Sufisms
Sūfisms (no ar. صُوفِيّ - sufiya - ’’rupja vilna’’ [apģērbam]) - islamā askētu kustība, reliģiski mistiska mācība, kuras praktizētāju - sufiju, - mērķis ir maksimālā tuvība Dievam, kas tiek sasniegta ar pašattīrīšanos un mīlestību.
Doktrīna radās VII-VIII gs. mijā zemēs, kur pirms islama bijis izplatīts budisms, smeļot daudzas idejas gan no šiītisma, gan no sunnītisma un IX-X gs. izplatījās Persijā u.c. arābu kalifāta zemēs. Agrīnajā sufismā vērojamas panteisma iezīmes, bet, laika gaitā neoplatonisma, indiešu filosofijas un kristietības ideju ietekmē centrālo vietu ieņēma askēze un misticisms. Reāli eksistē tikai Dievs, bet visas lietas un pārādības ir tikai tā emanācijas - neeksistē nekas, izņemot Dievu; dabas ’’raksts’’ ir vienīgais, kas var apgaismot ikvienu lasītāju; visu reliģiju noslēpums ir gaismas un cilvēkos apslēptā mistiskā spēka atklāšana. Par augstāko dzīves mērķi uzskata ekstātisku saplūšanu ar Dievu, atsakopties no pieķeršanās materiālajai pasaulei, kas traucē piepildīt šo dzīves jēgu. Jāpiespiež sevi attīrīt no tādām cilvēka dabai piemītošajām nelāgajām iezīmēm kā skaudība, naids, dusmas, lepnums, lielīgums, mantkārība, neiecietība pret nabadzīgajiem un neaizsargātajiem, viltība, augstprātība un skopums. Dažos sūfiju virzienos - brālībās - izstrādāja garīgas disciplīnas metodes mistisko pārdzīvojumu uzturēšanai. Šo ordeņu locekļi, dēvēti par dervišiem, izmanto maģiskās darbības un debesu ķermeņu kustības, simbolisku interpretāciju dejā. Sūfisms lielā mērā ir ietekmējis islama vēsturi kā politiski tā intelektuāli, un sufisms ir jaušams daudzos citos musulmaņu dzīves aspektos. Mācības ģenēzi periodizē:
- VIII-IX gs. - doktrīnas veidošanās islamā
- X-XII gs. - pamatvirzienu iezīmēšanās, doktrīnas tālāka attistība
- XIII-XV gs. - sufiju brālību jeb "sufiju ordeņu" veidošanās
- XVI-XVII gs. - vēlīnais sufisms
Ievērojamākie sūfisma pārstāvji: Suhravardi (XII gs.), Al-Gazali (1059.-1111.), Dželāls ad-Dīns Rūmī (1207.–1273.), Muhji ad-Dīns Ibn al-Arabī (1165.–1240.), Sufi Alajars († 1720.) u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Sufisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 399. lpp.
- Хисматулин А.А. Суфизм. - Петербургское Востоковедение: СПб., 1999
- Тримингэм Дж.С. Суфийские ордены в исламе. Гелиос: Москва, 2002
- Бертельс Е.Э. Избранные труды. Суфизм - Москва, 1965
- Кныш А.Д. Мусульманский мистицизм: краткая история - ДИЛЯ: СПб., 2004. - 464 с. ISBN 5-88503-232-7
- Суфизм в контексте мусульманской культуры. - Наука: Москва, 1989. - 337 с.
- Шиммель А. Мир исламского мистицизма. - Алетейа: Москва, 1999. - 416 с.
Resursi internetā par šo tēmu
- Balodis R. Islams un musulmaņi - LU Juridiskās fakultātes mācību materiāls.
- Jānis Ešots. Taisnīguma izpratne sūsmā: Dželāl ad-Dīns Rūmī unMuhji ad-Dīns Ibn al-’Arabī. // Latvijas Universitātes raksti. Orientālistika. 722. sēj. - LU: Rīga, 2008., 136.-141. lpp. ISBN 978-9984-825-58-8
- Mysticism in Arabic and Islamic Philosophy // Stanford Encyclopedia of Philosophy
- Mystical philosophy in Islam // Routledge Encyclopedia of Philosophy
- Sufi Orders - Dr. Alan Godlas, University of Georgia
- Sufism - Open Directory Project
- Dogan Koc (University of Houston). Gülen's Interpretation of Sufism
- Sadeq Rahimi. Intimate Exteriority: Sufi Space as Sanctuary for Injured Subjectivities in Turkey
- Bibliographie: Islamische Philosophie und Mystizismus (.docx)
