Atšķirības starp "Sunnītisms" versijām
m |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Sunnītisms''' jeb '''sunnīsms''' (أهل السنة والجماعة) – | + | '''Sunnītisms''' jeb '''sunnīsms''' (أهل السنة والجماعة) – ortodoksālais [[Islams|islama]] pamatvirziens, kas balstās uz [[sunna|sunnu]], un uzskata Abu Bekru par pirmo leģitīmo [[Kalīfs|kalīfu]]. IX-X gs. sunītismā, pamatā uz atšķirīga tiesību traktējuma pamata, parādījās četri lielāki virzieni - hanifītisms, malikītisms, šafītisms un hanbalītisms, - kā arī virkne mazāku [[Sekta|sektu]]. |
Sunnītiem reliģiskie līderi netiek ordinēti (iesvētīti) un nesastāv jebkāda veida hierarhistiskā sistēmā. Tie drīzāk ir atsevišķi musulmaņi, kuriem ir pietiekams līmenis reliģiskās zinībās, un kuriem piemīt nepieciešamās ticīgā kvalitātes. Tos, kuri pēta un studē Korānu sauc par ‘alim, bet tos, kuri studē arī citus islama avotus, sauc par ''[[Hadizs|hadīziem]]'' (''hadith''). Par ''fakihiem'' sauc tos musulmaņus, kuri ir kvalificējušies [[Šariats|šariāta]] tiesībās. Par ''[[Hafizs|hafiz]]'' sauc cilvēkus, kuri spēj iemācīties no galvas pilnīgi visu Korāna tekstu, kamēr kari specializējas Korāna melodiski dziedošā deklamēšanā. Izglītotus, gados vecākus, līderus dēvē par [[Šeihs|šeihiem]], un viņi tiek uzskatīti par pārējo musulmaņu garīgajiem vadītājiem. Par [[Imams|imamu]] [[sunnīti]] dēvē piektdienas dievlūdzēju vadītāju un parasti, tieši tā dēvē garīgos līderus, kuri pasniedz reliģiskās augstskolās, vada bēru ceremonijas, laulā un pilda citus pienākumus. Termins ''[[Ajatolla|ajatollah]]'' (Dieva zīme) tiek lietots, lai apzīmētu ļoti izglītotas un augsti mācītas personas. Ja šim terminam tiek pievienots vārds "[[Imams|imam]]", tad tas nozīmē, ka šī persona ir visaugstākā reliģiskā autoritāte. Visbūtiskākais, ar ko no kristietības garīdzniekiem atšķiras iepriekšminētās personas, ir tas, ka, lai gan tie veic reliģiskas darbības, tomēr nepretendē uz garīgo kontaktu dibinātāju, vidutāju lomu starp Dievu un ticīgo. | Sunnītiem reliģiskie līderi netiek ordinēti (iesvētīti) un nesastāv jebkāda veida hierarhistiskā sistēmā. Tie drīzāk ir atsevišķi musulmaņi, kuriem ir pietiekams līmenis reliģiskās zinībās, un kuriem piemīt nepieciešamās ticīgā kvalitātes. Tos, kuri pēta un studē Korānu sauc par ‘alim, bet tos, kuri studē arī citus islama avotus, sauc par ''[[Hadizs|hadīziem]]'' (''hadith''). Par ''fakihiem'' sauc tos musulmaņus, kuri ir kvalificējušies [[Šariats|šariāta]] tiesībās. Par ''[[Hafizs|hafiz]]'' sauc cilvēkus, kuri spēj iemācīties no galvas pilnīgi visu Korāna tekstu, kamēr kari specializējas Korāna melodiski dziedošā deklamēšanā. Izglītotus, gados vecākus, līderus dēvē par [[Šeihs|šeihiem]], un viņi tiek uzskatīti par pārējo musulmaņu garīgajiem vadītājiem. Par [[Imams|imamu]] [[sunnīti]] dēvē piektdienas dievlūdzēju vadītāju un parasti, tieši tā dēvē garīgos līderus, kuri pasniedz reliģiskās augstskolās, vada bēru ceremonijas, laulā un pilda citus pienākumus. Termins ''[[Ajatolla|ajatollah]]'' (Dieva zīme) tiek lietots, lai apzīmētu ļoti izglītotas un augsti mācītas personas. Ja šim terminam tiek pievienots vārds "[[Imams|imam]]", tad tas nozīmē, ka šī persona ir visaugstākā reliģiskā autoritāte. Visbūtiskākais, ar ko no kristietības garīdzniekiem atšķiras iepriekšminētās personas, ir tas, ka, lai gan tie veic reliģiskas darbības, tomēr nepretendē uz garīgo kontaktu dibinātāju, vidutāju lomu starp Dievu un ticīgo. | ||
| + | |||
| + | X gs. teologi al-Ašari un al-Maturidi lika pamatus islāma sholastikai, kura pilnībā tika izstrādāta XI-XII gs. mijā. T.s. "īstenticīgo kalams", balstoties uz filosofijas un loģikas argumentāciju, lai nostiprinātu dogmatismu un aizstāvētu tradīciju no kritikas. | ||
Skat. arī: [[Arābu filosofija|islama filosofija]], [[šiītisms]], [[vahamītisms]], [[sūfisms]], [[ismailītisms]], [[mutazalītisms]] | Skat. arī: [[Arābu filosofija|islama filosofija]], [[šiītisms]], [[vahamītisms]], [[sūfisms]], [[ismailītisms]], [[mutazalītisms]] | ||
Pašreizējā versija, 2018. gada 1. jūlijs, plkst. 19.00
Sunnītisms jeb sunnīsms (أهل السنة والجماعة) – ortodoksālais islama pamatvirziens, kas balstās uz sunnu, un uzskata Abu Bekru par pirmo leģitīmo kalīfu. IX-X gs. sunītismā, pamatā uz atšķirīga tiesību traktējuma pamata, parādījās četri lielāki virzieni - hanifītisms, malikītisms, šafītisms un hanbalītisms, - kā arī virkne mazāku sektu.
