Atšķirības starp "Verdzība" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Vēsturiski pastāvējuši virkne verdzības tipu: | Vēsturiski pastāvējuši virkne verdzības tipu: | ||
* patriarhālā verdzība - kad cilvēks nav brīvs savā izvēlē, taču dzīvo īpašnieka ģimenē kā strādnieks, nesaņemot par darbu samaksu (tikai uzturu) un nevarot savu saimnieku pamest; | * patriarhālā verdzība - kad cilvēks nav brīvs savā izvēlē, taču dzīvo īpašnieka ģimenē kā strādnieks, nesaņemot par darbu samaksu (tikai uzturu) un nevarot savu saimnieku pamest; | ||
| − | * klasiskā verdzība - kur cilvēks beztiesisks, viņu var pirkt, pārdot kā kustamo īpašumu; | + | * klasiskā verdzība - kur cilvēks beztiesisks, viņu var pirkt, pārdot kā kustamo īpašumu; arī vergu bērni automātiski palika vergi, ja vien saimnieki tos nelaida brīvībā; |
* parādu verdzība (kr. ''кабала'', vc. ''Schuldknechtschaft'') - par maksātnespējīgu atzīts parādnieks tika izdots kreditoram un tika uzskatīts par tā vergu neatdotā parāda vietā uz mūžu, vai uz laiku, kamēr to izpirka trešā persona, vai arī pats parādnieks bija atstrādājis savu parādu. | * parādu verdzība (kr. ''кабала'', vc. ''Schuldknechtschaft'') - par maksātnespējīgu atzīts parādnieks tika izdots kreditoram un tika uzskatīts par tā vergu neatdotā parāda vietā uz mūžu, vai uz laiku, kamēr to izpirka trešā persona, vai arī pats parādnieks bija atstrādājis savu parādu. | ||
u.c. | u.c. | ||
| − | + | Verdzība kā tāda pastāvējusi visos laikos un visās sabiedrībās. [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] līdz V gs.p.m.ē. verdzība bija visai nenozīmīga. Par verdzību kā būtisku saimniecības faktoru var runāt [[Senās Atēnas|Atēnās]], bet pašā Helladā tikai kopš V-IV gs.p.m.ē., kad sāka izplatīties lauku lielsaimniecības, kurās vergi bija pamatdarbaspēks. Arī [[Senā Roma|Senajā Romā]] agrīnajā periodā verdzībai bija minimāla loma, līdz 326. g.p.m.ē. (parādu verdzības atcelšana) tie bija gandrīz vienīgi parādu kalpi, ko nodarbināja mājsaimniecībā, bet laukā tie strādāja kopā ar saimnieka ģimeni. Kopš III gs.p.m.ē. verdzības loma pieauga līdz ar [[Latifundija|latifundiju]] saimniecības attīstību. Verdzība sasniedza tādus apjomus, ka šķiet, bez tās valsts ekonomika nemaz nevarētu pastāvēt: no 7-8 miljoniem iedzīvotāju, savi 3 miljoni bija vergi. | |
| − | [[Viduslaiki|Viduslaikos]] Rietumeiropā pret verdzību cīņu uzsāka [[Romas Katoļu Baznīca|Baznīca]], līdz 1435. gadā [[pāvests]] Eižens IV izsūtīja [[Bulla|bullu]], ka [[ekskomunikācija]]i pakļauti visi, kas nodarbosies ar vergu tirdzniecību vai turēs vergus. Arī turpmākajos gadsimtos Baznīca visai kategoriski nostājās pret verdzību, taču daudzviet šī pozīcija tika ignorēta (piemēram, pirmo Āfrikas vergu kravu pāri okeānam uz Jauno Pasauli nogādāja spāņi 1515. gadā). | + | [[Viduslaiki|Viduslaikos]] Rietumeiropā pret verdzību cīņu uzsāka [[Romas Katoļu Baznīca|Baznīca]], līdz 1435. gadā [[pāvests]] Eižens IV izsūtīja [[Bulla|bullu]], ka [[ekskomunikācija]]i pakļauti visi, kas nodarbosies ar vergu tirdzniecību vai turēs vergus. Arī turpmākajos gadsimtos Baznīca visai kategoriski nostājās pret verdzību, taču daudzviet šī pozīcija tika ignorēta (piemēram, pirmo Āfrikas vergu kravu pāri okeānam uz Jauno Pasauli nogādāja spāņi 1515. gadā). |
