās pie muižas. Tā gāja no rokas rokā, līdz to aizstāvošā [[Latvijas zemessardzes krievu rota|krievu rota]] tomēr tika padzīta no pozīcijām. Kauja kulminēja naktī uz 1. janvāri, kad izretinātajās Latvijas zemessargu rindās vairākkārt ielauzās pretinieks savā pēdējā triecienuzbrukumā un ap haubiču bateriju sniegotajā mēnesnīcā sākās asiņaina tuvcīņa. 1. pulks, kuram bija uzdots zemessargus aplenkt, neviena nepamanīts tuvojās Inčukalna stacijai no dienvidiem. Negaidītā triecienā tas ar uguni pārsteidza stacijas aizstāvjus, taču tad līdz ceļiem pa sniegu brienošie sarkanie strēlnieki paši negaidot uzdūrās no Pasaules kara laikiem palikušajiem dzeloņstiepļu aizžogojumiem un to uzbrukums iestrēga. Tas deva iespēju zemessargu virsniekiem pārgrupēt aizsardzību, bet Trieciena rotas vada pretuzbrukums piespieda strēlniekus atkāpties 2 km no Inčukalna. Arī 4. pulks no muižas puses tika atsists un kauja pierima, taču zemessargu zaudējumi bija lieli, tai skaitā bija kritis baterijas komandieris un daļa lielgabalnieku kā arī apšauti vai izklīduši nakts tumsā visi zirgi. Ap brokastu laiku, kad kļuva gaišs, aizsākās apšaude, tikai tagad uz Inčukalna staciju no muižas puses virzījās arī 4. latviešu strēlnieku pulks. Par spīti pārspēkam, līdz pusdienas laikam pozīcijas tika noturētas, taču pēcpusdienā iestājās lūzums, jo zemessargu kreisajā spārnā sāka šaut jauni pretinieka ložmetēji, kas liecināja, ka viņu pozīcijas ir apietas. Šajā brīdī Rīgas virzienā sakustējās vilciena lokomotīve, atstājot sastāvu ar ievainotajiem stacijā, un zemessargu kreiso spārnu pārņēma panika. Lai izvairītos no draudošā aplenkuma, labajā spārnā sāka atkāpties Trieciena rota, kas līdz šim noturēja visu 1. pulka uzbrukumu. Aktīvā pretinieka artilērijas uguns un ložmetēji no flangiem liedza izvest no pozīcijām krustugunīs nonākušos lielgabalus – tos nācās pamest. Kad pretinieks nokļuva pie dzelzceļa uzbēruma un tikai ložmetējnieku komandas saskaņotā uguns tam neļāva to šķērsot, lai nogrieztu atkāpšanās ceļu, bija skaidrs, ka kauja bija zaudēta. | + | 31. decembra rītā 4. strēlnieku pulks sāka Latvijas zemessardzes pozīciju apšaudi, visu artilērijas uguni koncentrējot uz Inčukalna muižu, savukārt 1. pulks pamazām nāca virsū dzelzceļa stacijai. Visa diena pagāja savstarpējā apšaudē. Latvijas zemessargi savas pozīcijas noturēja, taču stratēģiskā situācija ievērojami pasliktinājās 3 km garās frontes līnijas kreisā spārna pozīcijās pie muižas. Tā gāja no rokas rokā, līdz to aizstāvošā [[Latvijas zemessardzes krievu rota|krievu rota]] tomēr tika padzīta no pozīcijām. Kauja kulminēja naktī uz 1. janvāri, kad izretinātajās Latvijas zemessargu rindās vairākkārt ielauzās pretinieks savā pēdējā triecienuzbrukumā un ap haubiču bateriju sniegotajā mēnesnīcā sākās asiņaina tuvcīņa. 