Sunnītiem reliģiskie līderi netiek ordinēti (iesvētīti) un nesastāv jebkāda veida hierarhistiskā sistēmā. Tie drīzāk ir atsevišķi musulmaņi, kuriem ir pietiekams līmenis reliģiskās zinībās, un kuriem piemīt nepieciešamās ticīgā kvalitātes. Tos, kuri pēta un studē Korānu sauc par ‘alim, bet tos, kuri studē arī citus islama avotus, sauc par hadīziem (hadith). Par fakihiem sauc tos musulmaņus, kuri ir kvalificējušies šariāta tiesībās. Par hafiz sauc cilvēkus, kuri spēj iemācīties no galvas pilnīgi visu Korāna tekstu, kamēr kari specializējas Korāna melodiski dziedošā deklamēšanā. Izglītotus, gados vecākus, līderus dēvē par šeihiem, un viņi tiek uzskatīti par pārējo musulmaņu garīgajiem vadītājiem. Par imamu sunnīti dēvē piektdienas dievlūdzēju vadītāju un parasti, tieši tā dēvē garīgos līderus, kuri pasniedz reliģiskās augstskolās, vada bēru ceremonijas, laulā un pilda citus pienākumus. Termins ajatollah (Dieva zīme) tiek lietots, lai apzīmētu ļoti izglītotas un augsti mācītas personas. Ja šim terminam tiek pievienots vārds "imam", tad tas nozīmē, ka šī persona ir visaugstākā reliģiskā autoritāte. Visbūtiskākais, ar ko no kristietības garīdzniekiem atšķiras iepriekšminētās personas, ir tas, ka, lai gan tie veic reliģiskas darbības, tomēr nepretendē uz garīgo kontaktu dibinātāju, vidutāju lomu starp Dievu un ticīgo.
X gs. teologi al-Ašari un al-Maturidi lika pamatus islāma sholastikai, kura pilnībā tika izstrādāta XI-XII gs. mijā. T.s. "īstenticīgo kalams", balstoties uz filosofijas un loģikas argumentāciju, lai nostiprinātu dogmatismu un aizstāvētu tradīciju no kritikas.
Skat. arī: islama filosofija, šiītisms, vahamītisms, sūfisms, ismailītisms, mutazalītisms
Literatūra par šo tēmu
- G.E. von Grunebaum. Classical Islam. A History 600–1258. - London, 1970
- Г.Э. фон Грюнебаум. Классический ислам. Очерк истории. 600–1258 - Наука: Москва, 1988
- Ислам классический. Энциклопедия / К. Королев (cост.) - ЭКСМО,МИДГАРД: Москва/СПб., 2005
- Абу Йусуф Йа'куб б. Ибрахим ал-Куфи. Китаб ал-Харадж (Мусульманское налогообложение). / пер с ар. А.Э. Шмидта - серия Памятники культуры Востока, XVI - центр "Петербургское востоковедение": Санкт-Петербург, 2001. - 415 c. ISBN 5-85803-193-5
- Уотт У. М. Влияние ислама на средневековую Европу. - Диля: СПб., 2008 - 192 с. ISBN 978-5-88503-692-4 / 9785885036924
Resursi internetā par šo tēmu
- Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.
- Leons Taivans. Paradigmu atšķirības civilizāciju dialogā (J.Ratcingera 2006. g. 12. septembra tēzes Rēgensburgas Universitātē) // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika. 722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 84.-90. lpp. ISBN 978-9984-825-58-8
- Katrīne Anspaha. Hizb al-Tahrir al-Islami rašanās vēsture un ideoloģija. // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika. 722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 91.-104. lpp. ISBN 978-9984-825-58-8
- Rudevskis Juris. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. // Jurista Vārds. Nr.3 (650) Otrdiena, 2011. gada 18. janvāris