| + | |||
| + | Protestantiskajās zemēs padarīja vergu tirdzniecību atkal leģitīmu, atrodot tai teoloģisku attaisnojumu: "Lai Kānaāns ir nolādēts, lai viņš kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem!" (I Mozus gr. 9:25). Eiropā un Ziemeļamerikā sākotnēji vergu vidū dominēja eiropieši (Amerijas kolonijās vēl XVII gs puse darba spējīgo iedzīvotāju bija baltie vergi, Jaunanglijā 1665. gadā - trešdaļa, Masačūsetā 1640. gados - ceturtdaļa, Pensilvānijā XVII gs. beigās - aptuveni 40%), bet kopš XVIII gs. tos sāka azistāt no Āfrikas ievestie melnādainie vergi (kaut eiropiešu īpatsvars bija ievērojams vēl līdz XVIII gs. otrajai pusei). Tos masveidā iepirka Āfrikas zemēs. Botāniķis Pauls Erdmans Iserts (''Paul Erdmann Isert'', 1756.-1789.), kurš 1783. gadā piedalījās Dānijas karaliskās zinātņu biedrības organizētā ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs "Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību" norāda, ka [[Dānijas karaliste]]s [[kolonija]]s Kristiānborgas cietoksnī (tag. Ganas galvaspilsēta Akra) tirgū vergs vīrietis (bez redzamiem defektiem) maksāja 161 tāleru.<ref>T.i. 8 unces zelta jeb 10 000 ASV dolāru 2010. gadā - Lorencs J. 23. psalms. // Rīgas laiks. 01.2011. 32. lpp.</ref> | ||
| + | |||
| + | Tikai 1807. gadā Lielbritānijas [[parlaments]] pasludināja vergu tirdzniecību ārpus likuma, bet 1833. gadā aizliedza vergu ievešanu [[Britu impērija]]s aizjūras kolonijās (1843. gadā arī Indijā). Pēdējā no Rietumu valstīm, ASV verdzību atcēla 1865. gada decembrī. Epizodiska vergu kontrabanda uz Kubu un Brazīliju turpinājās līdz pat XIX gs. 70. gadiem. | ||
| + | |||
| + | Pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta [[Tautu Savienība]]s ietvaros 1926. gadā, un visjaunākajos laikos verdzība ar likumu aizliegta praktiski visās pasaules valstīs. Mūsdienās verdzība neleģitīmi saglabājusies daudzviet Āfrikā un islāma zemēs. | ||
Skat. arī: [[manumisija]], [[dzimtbūšana]], [[heloti]], [[perioiki]], [[libertini]], [[vardumi]] | Skat. arī: [[manumisija]], [[dzimtbūšana]], [[heloti]], [[perioiki]], [[libertini]], [[vardumi]] | ||
Versija, kas saglabāta 2020. gada 14. jūnijs, plkst. 10.10
Verdzība (angl., fr. servitude, an. slavery, vāc. Sklaverei, kr. рабство) – sociāli un juridiski beztiesisku cilvēku - vergu - atrašanās cita cilvēka īpašumā (kā kustamais īpašums), kurš tos izmanto darbā kādā tautsaimniecības nozarē vai atsevišķu darbu veikšanai. Sabiedrība, kurā ražošanas pamatā ir vergu darba spēks. Vergi (lat. servis, angl. slaves, vāc. Sklaven, kr. рабы) - personīgi atkarīgi cilvēki bez kādām politiskajām vai saimnieciskajām tiesībām, bieži vien pielīdzināmi kustamajam īpašumam.