1. pulks, kuram bija uzdots zemessargus aplenkt, neviena nepamanīts tuvojās Inčukalna stacijai no dienvidiem. Negaidītā triecienā tas ar uguni pārsteidza stacijas aizstāvjus, taču tad līdz ceļiem pa sniegu brienošie sarkanie strēlnieki paši negaidot uzdūrās no Pasaules kara laikiem palikušajiem dzeloņstiepļu aizžogojumiem un to uzbrukums iestrēga. Tas deva iespēju zemessargu virsniekiem pārgrupēt aizsardzību, bet Trieciena rotas vada pretuzbrukums piespieda strēlniekus atkāpties 2 km no Inčukalna. Arī 4. pulks no muižas puses tika atsists un kauja pierima, taču zemessargu zaudējumi bija lieli, tai skaitā bija kritis baterijas komandieris un daļa lielgabalnieku kā arī apšauti vai izklīduši nakts tumsā visi zirgi. Ap brokastu laiku, kad kļuva gaišs, aizsākās apšaude, tikai tagad uz Inčukalna staciju no muižas puses virzījās arī 4. latviešu strēlnieku pulks. Par spīti pārspēkam, līdz pusdienas laikam pozīcijas tika noturētas, taču pēcpusdienā iestājās lūzums, jo zemessargu kreisajā spārnā sāka šaut jauni pretinieka ložmetēji, kas liecināja, ka viņu pozīcijas ir apietas. Šajā brīdī Rīgas virzienā sakustējās vilciena lokomotīve, atstājot sastāvu ar ievainotajiem stacijā, un zemessargu kreiso spārnu pārņēma panika. Lai izvairītos no draudošā aplenkuma, labajā spārnā sāka atkāpties Trieciena rota, kas līdz šim noturēja visu 1. pulka uzbrukumu. Aktīvā pretinieka artilērijas uguns un ložmetēji no flangiem liedza izvest no pozīcijām krustugunīs nonākušos lielgabalus – tos nācās pamest. Kad pretinieks nokļuva pie dzelzceļa uzbēruma un tikai ložmetējnieku komandas saskaņotā uguns tam neļāva to šķērsot, lai nogrieztu atkāpšanās ceļu, bija skaidrs, ka kauja bija zaudēta. Latvijas zemessardze pie Inčukalna zaudēja 35 kritušos un ap 100 ievainoto. Lielinieki zaudēja 70 kritušos un 150 ievainotos. |
| − | 1. | + | Stratēģiski kauja bija tik nozīmīga, ka 1919. gada 2. janvārī ar [[Latvijas pagaidu padomju valdība]]s rīkojumu 1. latviešu strēlnieku padomju pulkam un 4. artilērijas baterijai piešķīra goda sarkanos kaujas karogus.<ref>LVVA, P-25 f., 1. apr., 67. l., 3. lp.</ref> |
| + | |||
| + | ==== Atsauces un piezīmes ==== | ||
| + | |||
| + | {{atsauces}} | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
| + | * Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 129.-130. lpp. | ||
* II Ventspils kājnieku pulks. – II Ventspils kājnieku pulka izdevums: Liepāja, 1936., 132.-138. lpp. | * II Ventspils kājnieku pulks. – II Ventspils kājnieku pulka izdevums: Liepāja, 1936., 132.-138. lpp. | ||
* Bērziņš V. Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija. - LVI apgāds: Rīga, 1995., 135.-136. lpp. | * Bērziņš V. Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija. - LVI apgāds: Rīga, 1995., 135.-136. lpp. | ||
| 15. rindiņa: | 21. rindiņa: | ||
