Atšķirības starp "Miests" versijām
m |
m |
||
| (1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Miests''' (vc. ''Flecken'', viduslejasv. ''Hackelwerk'') - blīvi apdzīvota vieta bez pilsētas tiesībām. No pilsētas ''miests'' atšķīrās ar pārvaldes formu un tiesisko stāvokli | + | '''Miests''' (lat. ''oppidus''; vc. ''Flecken'', viduslejasv. ''Hackelwerk'') - blīvi apdzīvota vieta bez pilsētas tiesībām. No pilsētas ''miests'' atšķīrās ar pārvaldes formu un tiesisko stāvokli. |
| − | Pirmie miesti mūsdienu Latvijas teritorijā parādījās | + | Viduslaikos - pils pārvaldnieka jurisdikcijā esoša amatnieku un tirgotāju apmetne. Miestiem nepiemita pašpārvaldes tiesības. Tos pārvaldīja un tiesāja attiecīgās pils pārvaldnieks, nevis namnieku vēlēta [[rāte]] un [[fogts]]. Gruntsgabali miestos tika izlēņoti, jebšu par tiem bija jāmaksā gruntsnoma vai arī jāpilda noteikti pienākumi pils labā. Miestu iedzīvotājiem vajadzēja maksāt zemes kunga uzliktus noteiktus nodokļus. Miesta iedzīvotāju lielākā daļa bija pils dienesta ļaudis – amatnieki vai kalpotāji, kas varēja turēt arī krogus un viesu namus. Miestos atradās gruntsgabali ar namiem, saimniecības ēkām un dārziem, bet pie miestiem – iedzīvotāju tīrumi, pļavas un ganības, kopumā saukti par miesta marku. |
| + | |||
| + | Pirmie miesti mūsdienu Latvijas teritorijā parādījās 14. gs. pie [[Livonijas ordenis|Teitoņu ordeņa]] pilīm. Atšķirībā no pilsētām, miestos nepastāvēja amatu apvienību ([[cunfte]]s) monopols. Tas veicināja brīvu konkurenci un plašākas iespējas nodarboties ar dažādiem amatiem. Miestā bieži uzturējās turīgie muižu īpašnieki, kas veicināja arī tādu ekskluzīvu profesiju kā frizieri, medību bisu meistari un zeltkaļi. | ||
| + | |||
| + | 1817. gadā ieviesa vēlēta miesta priekšnieka (''Fleckenvorsteher'') amatu. Lai arī miesta priekšnieka amats nav uzskatāms par pašpārvaldes pazīmi, jo tas bija nevis likumdošanas, bet izpildvaras pārstāvis, viņa ievēlēšana no pašu vidus sniedza namsaimniekiem iespēju tuvināties tā laika pašpārvaldes ideālam - pašu vēlētiem pilsētu pārvaldes orgāniem: [[rāte]]i, tiesai un finanšu pārvaldei. | ||
20. gs. (1920.-1928.) bija ''miestos'' bija sava pašvaldība ([[miesta dome]], [[miesta valde]]), taču kad 23 ''miesti'' ieguva pilsētu tiesības, 1928. gadā tos kā administratīvi teritoriālu vienību likvidēja, sākot dēvēt par "biezi apdzīvotām vietām", bet no 1936. gada - par ciemiem. [[LPSR]] šādas apdzīvotas vietas dēvēja par "pilsētciematiem". | 20. gs. (1920.-1928.) bija ''miestos'' bija sava pašvaldība ([[miesta dome]], [[miesta valde]]), taču kad 23 ''miesti'' ieguva pilsētu tiesības, 1928. gadā tos kā administratīvi teritoriālu vienību likvidēja, sākot dēvēt par "biezi apdzīvotām vietām", bet no 1936. gada - par ciemiem. [[LPSR]] šādas apdzīvotas vietas dēvēja par "pilsētciematiem". | ||
Pašreizējā versija, 2021. gada 9. aprīlis, plkst. 08.51
Miests (lat. oppidus; vc. Flecken, viduslejasv. Hackelwerk) - blīvi apdzīvota vieta bez pilsētas tiesībām. No pilsētas miests atšķīrās ar pārvaldes formu un tiesisko stāvokli.
Viduslaikos - pils pārvaldnieka jurisdikcijā esoša amatnieku un tirgotāju apmetne. Miestiem nepiemita pašpārvaldes tiesības. Tos pārvaldīja un tiesāja attiecīgās pils pārvaldnieks, nevis namnieku vēlēta rāte un fogts. Gruntsgabali miestos tika izlēņoti, jebšu par tiem bija jāmaksā gruntsnoma vai arī jāpilda noteikti pienākumi pils labā. Miestu iedzīvotājiem vajadzēja maksāt zemes kunga uzliktus noteiktus nodokļus. Miesta iedzīvotāju lielākā daļa bija pils dienesta ļaudis – amatnieki vai kalpotāji, kas varēja turēt arī krogus un viesu namus. Miestos atradās gruntsgabali ar namiem, saimniecības ēkām un dārziem, bet pie miestiem – iedzīvotāju tīrumi, pļavas un ganības, kopumā saukti par miesta marku.
Pirmie miesti mūsdienu Latvijas teritorijā parādījās 14. gs. pie Teitoņu ordeņa pilīm. Atšķirībā no pilsētām, miestos nepastāvēja amatu apvienību (cunftes) monopols. Tas veicināja brīvu konkurenci un plašākas iespējas nodarboties ar dažādiem amatiem. Miestā bieži uzturējās turīgie muižu īpašnieki, kas veicināja arī tādu ekskluzīvu profesiju kā frizieri, medību bisu meistari un zeltkaļi.
1817. gadā ieviesa vēlēta miesta priekšnieka (Fleckenvorsteher) amatu. Lai arī miesta priekšnieka amats nav uzskatāms par pašpārvaldes pazīmi, jo tas bija nevis likumdošanas, bet izpildvaras pārstāvis, viņa ievēlēšana no pašu vidus sniedza namsaimniekiem iespēju tuvināties tā laika pašpārvaldes ideālam - pašu vēlētiem pilsētu pārvaldes orgāniem: rātei, tiesai un finanšu pārvaldei.
20. gs. (1920.-1928.) bija miestos bija sava pašvaldība (miesta dome, miesta valde), taču kad 23 miesti ieguva pilsētu tiesības, 1928. gadā tos kā administratīvi teritoriālu vienību likvidēja, sākot dēvēt par "biezi apdzīvotām vietām", bet no 1936. gada - par ciemiem. LPSR šādas apdzīvotas vietas dēvēja par "pilsētciematiem".
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 66. lpp.