Vēsturiski pastāvējuši virkne verdzības tipu:
- patriarhālā verdzība - kad cilvēks nav brīvs savā izvēlē, taču dzīvo īpašnieka ģimenē kā strādnieks, nesaņemot par darbu samaksu (tikai uzturu) un nevarot savu saimnieku pamest;
- klasiskā verdzība - kur cilvēks beztiesisks, viņu var pirkt, pārdot kā kustamo īpašumu; arī vergu bērni automātiski palika vergi, ja vien saimnieki tos nelaida brīvībā;
- parādu verdzība (kr. кабала, vc. Schuldknechtschaft) - par maksātnespējīgu atzīts parādnieks tika izdots kreditoram un tika uzskatīts par tā vergu neatdotā parāda vietā uz mūžu, vai uz laiku, kamēr to izpirka trešā persona, vai arī pats parādnieks bija atstrādājis savu parādu.
u.c.
Verdzība kā tāda pastāvējusi visos laikos un visās sabiedrībās. Senajā Grieķijā līdz V gs.p.m.ē. verdzība bija visai nenozīmīga. Par verdzību kā būtisku saimniecības faktoru var runāt Atēnās, bet pašā Helladā tikai kopš V-IV gs.p.m.ē., kad sāka izplatīties lauku lielsaimniecības, kurās vergi bija pamatdarbaspēks. Arī Senajā Romā agrīnajā periodā verdzībai bija minimāla loma, līdz 326. g.p.m.ē. (parādu verdzības atcelšana) tie bija gandrīz vienīgi parādu kalpi, ko nodarbināja mājsaimniecībā, bet laukā tie strādāja kopā ar saimnieka ģimeni. Kopš III gs.p.m.ē. verdzības loma pieauga līdz ar latifundiju saimniecības attīstību. Verdzība sasniedza tādus apjomus, ka šķiet, bez tās valsts ekonomika nemaz nevarētu pastāvēt: no 7-8 miljoniem iedzīvotāju, savi 3 miljoni bija vergi.
Viduslaikos Rietumeiropā pret verdzību cīņu uzsāka Baznīca, līdz 1435. gadā pāvests Eižens IV izsūtīja bullu, ka ekskomunikācijai pakļauti visi, kas nodarbosies ar vergu tirdzniecību vai turēs vergus. Arī turpmākajos gadsimtos Baznīca visai kategoriski nostājās pret verdzību, taču daudzviet šī pozīcija tika ignorēta (piemēram, pirmo Āfrikas vergu kravu pāri okeānam uz Jauno Pasauli nogādāja spāņi 1515. gadā).
Protestantiskajās zemēs padarīja vergu tirdzniecību atkal leģitīmu, atrodot tai teoloģisku attaisnojumu: "Lai Kānaāns ir nolādēts, lai viņš kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem!" (I Mozus gr. 9:25). Eiropā un Ziemeļamerikā sākotnēji vergu vidū dominēja eiropieši (Amerijas kolonijās vēl XVII gs puse darba spējīgo iedzīvotāju bija baltie vergi, Jaunanglijā 1665. gadā - trešdaļa, Masačūsetā 1640. gados - ceturtdaļa, Pensilvānijā XVII gs. beigās - aptuveni 40%), bet kopš XVIII gs. tos sāka azistāt no Āfrikas ievestie melnādainie vergi (kaut eiropiešu īpatsvars bija ievērojams vēl līdz XVIII gs. otrajai pusei). Tos masveidā iepirka Āfrikas zemēs. Botāniķis Pauls Erdmans Iserts (Paul Erdmann Isert, 1756.-1789.), kurš 1783. gadā piedalījās Dānijas karaliskās zinātņu biedrības organizētā ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs "Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību" norāda, ka Dānijas karalistes kolonijas Kristiānborgas cietoksnī (tag. Ganas galvaspilsēta Akra) tirgū vergs vīrietis (bez redzamiem defektiem) maksāja 161 tāleru.[1]
Tikai 1807. gadā Lielbritānijas parlaments pasludināja vergu tirdzniecību ārpus likuma, bet 1833. gadā aizliedza vergu ievešanu Britu impērijas aizjūras kolonijās (1843. gadā arī Indijā). Pēdējā no Rietumu valstīm, ASV verdzību atcēla 1865. gada decembrī. Epizodiska vergu kontrabanda uz Kubu un Brazīliju turpinājās līdz pat XIX gs. 70. gadiem.
Pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta Tautu Savienības ietvaros 1926. gadā, un visjaunākajos laikos verdzība ar likumu aizliegta praktiski visās pasaules valstīs. Mūsdienās verdzība neleģitīmi saglabājusies daudzviet Āfrikā un islāma zemēs.
Skat. arī: manumisija, dzimtbūšana, heloti, perioiki, libertini, vardumi
Atsauces un piezīmes
- ↑ T.i. 8 unces zelta jeb 10 000 ASV dolāru 2010. gadā - Lorencs J. 23. psalms. // Rīgas laiks. 01.2011. 32. lpp.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 29., 227. lpp.
- Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995. - 119 lpp.
- Veinbergs J. Cienīga nāve labāka par necienīgu dzīvi. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1965. - 215 lpp.
- Fernand Braudel, Civilization and Capitalism, vol. III: The Perspective of the World (1984, originally published in French, 1979.)
- Davis, David Brion. The Problem of Slavery in the Age of Revolution, 1770-1823 (1999)
- Davis, David Brion. The Problem of Slavery in Western Culture (1988)
- Finkelman, Paul. Encyclopedia of Slavery (1999)
- Lal, K. S. Muslim Slave System in Medieval India (1994) [1] ISBN 81-85689-67-9
- Gordon, M. Slavery in the Arab World (1989)
- Jacqueline Dembar Greene, Slavery in Ancient Egypt and Mesopotamia, (2001), ISBN 0531165388
- Nieboer, H. J. Slavery as an Industrial System (1910)
- Postma, Johannes. The Atlantic Slave Trade, (2003)
- Rodriguez, Junius P., ed., The Historical Encyclopedia of World Slavery (1997)
- Rodriguez, Junius P., ed. Slavery in the United States: A Social, Political, and Historical Encyclopedia (2007)
- Shell, Robert Carl-Heinz. Children Of Bondage: A Social History Of The Slave Society At The Cape Of Good Hope, 1652-1813 (1994)
- William Linn Westermann, The Slave Systems of Greek and Roman Antiquity (1955), ISBN 0871690403
- Абрамова С.Ю. Африка: четыре столетия работорговли. - Москва, 1992
Resursi internetā par šo tēmu
- Slavery Resource Guide, from the Library of Congress
- Encyclopædia Britannica's Guide to Black History
- British Slaves on the Barbary Coast
- Parliament & The British Slave Trade 1600 - 1807
- Digital History - Slavery Fact Sheets
- The West African Squadron and slave trade
- African Holocaust
- Transatlantic Slavery Gallery, Merseyside Maritime Museum
- International Slavery Museum
- The Underground Railroad: Escape from Slavery | Scholastic.com
- British documents on slave holding and the slave trade, 1788-1793 (a searchable facsimile at the University of Georgia Libraries)
- The slave trade: myths and preconceptions
- The slavery debate
- Servus
- Оценочные данные по современной работорговле
- Говард Зинн. Создание межрасовых барьеров (история рабства в Америке) // Зинн Говард. Народная история США: с 1492 года до наших дней. - Москва, 2006, с. 37-55
- Download file: Кузищин В. И. Античное классическое рабство как экономическая система. - Изд-во МГУ: Москва, 1990. - 270 с. ISBN 5-211-01052-3