* Latvju strēlnieku vēsture. II sēj., II daļa, - Prometejs: Rīga, 1934., 128.-131. lpp. | * Latvju strēlnieku vēsture. II sēj., II daļa, - Prometejs: Rīga, 1934., 128.-131. lpp. | ||
* Krituši pēdējās kaujās. // Kurzemes vārds. 2.01.1919., 2. lpp. | * Krituši pēdējās kaujās. // Kurzemes vārds. 2.01.1919., 2. lpp. | ||
| + | * Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967., 137. lpp. | ||
---- | ---- | ||
| − | * Фабрициус Я.Ф., Траванский A.B. Исторические заметки о гражданской войне в Прибалтике (ответ на статью К.Янэля) // Война и революция. 1928. № 12 | + | * Фабрициус Я.Ф., Траванский A.B. Исторические заметки о гражданской войне в Прибалтике (ответ на статью К.Янэля) // Война и революция. 1928. № 12 |
==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== | ||
| + | |||
| + | * [http://vesture.sauc.lv/index.php/raksti/baltija/11-pirmas-asinis-par-latviju Buks Artis. Pirmās asinis par Latviju. // vesture.sauc.lv] | ||
[[Kategorija:Latvijas Neatkarības karš]] | [[Kategorija:Latvijas Neatkarības karš]] | ||
[[Kategorija:Kaujas]] | [[Kategorija:Kaujas]] | ||
Pašreizējā versija, 2016. gada 6. jūlijs, plkst. 07.12
Inčukalna kauja - militāra sadursme 1918. gada 31. decembrī un 1919. gada 1. janvārī pie Hincenbergas (mūsd. Inčukalns) muižas starp Rīgu aizstāvošajām Latvijas zemessardzes vienībām un uzbrūkošajām latviešu strēlnieku padomju divīzijas 2. brigādes 1. un 4. pulku, pirmā kauja, kas ievadīja Latvijas Neatkarības karu.
25. decembrī 1. un 2. vācbaltiešu Rīgas zemessargu rotas, ložmetējnieku komanda kapteiņa Lēbekes (Haupt. Loebbecke) vadībā un Trieciena rotas 2. vads sakāpa vilcienā, lai dotos uz Cēsīm stāties pretī uzbrūkošajiem lieliniekiem. Apstājušies Ligatē (mūsd. Līgatne), karavīri izlūkoja tuvāko apkaimi, tur sastopot Sarkanās armijas jātnieku patruļu un, atklājot uguni, piespieda to bēgt. Trieciena rotas vads virzījās izlūkojot apkārtni un ceļu uz Ramozkiem (mūsd. Ieriķi), kur nonāca 28. decembrī, uzreiz iesaistoties apšaudē ar lielinieku II brigādes 4. latviešu strēlnieku pulka priekšējām vienībām. Kopā ar šo vadu vajadzēja būt arī 1. Rīgas latviešu zemessargu rotai, taču tā atteicās doties uz fronti un palika Rīgā. Trieciena rotas vads ar kauju atkāpās uz Līgatni, kur to gaidīja vilciens. Vakarpusē Līgatnei uzbruka Sarkanās armijas 4. latviešu strēlnieku pulka 1. rota – uzbrukums bija tik straujš, ka vilciens aizbēga, atstājot pusi no vada stacijā, un šiem pārdesmit vīriem nācās ar kauju, kurā krita 8 zemessargi, nakts tumsā izlauzties no ielenkuma Segevoldas (mūsd. Sigulda) virzienā. Kamēr Trieciena vads veica izlūkošanu ar kauju, 1. un 2. rota, ložmetēju vads un no Rīgas atvestā artilērijas pusbaterija (2 haubices) devās uz stratēģiski svarīgo, par „Rīgas vārtiem“ dēvēto Hincenbergas dzelzceļa staciju - 40 km no Rīgas, - lai tur nostiprinātos vecajās 1. Pasaules kara laika pozīcijās un mēģinātu apturēt pretinieku.
31. decembra rītā 4. strēlnieku pulks sāka Latvijas zemessardzes pozīciju apšaudi, visu artilērijas uguni koncentrējot uz Inčukalna muižu, savukārt 1. pulks pamazām nāca virsū dzelzceļa stacijai. Visa diena pagāja savstarpējā apšaudē. Latvijas zemessargi savas pozīcijas noturēja, taču stratēģiskā situācija ievērojami pasliktinājās 3 km garās frontes līnijas kreisā spārna pozīcijās pie muižas. Tā gāja no rokas rokā, līdz to aizstāvošā krievu rota tomēr tika padzīta no pozīcijām. Kauja kulminēja naktī uz 1. janvāri, kad izretinātajās Latvijas zemessargu rindās vairākkārt ielauzās pretinieks savā pēdējā triecienuzbrukumā un ap haubiču bateriju sniegotajā mēnesnīcā sākās asiņaina tuvcīņa. 1. pulks, kuram bija uzdots zemessargus aplenkt, neviena nepamanīts tuvojās Inčukalna stacijai no dienvidiem. Negaidītā triecienā tas ar uguni pārsteidza stacijas aizstāvjus, taču tad līdz ceļiem pa sniegu brienošie sarkanie strēlnieki paši negaidot uzdūrās no Pasaules kara laikiem palikušajiem dzeloņstiepļu aizžogojumiem un to uzbrukums iestrēga. Tas deva iespēju zemessargu virsniekiem pārgrupēt aizsardzību, bet Trieciena rotas vada pretuzbrukums piespieda strēlniekus atkāpties 2 km no Inčukalna. Arī 4. pulks no muižas puses tika atsists un kauja pierima, taču zemessargu zaudējumi bija lieli, tai skaitā bija kritis baterijas komandieris un daļa lielgabalnieku kā arī apšauti vai izklīduši nakts tumsā visi zirgi. Ap brokastu laiku, kad kļuva gaišs, aizsākās apšaude, tikai tagad uz Inčukalna staciju no muižas puses virzījās arī 4. latviešu strēlnieku pulks. Par spīti pārspēkam, līdz pusdienas laikam pozīcijas tika noturētas, taču pēcpusdienā iestājās lūzums, jo zemessargu kreisajā spārnā sāka šaut jauni pretinieka ložmetēji, kas liecināja, ka viņu pozīcijas ir apietas. Šajā brīdī Rīgas virzienā sakustējās vilciena lokomotīve, atstājot sastāvu ar ievainotajiem stacijā, un zemessargu kreiso spārnu pārņēma panika. Lai izvairītos no draudošā aplenkuma, labajā spārnā sāka atkāpties Trieciena rota, kas līdz šim noturēja visu 1. pulka uzbrukumu. Aktīvā pretinieka artilērijas uguns un ložmetēji no flangiem liedza izvest no pozīcijām krustugunīs nonākušos lielgabalus – tos nācās pamest. Kad pretinieks nokļuva pie dzelzceļa uzbēruma un tikai ložmetējnieku komandas saskaņotā uguns tam neļāva to šķērsot, lai nogrieztu atkāpšanās ceļu, bija skaidrs, ka kauja bija zaudēta. Latvijas zemessardze pie Inčukalna zaudēja 35 kritušos un ap 100 ievainoto. Lielinieki zaudēja 70 kritušos un 150 ievainotos.
Stratēģiski kauja bija tik nozīmīga, ka 1919. gada 2. janvārī ar Latvijas pagaidu padomju valdības rīkojumu 1. latviešu strēlnieku padomju pulkam un 4. artilērijas baterijai piešķīra goda sarkanos kaujas karogus.[1]
Atsauces un piezīmes
- ↑ LVVA, P-25 f., 1. apr., 67. l., 3. lp.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 129.-130. lpp.
- II Ventspils kājnieku pulks. – II Ventspils kājnieku pulka izdevums: Liepāja, 1936., 132.-138. lpp.
- Bērziņš V. Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija. - LVI apgāds: Rīga, 1995., 135.-136. lpp.
- Peniķis M. Sarkano spēku iebrukums Latvijā : 1918./19. gadu mijā. // Militārais apskats. 1932. Nr.2., 3.-15. lpp.
- Latvju strēlnieku vēsture. II sēj., II daļa, - Prometejs: Rīga, 1934., 128.-131. lpp.
- Krituši pēdējās kaujās. // Kurzemes vārds. 2.01.1919., 2. lpp.
- Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967., 137. lpp.
- Фабрициус Я.Ф., Траванский A.B. Исторические заметки о гражданской войне в Прибалтике (ответ на статью К.Янэля) // Война и революция. 1928. № 12
